Pazūd krājuma priekšmeti
Akreditācijas pārbaudi muzejiem veic ik pēc pieciem gadiem, un komisija vērtē, kā muzeji izpilda savas pamatfunkcijas. Brīvdabas muzejā viens no būtiskākajiem atklātajiem trūkumiem, kādēļ akreditācija bijusi neveiksmīga, - nepilnības muzeja krājuma uzskaitē un saglabāšanā. Īsi pirms akreditācijas veicot inventarizāciju, muzejs pats konstatējis, ka apmēram trīs tūkstošiem priekšmetu nav inventarizācijas numuru jeb signējuma. Vēl vairāk nekā tūkstoti priekšmetu vispār neatrada.
Kultūras ministrijas Muzeju nodaļas vadītājs Jānis Garjāns atzina, ka “tas skaitlis bija ļoti, ļoti liels, lai tam nepievērstu uzmanību, lai par to nebūtu satraukums”.
“Te ir princips – muzejs ir atbildīgs par šo priekšmetu saglabāšanu. Punkts. Un no tā atkāpties un pateikt, ka kādu daļu jūs drīkstat pazaudēt... Nē, tā tas nav un nedrīkst būt,” sacīja Garjāns.
Muzeja galvenais krājuma glabātājs Mārtiņš Kuplais, kurš muzejā strādā kopš 1968.gada, atzina, ka “izveidojusies daudzu gadu garumā situācija, ka mēs virkni priekšmetu nevaram atrast”.
“Vai nu tiem nodilusi signatūra, respektīvi, uzraksti uz priekšmetiem, līdz ar to ir virkne priekšmetu, par kuriem nevaram konstatēt, vai tie mums ir vai nav. Šie priekšmeti ir izvietoti tādās telpās un apstākļos, kādos normāli nevarētu būt – viens otrā vai viens uz otra, kas ir nepieļaujami,” stāstīja Kuplais, atzīstot, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc priekšmeti nav atrodami.
Priekšmetu zudumu muzeja darbinieki skaidro arī ar zādzībām no ekspozīcijām, kas apmeklētājiem brīvi pieejamas.
“Tas pats vērpjamais ratiņš, pēkšņi tam nav vienas detaļas. Nu nav. Un uzraugs turpat ir bijis, vienkārši nav to piefiksējis. Viņš to nepiefiksē tajā dienā, jo pats ratiņš ir, bet vārpstiņa – aizgājusi. Tā tas notiek. Tā [pazudušas] ir diemžēl [arī] grāmatas, par kurām man ir pārliecība... es negribu gluži teikt, ka kolēģi bijušie, bet citu skaidrojumu es tur nevaru atrast,” sacīja Kuplais.
Garjāns gan saka, ka, viņaprāt, “tie liekas tādi populistiski argumenti, ar ko muzejs operē, un, ja tā tas tiešām notiek, kā tiek stāstīts, ka bezmaz vai masveida zādzības, tad jāsaka, ko muzejs un muzeja vadība ir darījuši, jo tad ir jāziņo policijai, tad ir jāraksta Kultūras ministrijai”.
“Nu neesam mēs saņēmuši nevienu tādu informāciju!” uzsvēra Garjāns. “Krājuma esības pārbaudes muzejiem ir jāveic katru gadu. Acīmredzot ilgākā laika periodā tas bijis darīts virspusēji vai vispār nebija darīts”.
Iepriekšējā muzeja priekšmetu pārbaude “nekad nav bijusi, vismaz es tādu nezinu”, atzina Kuplais.
“Tas rāda, ar kādu attieksmi viena no pamatfunkcijām muzejā tiek organizēta, ko akreditācijas komisija nevarēja akceptēt,” vērtēja Garjāns.
