2022. gada aprīļa sākumā Andris Lielais piedalījās Krievijas televīzijas kanāla "NTV" raidījumā "Tikšanās vieta", kurā kritizēja Krievijas valdību, Krievijas rīcību Ukrainā un Krievijas sabiedrības reakciju uz Ukrainā notiekošo, pēc kā aktierim drīz vien izdomāta parāda dēļ bloķēja bankas kontu Krievijā, un viņš sāka kārtot dokumentus, lai ar ģimeni varētu atstāt Krieviju un pārcelties uz Latviju. Draugi Latvijā izveidoja īpašu fondu, lai palīdzētu aktierim ar ģimeni pamest Krieviju. Pēc Andra Lielā atklātā viedokļa paušanas Krievijas televīzijas propagandas šovos palikt Maskavā bija riskanti. Jau vairāk nekā nedēļu aktieris Andris Lielais dzīvo Latvijā.

Aidis Tomsons: Kopš kara sākuma jūs esat bijis Krievijas propagandas televīzijas šovos kā sliktais eiropietis un nacists. Tā bija jūsu loma, kas arī kļuva pārāk riskanta. Nu jau vairāk nekā 10 dienas esat Latvijā. 

Andris Lielais: Es uzreiz varu pateikt, ka es esmu Latvijas latvietis. Mani bērni varētu būt Maskavas latvieši, jā, bet es jau nekāds Krievijas latvietis neesmu. Nekad. Un neviens krievs mani nekad nav uzskatījis par Krievijas latvieti. 

Bet jūs taču negrasījāties braukt uz Latviju?

Es esmu bijis Latvijā no 2007. līdz 2009. gadam. Divus gadus šeit dzīvoju, mēģināju atgriezties.

Es neesmu atgriezies Latvijā tikai tāpēc, ka mana sieva pietiekami labi nepārvaldīja latviešu valodu, un, protams, es klausu savu sievu, un esmu lepns ar to.

Viņa man teica, ka Maskavā tu vari realizēties daudz labāk, daudz vairāk, daudz plašāk, un braukt uz Latviju ar Maskavā nopelnītu naudu. 

Grasījāties pensijas laikā atgriezties?

Man Jūrmalā ir zeme, pēdējos 10 gadus es esmu cerējis, ka man būs kāds labs projekts, kas atļautu uzcelt tur māju. Man Maskavā ir bērni, mazbērni, kuri varētu vismaz vasarās braukt uz šejieni un izjust Latvijas atmosfēru.

Esmu runājis ar diezgan daudziem latviešiem, kas dzīvo ārpus Latvijas, ka gribas un ir tas sapnis, bet tad visi tie dzīves apstākļi un vajadzības, un kaut kā tomēr nesanāk. 

Jā, līdz kara sākumam tā bija. Vismaz sieva man teica – brauc jebkurā brīdī uz Latviju, uzcel māju, un es braukšu, apskatīšos. Viņa ir praktiskas dabas meitene, viņa nav latviete, viņa ir dzimusi Ukrainā. Pēdējo desmitgadi mana sieva ir augstas klases starptautiska TV krīzes menedžere, producente. Viņa pirms 2014. gada Maidana sakārtoja Ukrainas televīzijas informatīvo pasauli. Pirms tam viņa Krievijā vairākas programmas pati kā autore, kā galvenā redaktore un producente bija radījusi arī Pirmajā kanālā. Tā ka viņa ir daudz spicāks profesionālis nekā es. Un pēdējos septiņus gadus mēs nostrādājām kopā Kazahstānā pirms Nazarbajeva maiņas, faktiski uztaisījām revolūciju Kazahstānas televīzijā.

Tātad tās iespējas ārpus bija lielākas nekā Latvijā?

Protams, tā tas ir. Bet es nekad nebūtu atteicies no darba vai no kāda projekta Latvijā. Vienkārši latvieši neatzīst tos savus tautiešus, kas ir ārpus Latvijas kaut ko sasnieguši. Reti.

