"That Which We Do Not Remember" ("Tas, ko mēs neatceramies"), kā atzīmē Viljams Kentridžs, ir viņa pirmā izstāde Lietuvā, Austrumeiropā vispār. Viņš pazīstams ar saviem ogles zīmējumiem, animācijām un režiju. Mākslinieka ģimene, tāpat kā lielākā daļa ebreju no Lietuvas, Dienvidāfrikā ieradās apmēram pirms 120 gadiem. Dzimtas uzvārds ar laiku angliskots.
Izstādē, kas skatāma Čurļoņa Nacionālā Mākslas muzejā, ievada Kentridžs: "Vēsturiskā atmiņa vienmēr ir svarīgs jautājums ne tikai Lietuvai, bet visai Eiropai. Protams, ir dažādi veidi, kā to atgādināt. Austrieši, piemēram, apgalvo, ka viņi ir pirmie nacistu upuri, holandieši atkārto mītu par pretošanās kustību. Vēsturiskā atmiņa un sāpīgas vēstures lappuses ir viens no izstādes tematiem, it īpaši darbā, kuru jūs varat redzēt muzeja auditorijā. Tas sastāv no trim lietām: no Dienvidāfrikas ainavas, no kapsētas ainavas – tā var būt ebreju kapsēta Kauņā vai jebkur citur Austrumeiropā, un no mūzikas celiņa, ko radījis komponists Filips Millers. Tur skan zulu valoda. Šajā mūzikā Eiropā atgriežas arī kāda Dienvidāfrikas dziedātāja.
Rakurss šajā telpā ir no lejas uz augšu – no kapa. Vispirms cauri kapsētai, tad līdz pat horizonta līnijai, jo saule mums sniedz zināmu mierinājumu.
Tā nu mani darbi un es esam ceļojuši no Āfrikas dienvidiem līdz Eiropas ziemeļiem. Šīs sarežģītās vēstures dēļ man grūti pateikt, ko nozīmē atgriezties Lietuvā, jo te nav ne miņas no manas ģimenes. [..] Tā ir sava veida atgriešanās, bet citā realitātē."
Izstādes skaņu celiņu komentē Millers: "Tās patiesībā ir divas dziesmas. Tās ir atsauces uz mūziku un atmiņu. Vienas dziesmas nosaukums ir "Jeruzaleme". Tā ir baznīcas dziesma, bet pirms dažiem gadiem tā kļuva ļoti populāra ar nosaukumu "Dancing for Jerusalem". Tā bija populāra pasaulē, to pat dejoja. Bet pirms tam es zināju arī šo, baznīcas versiju. Man šķita svarīgi to izmatot kā spēcīgu akcentu. Es to ļoti gribēju iekļaut Viljama projektā, kaut gan sākumā es domāju par ebreju mūziku. Bet Viljams teica – kā būtu, ja mēs izmantotu mūziku no Āfrikas? Vispirms bija mūsu sarunas, kas aizveda pie mūzikas.
Otras dziesmas pamatā ir kāds kara motīvs, tā ir zulusu cilts valodā. Radās konteksts un attēli, tad es iegāju studijā un uzrakstīju čella pavadījumu. Radās dialogs starp dziesmām un mums visiem."
Jāpiebilst, ka laikposmā no 30. septembra līdz 1. oktobrim pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos Millera komponētā Kauņas kantāte.
Mākslinieces Joko Ono instalācija "Ex it" kaimiņzemes Eiropas kultūras galvaspilsētā atrodama Lietuvas Bankas namā. Tas ir tikai ievads retrospekcijai "The Learning Garden of Freedom" ("Brīvības mācību dārzs"), kas gaidāma rudenī, uzsver Lietuvas Laikmetīgās mākslas centra vadītājs Kestutis Kuizinas. Viņš arī turpina: "Joko Ono savās radošās dzīves laika izmēģināja dažādas prakses un mākslas veidus. Viņas agrīnie konceptuālie darbi – eksperimentālās filmas, instalācijas, mūzika – tas viss veidos retrospektīvu. Pašlaik Lietuvas Bankas ēkā skatāms tikai viens Joko Ono darbs – simt dažāda izmēra zārki, kuros, kas paradoksāli, aug koki. Pie tam koki katrā vietā, kur darbs tiek izstādīts, ir citi, piemēram, Portu tie bija olīvkoki, pie mums – priedes un bērzi. [..] Šis
Joko Ono darbs radīts 1997. gadā Valensijā. Tas ceļo pa pasauli, atgādinot ideju par dzīvības ciklu. Sākumā, protams, jūs ieraugāt tikai simt zārkus, bet tad ieklausāties – tur skan putnu balsis, tas ir stāsts par atjaunošanos un atdzimšanu."
Svarīgākais mērķis visām kultūras galvaspilsētas norisēm ir radīt jaunu kultūras līmeni Kauņā; arī apzinoties Kauņas modernisma arhitektūru, kura pieteikta UNESCO kultūras mantojuma sarakstam. Kauņas iedzīvotājs ceturtajā paaudzē un viens no Eiropas kultūras galvaspilsētas radošās komandas Mindaugs Reinikis stāsta, ka kultūras programmai ir divi virzieni: pirmais ir vietējās kopienas, līdzpilsoņu darbība un cenšanās atrast savas attiecības ar pilsētu, apkārtējo vidi. Tas viss, protams, notiek plašākā kontekstā. Pasaules laikmetīgās mākslas elite atbrauc uz Kauņu un Kauņas iedzīvotājiem nekur nav jābrauc. Otrs virziens – tie ir mākslinieki, kuri atbrauc uz Kauņu un te rada vai rāda laikmetīgo mākslu, un ar saviem darbiem iedvesmo Kauņas iedzīvotājus.