Zīmīgi, ka, muzeja teju simt gadu pastāvēšanas vēsturē, iespējams, pirmā krājuma esības pārbaude notika tikai tāpēc, ka kādreizējā Liepājas ostas noliktavā, kur gadu desmitiem glabājās ekspozīcijā neizliktie krājuma priekšmeti, tika izlemts ierīkot ekspozīciju un izstāžu zāli. Tas bijis iespējams, apgūstot Norvēģijas finansējumu, un tagad ēkā, kas bijusi stāvgrūdām pilna ar muzeja krājumu, dižojas simt divdesmit lādes.
“Šeit bija plaukti četros stāvos, te bija šauras telpas, šauras ejas. Un priekšmeti, kas tika uzņemti krājumā, ja netika izvietoti ekspozīcijā, tika izvietoti nepiemērotos apstākļos, kuros pilnīga inventarizācija nekad netika īsti veikta,” stāstīja Kuplais.
Tagad krājuma uzglabāšanas apstākļi esot kļuvuši vēl sliktāki, jo priekšmeti no noliktavas ēkas pārvietoti uz dažādām klētīm, pūnēm, kūtsaugšām.
“Līdz ar to mūsu stāvoklis ir kļuvis vēl sliktāks, jo tie priekšmeti, kas bija šeit, ir pārvietoti uz daudz nepiemērotākām telpām,” sacīja muzeja darbinieks.
“Mana kompetence nav vērsties pie kāda, [lai to risinātu]. Es tikai zinu, ka jau 1986.gadā bija Kultūras ministrijas kolēģijas lēmums, ka Brīvdabas muzejam tuvākajā gadā jāsāk projektēt un būvēt krātuvi. Un visus šos gadus esam dzīvojuši, arvien saspiežoties. Un reāli nevaram lietas sakārtot,” klāstīja Kuplais.
Muzejs gan pats neko nav darījis, lai šo situāciju uzlabotu. Galvenais krājuma glabātājs atzīst, ka ne viņš muzeja vadībai, ne tā Kultūras ministrijai nav virzījusi priekšlikumu par nepieciešamību atrast finansējumu krātuves celtniecībai.
Bet tas nav iekļauts muzeja stratēģiskajā dokumentā. “Jo tie ir kapitālieguldījumi, kurus var stratēģijā iekļaut tikai tad, ja ir panākta vienošanās, ka tas tiks iekļauts. Tas būtu vienkārši smieklīgi paredzēt krātuves būvniecību stratēģijā,” piebilda muzeja pārstāvis.
“Pats muzejs runā, ka milzīga problēma ir ekspozīcijas drošība. Mēs sagaidītu, ka muzeja darbības stratēģijā būtu pieminēts šāds aspekts. Un izrietoši no tā meklēti ceļi, lai to darītu, kaut vai vērsties Kultūras ministrijā un prasīt līdzekļus jaunas krātuves celtniecībai. Ja jūs atšķirsiet muzeja darbības stratēģiju, tad nekā tāda tur nav!” norādīja Garjāns.
Muzeja stratēģija - formāla
Otrs būtiskais akreditācijas komisijas iebildums bija par muzeja darbības stratēģiju nākamajiem pieciem gadiem. Komisijai radās priekšstats, ka muzejs pret šī dokumenta izstrādi attiecies formāli, pērkot to kā ārpakalpojumu, nevis iesaistot stratēģijas izstrādē darbiniekus. Muzeja darbības stratēģijas 2017.-2022.gadam izstrādāja SIA “Aliter”. Muzejs par to samaksājis 2783 eiro ar PVN.
“Dokuments, jā, formāli ir stratēģija, bet, ja domājam, kāda ir tās jēga, kā tā liecina par muzeja turpmāko darbību, daudz jautājumu rodas,” dokumentu vērtēja Garjāns.
Latvijas Muzeju padomes priekšsēdētāja, Brīvdabas akreditācijas komisijas locekle Agrita Ozola norādīja, ka faktiski šī vidējā termiņa stratēģija bija bez konkrētības.