Es gan to uzskatu par sasniegumu – latvietis, kurš ir ārpus Latvijas kaut ko sasniedzis. Tas ir tas, kā es izjutu savu misiju līdz pat pēdējam brīdim. 

Es jau Latvijā vienā televīzijas intervijā pirms kara teicu, ka es esmu gatavs pat Krievijā nokļūt apcietinājumā. Melnā humora dēļ teicu, ka tad es vismaz varēšu iepazīties ar Alekseju Navaļniju, kurš sēž cietumā tagad jau varbūt pat vairāk nekā gadu. Un, ja mani nošaus Krievijā, tad es gulēšu kapos kopā ar latviešu teātra skatuves darbiniekiem, kurus visus apšāva 1938. gadā. Mēs pat ar vēstnieku Krievijā Māri Riekstiņu priekšgalā atvērām piemiņas plāksni Maskavā.

Un tomēr nepalikāt tur nošaušanai.

Kā jau es iepriekš teicu, es klausīju sievu. Es esmu labprāt "zem sievas papēža" un atzīstu, ka viņa ir daudz gudrāka praktiskajās lietās.

Sieva man teica – brauc prom. Esi labāk Latvijā drošībā, un mēģini kaut ko tur darīt, nekā esi Krievijā cietumā. Tas bija ļoti nopietni.

Man sāka draudēt kaimiņi mājā, kur es dzīvoju, ar kuriem es esmu nodzīvojis blakus vairākus desmitus gadus, kuriem es esmu palīdzējis braukt uz Latviju, Lietuvu kā tūristiem. Esmu viņus pārliecinājis, ka viņus kā krievus pie pirmā robežstaba nepakārs un mēli viņiem nenogriezīs par to, ka viņi krieviski kaut ko pajautās. Un pēc tiem braucieniem viņi bija šokēti par to, cik fantastiska atsaucība ir pret krievu tūristiem. Bet diemžēl arī šie cilvēki ir absolūti sajukuši prātā. Viņi tagad grib izkalpoties un grib būt aktīvāki par Putinu, par Kara ministriju, par Federālo drošības dienestu.

Un ko viņi jums teica?

Viņi neko neteica. Viņi izlīmēja manas fotogrāfijas kāpņu telpā ar maniem citātiem no "Facebook", kur es biju nosodījis karu, un viņi lūdza visus rakstīt Federālajam drošības dienestam iesniegumus par to, ka mūsu starpā dzīvo fašists, tautas ienaidnieks, un neļaut viņa bērniem un mazbērniem spēlēties bērnu laukumā sētā. Un tad, kad tu ej mājās un redzi tādas izlīmētas propagandas lapiņas, tu sāc domāt, ka tik vienkārša tā dzīve nebūs.

Un ar saviem kaimiņiem nemēģinājāt runāt?

Nē, es nemēģināju runāt ar kaimiņiem. Krieviem ir tāds teiciens – pret katru lauzni ir vēl lielāks lauznis. Es esmu beidzis Kinematogrāfijas institūtu, mani kursabiedri, sevišķi viens ieņem ļoti augstu posteni Krievijas valdībā, viņam staigā visu laiku pakaļ miesassargs ar pistoli. Un es piezvanīju un teicu – kaut kāds bijušais kooperatīva priešsēdētājs vienkārši domā, ka viņš ir vislielākais pasaulē, vai tu nevarētu sarunāt kādu savu cilvēku, kas viņam piezvana un ieliek smadzenes vietā. Un jā – viņam piezvanīja, un nākamajā dienā viss bija noņemts nost.

Un faktiski viņš man personiski nu ne atvainojās, bet mēlē iekoda. Tomēr es esmu spēlējis tik daudz Krievijas televīzijas filmās un esmu tāds pats Krievijas pilsonis, un man pieder tieši tādas pašas tiesības kā viņam. Un nolaisties līdz tādam riebīga stukača līmenim, kas tagad mēģinās aizmuguriski graut cilvēka labklājību, tās nav viņa tiesības. Un viņš to saprata.  