“Parasti šādos dokumentos ir ļoti skaidri noteikti gan darbības virzieni, gan finanšu avoti, gan atbildīgie par izpildi. Šīs lietas [stratēģijā] nebija atspoguļotas. Šajos plānošanas dokumentos nav skaidra redzējuma un attiecīgi citos plānošanas dokumentos neparādās soļi un tas, kā to reāli paveiks. Nav arī skaidra redzējuma, ka ieceres ir realizējamas, situācijā pamatotas, nav skaidra redzējuma, kā to varēs paveikt,” pauda Ozola.
Brīvdabas muzejā domā citādi.
Muzeja direktores vietniece un pienākumu izpildītāja direktores slimības laikā Kristīne Kūla sacīja, ka “ļoti kritiski ir vērtējami izteikumi, ka stratēģija ir formāla”.
“Iespējams, ka dažkārt dokuments, uzlikts uz papīra, izskatās pilnīgi citādāk, nekā dzīvē ir izskanējis no cilvēku mutēm. Stratēģijas izstrādē piedalījās katrs muzeja darbinieks. Tāda iespēja tika dota katram. Tika kopsapulcē apspriesta stratēģija, noteikti mūsu mērķi, uzdevumi tuvākajiem pieciem gadiem,” stāstīja muzeja pārstāve.
“Bija ārkārtīgi daudz priekšlikumu no muzeja darbiniekiem. Tāpēc tika piesaistīts ārpakalpojums. Informācija tika apkopota, to veica ārpakalpojuma veicējs,” sacīja Kūla.
Izrādījās arī, ka teju trīs tūkstošus izmaksājušajai stratēģijai nav izstrādāts tās īstenošanai veicamo darbu plāns.
“Kad lūdzām parādīt kārtējo darbu plānu, kam jābūt saskaņotam ar muzeja stratēģiju, tad izrādījās, ka tāda nemaz nav! Viss notiek tādā pašplūsmā, tādā ritējumā. Protams, pēc Ziemassvētkiem nāk Lieldienas un pavasaris, tad būs saulgrieži, un viss jau notiek,” norādīja KM pārstāvis Garjāns.
Aizkulises
Muzeja direktores pienākumu izpildītāja Kristīne Kūla intervijas laikā raidījumam centās radīt priekšstatu par draudzīgu kolektīvu, kurā ikviens iesaistījies muzejam svarīgu dokumentu izstrādē.
No pērn Kultūras ministrijā pienākušajām vairāku esošo un bijušo Brīvdabas muzeja darbinieku vēstulēm uzzināma cita aina par muzejā notiekošo.
Vienā no vairāku muzeja darbinieku parakstītajām vēstulēm teikts: „Gribam vērst uzmanību uz diviem, mūsuprāt, nozīmīgākajiem trūkumiem muzeja darbībā, kas kavē muzeja attīstību un lielā mērā kalpo par iemeslu tam, ka Brīvdabas muzejs nav bijis spējīgs izpildīt minimālās prasības un nav ticis akreditēts. Pirmais aspekts ir kroplīga savstarpējā komunikācija muzeja ieekšienē, un otrais (ar pirmo cieši saistītais) ir neesošā vai nepilnvērtīgā darbu plānošana un izvērtēšana. (..) Realitātē notiek izlikšanās, izvairīšanās no problēmu atzīšanas, nav sapratnes nodaļu ieetvaros par pienākumu sadali.”
Vēstulē pausts, ka periodiski muzejā formālas sapulces tiek organizētas, bet lielākoties tajās nenotiek atklātas diskusijas un problēmu risināšana.
Pēc neveiksmīgās akreditācijas situācija muzeja iekšienē vēl vairāk pasliktinājusies.
Darbinieki tiekot turēti neziņā, kas bijis par iemeslu muzeja sliktajam novērtējumam, netiekot analizēts, kā akreditācijas komisijas lēmums saistīts ar katra darbinieka atbildību. „Tā vietā muzeja sliktie rādītāji akreditācijā tiek pamatoti ar akreditācijas komisijas nekompetenci vai personīgu nepatiku pret Brīvdabas muzeja darbiniekiem. Vadība atklāti izsmej un apmelo akreditācijas komisijas locekļus, nevis tiecas risināt radušos sarežģījumus muzeja iekšienē. Līdzās lielai rosībai ap formālu „muzeja savešanu kārtībā” darbinieku profesionālais viedoklis un argumenti tiek uzklausīti vēl retāk, iebiedētie muzeja darbinieki vēl retāk uzdrošinās tos paust,” teikts vienā no Kultūras ministrijai adresētajām muzeja darbinieku vēstulēm.