Un tomēr aizbraucāt.

Jā, jo sieva domāja, ja nonāktu vēstules, iesniegumi prezidenta kancelejā un Federālajā drošības dienestā, kur ir konkrēti citāti no maniem ierakstiem "Facebook", no maniem izteicieniem televīzijas pārraidēs un tiešajā ēterā, viņiem uz to ir jāreaģē. Mani varēja saukt uz kaut kādām pārrunām, lai apvainotu pēc jaunajiem krimināllikumiem.

Bailes no tā, ka var arestēt un nonākt cietumā un ka var izrēķināties, tās jau galu galā ir normālas bailes. Nav jau tā, ka tikai sievai ir jābaidās. Pašam par sevi arī ir normāli baidīties. 

Es vairs nebaidos. Es esmu samierinājies ar pašu sliktāko, kas var būt, un pats sliktākais, kas var būt, tā ir mana nāve. Un tam es esmu gatavs.

Bet sieva vēl palika Maskavā. Vai viņai un bērniem, mazbērniem šobrīd nedraud briesmas?

Viņa neko publiski nav teikusi pret Putinu. Viņa vienmēr var pateikt, ka viņa par vīru neatbild, ka vīrs ir sajucis prātā un ka viņai ir jābrauc pie vīra, ka jāliek viņš psihiatriskajā slimnīcā un jāārstē. 

Bet viņa taču būs Latvijā?

Jā, es ceru, pēc Jāņiem. Viņiem jau ir pases un vīzas, vēl ir vajadzīgas dažas formālas izziņas un ceru, ka to visu paspēsim nokārtot.

Reizē neatbraucām, jo viņai nebija gatavi dokumenti, un es izbraucu bez dokumentiem caur Baltkrieviju un Lietuvu.

Sieva noorganizēja to, ka draugs atbrauc, viņa iedeva viņam čemodānu, manus kaut kādus dokumentus – zemes līgums no Zemes grāmatas, tiesas lēmumu, kur Rīgas apgabaltiesa atzina, ka Latvijas pilsonība man ir likumīgi iedota.

Krievijā ir saglabājies no padomju laikiem tāds likums, ka Krievijas iekšienē tu dzīvo ar vienu pasi, un, ja tu gribi braukt uz ārzemēm, tev ir jādabū otra pase. Man šīs otras pases, ar ko izbraukt uz ārzemēm, nebija. Es nupat kā atnācu no Krievijas vēstniecības, es iesniedzu iesniegumu par atteikšanos no Krievijas pilsonības un izskatās, ka Krievijas vēstniecība un valsts darīs visu, lai man neatteiktu šeit, jo saka, ka ir jābūt tādai un tādai izziņai, bet to var dabūt tikai Maskavā.

Par dzīvi Krievijā, Maskavā. Kā jūs raksturotu to ļaužu noskaņojumu šobrīd pēc kara sākšanās?

Cilvēki klusē. 

Klusē, tāpēc ka baidās?

Negrib runāt. Tāpēc ka pārāk nopietni tas ir. Es esmu ticies tikai ar savu bijušo kolēģi no kino studijas, mēs esam sēdējuši un runājušies vairākus vakarus. Viņš ir no Mariupoles, viņa bijušie kaimiņi un draugi ir palikuši tur, viņš sazvanās ar viņiem, bet viņš nerunā ar mani par to.

Viņš nerunā ar mani un negrib runāt, jo tas ir pārāk nopietni, pārāk traģiski, pārāk asiņojoši. Šīm rētām tagad nevar skārties klāt, tās visas asiņo. Tās sāp.

Es to jautāju, jo ir tā versija, ka vai nu viņiem ir bail vai viņi speciāli distancējas un saka, ka es negribu par to interesēties. 