Muzeja akreditācijas procesā direktora attiecības ar padotajiem darbiniekiem netiek vērtēts, taču tam ir visai liela nozīme direktora darba izvērtēšanā, kas notiek ik pēc diviem gadiem.
“Ja cilvēkiem ir jāvēršas pēc palīdzības kaut kur ārpusē, tas liecina par administrācijas, muzeja vadības prasmēm. Millersones kundzes vidoklis ir, ka viņa lieliski ar to visu tiek galā, ka viņai ir brīnišķīgas attiecības ar kolektīvu. Šīs vēstules liecina par ko citu,” atzina Garjāns.
Atkārtota akreditācija vēl nav noslēgusies
Muzejam tika dots laiks – gads - trūkumu novēršanai. 2017.gada rudenī Brīvdabas muzejs iesniedza dokumentus atkārtotai akreditācijai. Daļa trūkumu ir novērsti, saka akreditācijas komisijas locekle Agrita Ozola. Atrasta arī daļa neuzskaitīto un pazudušo priekšmetu.
“Aptuveni ir runa par vēl vairākiem simtiem [priekšmetu], kuri vēl ir jāatrod. Es uzskatu, ka mēs arī visus šos priekšmetus konstatēsim. Agri vai vēlu,” pauda Kuplais.
“Krājuma darbā mēs redzam, viena daļa lietu ir paveiktas, ar ko tikām iepazīstināti, tas vieš cerības, ka muzejs, vismaz krājuma darbinieki, cenšas pēc vislabākās sirdsapziņas to milzīgo iekrāto darbu apjomu paveikt. Tas process ir iesākts, bet joprojām bija lielas neskaidrības sistēmā, kā muzejs vispār organizē tik liela krājuma pārbaudes,” sacīja Ozola.
Citādi ir ar muzeja stratēģisko dokumentu nepilnībām. Atkārtotas akreditācijas ietvaros Kultūras ministrija pieprasījusi iesniegt detalizētu pasākumu plānu muzeja darba uzlabošanai. Termiņš - 16.februāris.
“Mēs gaidām no muzeja atbildi, šo darbības plānu, lai varētu rezumēt akreditācijas rezultātus,” sacīja Garjāns.
Brīvdabas muzeja direktores pienākumu izpildītāja 14.februārī notikušās intervijas laikā gan neradīja iespaidu, ka muzejā ritētu saspringts darbs pie svarīga dokumenta izstrādes, ne arī, ka muzeja vadībai būtu zināmi šī darba veikšanas termiņi.
“Es negribētu šobrīd runāt par dokumentu, kas ir darba procesā, lai tas nepaliek kā akmenī iekalts, mēs pie tā strādājam vēl. [..] Tas ir tuvāko mēnešu darbs,” paziņoja Kūla.
Garjāns gan atgādināja, ka ministrija to pieprasīja 16.janvārī, mēneša laikā muzejam būtu jāatbild.
Kūla solīja, ka “piektdien no rīta satiekamies un nosūtām atbildi”. Taču piektdien, 16.februārī, darba dienas noslēgumā pulksten 17.00 Kultūras ministrijas Muzeju nodaļa Brīvdabas muzeja vēstuli ar pasākumu plānu vēl nebija saņēmusi.
Akreditācijas komisijai nav radusies pārliecība, ka atkārtotas akreditācijas laikā muzeja vadības attieksme pret muzeja darba organizāciju būtu mainījusies.
“No muzeja vadības puses, man šķiet, nav pietiekami labas izpratnes bijis par šo [muzeja] pārvaldības sistēmu, un daudzas lietas notiek nevis kopsakarībās, kā tam vajadzētu būt, bet tās tiek risinātas no gadījuma uz gadījumu,” sacīja Ozola
Arī darbinieku sūtītajās vēstulēs norādīts uz sistēmiskas darbu plānošanas neesamību. „Konsekventi tiek jaukts visa darba kopums ar atsevišķu pasākumu norisi,” teikts vienā no vēstulēm. Līdzīgu iespaidu guva arī raidījums “Kultūršoks”, tiekoties ar direktores pienākumu izpildītāju Kūlu. Lūgta iepazīstināt ar muzeja darbu plānu stratēģijas īstenošanai un problēmu novēršanai, ko sagaida Kultūras ministrija, Kūla pasniedza žurnālistei Brīvdabas muzeja pasākumu bukletu, kurā viens aiz otra rindojas gadatirgi, gadskārtu svinēšanas pasākumi, koncerti.
“Šo publisko muzeja darba pusi – pasākumus, sarīkojumus - mēs varētu salīdzināt ar aisbergu, tā ir redzamā daļa, un tā ir pietiekami krāšņa. Bet tā bāzējas uz zem ūdens esošā – uz muzeja krājuma. Kāpēc mēs veidojam muzejus? Lai rūpētos par kultūrvēsturisko mantojumu, un muzeja krājums ir šis mantojums. Mēs sagaidām no muzeja, ka tas tiek komplektēts, vākts, saglabāts. Tas ir muzeja pētnieciskais darbs, kura neredzamo funkciju rezultātā var veidoties tā sabiedrībai nepieciešamā daļa, ar ko muzejs komunicē. Ja paskatāmies uz muzeju kā sistēmu, šie trīs posmi (publiskais darbs, pētniecība, krājuma saglabāšana) ir savstarpēji saistīti, un problēmas jebkurā no tiem tālāk atbalsojas kā problēmas citos posmos,” skaidroja Garjāns.
Muzeju likums nosaka – atkārtotai akreditācijai jānoslēdzas pusgada laikā.
“Muzejs atkārtotai akreditācijai dokumentus KM ir iesniedzis 13.oktobrī. Tas ir atskaites punkts, no kura skaitām 6 mēnešus. Bēdīgākajā scenārijā, ja komisija nevar sniegt pozitīvu vērtējumu, tad muzejs ir vai nu jāreorganizē, vai jālikvidē,” atzina Garjāns.
Kultūras ministrijā norāda, ka muzeja reorganizācija vai likvidācija būtu galējais risinājums.
“Līdz šim, jāsaka atklāti, šādi precedenti mums Latvijasas muzeju praksē, runājot par valsts muzejiem, nav bijuši, ka mums pēc atkārtotas analīzes jāatzīst, ka kāds muzejs nav akreditējams. Šie akreditācijas kritēriji nav nekas īpašs, muzeja atbilstība akreditācijai norāda uz to, ka muzejs veic to pašu pamatu, minimālās prasības. Tā nav kaut kāda izcilības demonstrēšana,” pauda Garjāns.
Direktore slimo
Vienlaikus ar ieilgušo muzeja akreditāciju pērn veikts arī kārtējais Brīvdabas muzeja direktores Ilzes Millersones darba novērtējums, kam jānotiek ik pēc diviem gadiem. Tas bijis negatīvs.
“Diemžēl nācās secināt, ka Brīvdabas muzeja direktores darbs nav apmierinošs. Komisija secināja, ka lielā mērā problēmas, kas ir muzejā milzušas gadiem, ir arī direktores atbildība. Šajā viņas vērtēšanas intervijā, kur komisijas lēmums viņai tika paziņots, Millersones kundze nepiekrita tam. Un nesaskatīja tur savu vainu vai trūkumus tajā, ko komisija viņai uzrādīja,” stāstīja Garjāns.
Arī muzeja direktores darba vērtēšana nav noslēgusies.