Katram ir savādāk. Viens kaimiņš mani atbalsta un klusējot dara visu, lai mani morāli kaut kā uzturētu, un otrs kaimiņš raksta uz drošības dienestu ziņojumus par to, ka mūsu starpā dzīvo fašists. Cilvēki ir ļoti dažādi. Un mana vecākā dēla ģimenē, man ir tur divi mazbērni, un vedeklai tēvs ir dienējis padomju flotē, viņš ir augsts flotes virsnieks bijis. Mēs sasveicināmies, bet mēs principiāli neskaramies šai tēmai klāt. Es zinu viņa viedokli. Viņš ir līdz galam par Putinu un par to, lai ātrāk tos visus ukraiņus sasistu. Un es esmu par to, lai ātrāk Putinu sasistu un visus tos krievus atsistu atpakaļ.

Mēs nedrīkstam vispār šai tēmai pieskarties, jo tā ir muca ar pulveri, un jebkurš mans vai viņa komentārs būs sērkociņš šajā pulvera mucā. Un mums ir jādzīvo kopā. Viņi ir mani radinieki.

Es esmu viņu radinieks, tāpēc mēs klusējot esam pieņēmuši tādu stāvokli, ka mēs pagaidām šai tēmai klāt neskarsimies. Tāpēc ka mēs jau neko nevaram mainīt. Mēs varam salekties tikai savā starpā. 

Socioloģija tiek piesaukta ar to, ka 80% ir par Putinu. Kādas ir jūsu subjektīvas sajūtas?

Es nupat kā runāju ar sievu no Maskavas, un pēdējie dati liecina, ka 20% ir tie, kas ir pret karu, vairāk nekā 50% ir par. Tātad tie 20%, kas ir izteikušies pret karu. Es apbrīnoju, ka tik liels skaitlis, jo tie ir tie cilvēki, kas ir uzdrošinājušies atbildēt aptaujā pret valsti vērstā pozīcijā. Tas ir liels solis, un ir jāsaprot, ka šos 20% mēs varam reizināt ar divi.

Tie 50% un vairāk, kas ir par karu, jāsaprot, ka no viņiem lielākā daļa mainīsies, tiklīdz nomainīsies vadošās līnijas un prezidents, tāpēc ka tā ir krievu tautas īpatnība. Viņi zina, kā apmānīt, kā pieļaut, kā izvairīties, kā publiski piekrist, kā domāt vienu, runāt otru un darīt trešo.

Tā tie cilvēki dzīvo. Savādāk viņi nevar izdzīvot.

Bet jaunieši arī tikpat apjukuši varētu būt: daļa par, daļa pret?

Jaunieši dzīvo paralēlā pasaulē. Viņi neinteresējas par politiku, par karu. Viņiem ir "TikTok", viņiem ir kaut kādas interneta spēles. Jaunie televizoru neskatās, viņi dzīvo telefonos. Un viņi nemeklē informāciju par karu. Viņi nejūt to. Viņu vienaudži nav iesaukti armijā līdz 18 gadiem, viņi sāks interesēties, kad atnāks pavēle, un tad sāks interesēties. Bet līdz tam – pasaule taču ir tik brīnišķīga virtuālajā vidē, un tu vari atrast tur visu, ko tu gribi. 

Ir viens tāds teiciens, kas pasaulē ļoti daudz tiek virpināts apkārt, sakot, ka krievi saprot tikai spēku. Tā ir?

Viņi atzīst spēku, protams. Viņi paši jūtās spēcīgi un tāpēc viņi nicina visus tos, kuri viņu priekšā nolaižas uz pakaļkājām. Un es vēlreiz gribu atkārtot to pašu, ko es esmu teicis visos savos sarunu šovos vai intervijās, kur es esmu piedalījies, – Krievija šobrīd atzīst divas nācijas, ar kuriem viņiem ir labas attiecības. Vieni ir somi, ar kuriem ir bijuši divi kari, un otri ir vācieši, lai cik tas apbrīnojami nebūtu. Tātad divas nācijas, ar kurām viņiem ir bijuši visnežēlīgākie kari, šobrīd ir vislielākie draugi.