“Muzeja direktore tūlīt pat pēc sēdes, kas notika pagājušā gada novembra beigās, saslima, līdz ar to vērtēšana nav pabeigta. Mēs gaidām Millersones kundzes atveseļošanos. [..] Viņa ir ilgstošā slimības atvaļinājumā. Darba likums paredz, ka nepārtraukts slimības laiks var būt 6 mēnešus, pēc tam ir jārisina invaliditātes lietas vai kā savādāk,” sacīja Garjāns.
Ilze Millersone darbu muzeja direktores amatā sāka 2009.gadā, atbilstoši toreizējai muzeju kā publisko aģentūru pārvaldības kārtībai, viņai bija darba līgums uz pieciem gadiem. Jau tad Millersones darbā tika konstatētas problēmas.
“Arī iepriekšējā reizē 2010.gadā, līdzīgi kā tagad, bija virkne trūkumu, nepilnību, tāpat bija bažas, cik prasmīgi muzejs tiek vadīts, menedžēts,” pauda Garjāns.
Tāpēc, līguma termiņam beidzoties, 2014.gadā līgums ar Millersoni netika pagarināts. Tā vietā uz Brīvdabas muzeja direktora amatu izsludināja konkursu, kurā uzvarēja viņas vietniece Una Sedleniece. Taču tikmēr bija mainījusies muzeju pārvaldības kārtība, muzejiem kļūstot par tiešās valsts pārvaldes iestādēm, kuru direktoriem ir beztermiņa darba līgumi. Darbu zaudējusī Millersone vērsās tiesā ar prasību atzīt arī viņas līgumu par beztermiņa un atjaunot viņu amatā. Tiesa lēma par labu Millersonei un 2015.gadā atjaunoja viņu amatā.
Kaut arī Millersone savu novērtējumu nav parakstījusi un ilgstoši slimo, arī tagad Kultūras ministrija prognozē, ka Millersone atbrīvošanas gadījumā tiesāsies.
“Šajā viņas vērtēšanas intervijā, kur viņai tika paziņots komisijas lēmums, Millersones kundze nepiekrita un savu vainu vai savus trūkumus nesaskatīja. Tad nākamais loģiskais solis ir savu taisnību pierādīt tiesā,” norādīja Garjāns.
Problēmas visā muzeju nozarē
Līdzīgas grūtības neapmierinoša darba dēļ atbrīvot no darba muzeju vadītājus bijušas arī citos muzejos. Rakstniecības un mūzikas muzeja bijusī direktore Ilze Knoka ilgstoši tiesājās, taču tiesvedību zaudēja un amatā atjaunota netika.
Savukārt Kara muzeja direktore Aija Fleija amatu saglabāja, kaut arī lielākā daļa muzeja darbinieku bija izteikuši viņai neuzticību. Aizsardzības ministrija dienesta pārbaudē secināja, ka nav pamata Fleiju atlaist. Domnīcas “Creative Museum'' vadītāja Ineta Zelča-Sīmansone uzskata, ka šie gadījumi apliecina problēmas muzeju pārvaldības jomā.
“Muzeju nozares pārvaldes sistēma ir novecojusi, neefektīva, un mēs atgriežamies jau pirms vairākiem gadiem runātajā situācijā, ka muzeju vadītāju neterminētie līgumi neļauj efektīvi un pēc būtības izvērtēt direktoru atbilstību amatiem. Gan Rakstnicības un mūzikas muzeja gadījumā, gan šajā [Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja] gadījumā, gan Kara muzeja gadījumā šie nozari kompromitējošie strīdi ir gari un publiski, bet, ja sistēma, ja pārvaldības modelis atļauj šo nonsensu turpināt, tad cilvēks to arī turpina,” stāstīja Sīmansone.
Arī Kultūras ministrijā piekrīt, ka terminētas darba attiecības ar direktoriem būtu ieguvums muzeju nozarei.
“Terminētās darba attiecības ar iespēju sevi apliecināt vēlreiz būtu tas, kas nozares vadībā uzturētu konkurenci un dinamiku,” norādīja Garjāns.