Jo cietāk un stingrāk jūs stāvēsiet savā pozīcijā, jo vairāk jūs krievi cienīs. 

Bet vai ar sankcijām vispār kaut ko var panākt Krievijā?

Absolūti neko. Tas tikai rosina Krievijas pierasto biznesa stilu sarunāt kreisās shēmas, pelēko  eksportu. Tieši tagad pirms braukšanas vajadzēja jaunu telefonu, lūdzu, uz priekšu, kuru "Iphone" gribi. Visi viņi jau pēc kaut kādām jaunām pelēkām shēmām ievesti. Putins to ir vairākas reizes uzsvēris, ka viņš uztver šīs sankcijas par kara pieteikšanu Krievijai.

Kas nozīmē, ka visa tā Eiropas ņemšanās ap sankcijām, jūs sakāt, ka tā ir tāda maznozīmīga lieta. 

Kamēr Vācija nepārstās katru dienu Krievijai maksāt miljardu eiro skaidrā naudā un vēl par pārējiem naftas un gāzes produktiem, par kādām sankcijām mēs runājam?

Tad tomēr tas naftas vai gāzes jautājums tiek sankcionēts, tad ir lielāka jēga?

Tas ir pats galvenais jautājums. Tie ir tie asinsvadi un artērijas, tās vēnas, ko vajag aiztaisīt ciet. Viss pārējais ir tādi oda kodieni. 

Bet pašiem sāpīgi – benzīns dārgs.

Draugi, pārstājiet pa vienam braukt tajās mašīnās. Es no rīta stāvu uz Brīvības bulvāra, un tur viena mašīna pēc otras, kur sēž viens cilvēks, labākajā gadījumā katrā desmitajā divi cilvēki. Un tie visi pārsvarā ir kaut kādi džipi, lielām lietām domātas mašīnas. Draugi, beidziet raudāt par benzīna cenām, padomājiet, kam jums tā mašīna ir vajadzīga un ko jūs ar to vedat. 

Kā jūs domājat, kā tas karš beigsies?

Pēc manas sajūtas krievi morāli gatavi karot ir vēl astoņus gadus, nu tā – bakstoties uz vietas. Viņi jūt morālas tiesības astoņus gadus pēc kārtas bombardēt Ukrainu.

Ne Krievija Ukrainai ir pieteikusi karu, ne Ukraina Krievijai ir pieteikusi karu oficiāli. Notiek kara darbība. Tātad problēma numur viens ir tā, ka visi Makroni, Šolci un visi pārējie tie mīkstie piespiedīs Zelenski parakstīt kaut kādu separātu mieru ar Krieviju. Pats Zelenskis izsakas – ja Krievija atkāptos uz tām robežām, kur viņi bija 24. februārī, viņi varētu parakstīt pamieru. No otras puses, Krievija nerēķinās ar nekādiem zaudējumiem.

Krievijai tas nav karš, bet iesildīšanās. Krievijai tas ir karš, kad tas notiek viņu teritorijā kaut kur dziļi pie Maskavas. 

Amerikāņi un vācieši dod tādus ieročus Ukrainai, ar kuriem nevar sasniegt Krievijas teritoriju, kas ir pilnīgs absurds. No Krievijas teritorijas Ukrainu var apšaudīt, bet no Ukrainas teritorijas Krieviju nevar. 

Izklausās, ka jūs esat pesimistisks.

Es esmu pesimistisks, tāpēc ka es esmu ļoti reālistisks. Bet var jau būt, ka nāks kāds risinājums, kas apmierinās visus.

Bet ko es gribu teikt Latvijai un saviem mīļiem tautiešiem – tas miera brīdis, kurā mēs dzīvojam, var izbeigties vienā sekundē ar pirmo lādiņu, kas sprāgs. 

Es gribu pateikt savai tautai, ka mūs jau mēģinās iekarot no iekšpuses. Mums ir pietiekami daudz nelojālu iedzīvotāju, kas ir gatavi apēst Latviju ar pirmo kumosu no iekšpuses.