Taču sistēmas maiņa, pārveidojot visas valstī esošās publiskās aģentūras par valsts pārvaldes iestādēm, notikusi centralizēti valdības līmenī, un Kultūras ministrijai neizdevies panākt izņēmumu muzejiem.
“Izņēmumu nav. Tie mūsu mēģinājumi radīt atkāpi ir beigušies ar to, ka valsts pārvaldē par optimālu tiek uzskatīts sistēmisks risinājums. Ja tiešās valsts pārvaldes iestāde, tad visur šādi. Ja kapitālsabiedrība, tad visur. Mēģinājumi to mainīt ir bijuši no nozares puses, mēs esam tikušies ar Saeimas Izglītības un kultūras komisijas deputātiem, esam runājuši ar Valsts kancelejas juristiem, - risinājuma nav,” atzina Garjāns.
Periods, kad muzeji bija publiskās aģentūras, bijis pārāk īss, lai spriestu, vai tas kopumā bijis efektīvāks modelis nekā pašreizējais tiešās valsts pārvaldības modelis.
“Aģentūras ir tādas institūcijas, kas sniedz pakalpojumus un saņem ieņēmumu masu, kas spēj nodrošināt šīs institūcijas darbību. Tajā daļā, kas muzejiem ir komunikācija [ar sabiedrību], tas varētu darboties. Bet muzeji ir specifiski ar to, ka to pamatfunkcija ir muzeju krājuma veidošana, uzturēšana, glabāšana, un ar muzeeju publisko darbību nodrošināt to naudas masu, kas nepieciešama muzeju krājuma glabāšanai un uzturēšanai, nav iespējams. Mēs, strādājot nozarē, tomēr esam secinājuši, ka neviena no mūsu valsts pārvaldes iekārtas likumā pieļautajām institucionālajām formām nav ļoti atbilstoša muzejiem, kas būtu muzeju aktivitātes stimulējoša, ieinteresēti radoša un, no otras puses, garants tam, lai krājums – nacionālā bagātība - tiktu saglabāta un uzturēta,” stāstīja Garjāns.
Garjāns norāda, ka pašreizējā modelī zināma muzeju vadītāju kontrole ir – ik pēc diviem gadiem notiekošās vadītāju darba vērtēšanas.
“Šī direktoru vērtēšana tomēr ir tas mehānisms, kas, pat negaidot līguma termiņa beigas, kas aģentūru gadījumā bija pieci gadi, bet ik pēc diviem gadiem ļauj vērtēt direktoru darbu, un, ja viņu darbs netiek novērtēts kā optimāls, arī domāt par citiem risinājumiem. Nav tā, ka direktors tiek iecelts uz mūžu un nav iespēju runāt par viņa maiņu,” pauda Kultūras ministrijas pārstāvis.
Taču Zelča-Sīmansone atgādināja, cik sarežģīti ir bijis atbrīvoties no negatīvu vērtējumu saņēmuša direktora. Rezultāti ir bijuši mainīgi (Millersoni nācās atjaunot amatā, Knokas gadījumā tiesa atzina ministrijas lēmuma pamatotību) un vienmēr prasījuši daudz laika un resursu, bet muzeji tikmēr stagnē.
“Katrs izņēmums norāda uz vājāko ķēdes posmu. Es domāju, ja mums šādi izņēmumi ir bijuši veseli trīs nepilnu trīs gadu laikā, tad tomēr ir jādomā par nepieciešamību izvērtēt arī pārvaldes formas efektivitāti, lai šādas situācijas vienkārši izslēgtu, lai mēs nekompromitētu nozari ar līdzīgiem gadījumiem. Un to var mainīt, mainot valsts pārvaldes likumu un nosakot cita pārvaldības modeļa nepieciešamību,” sprieda Zelča-Sīmansone.
Ineta Zelča-Sīmansone norādīja, ka vairākās citās valstīs, arī Igaunijā, pārveido muzejus par fondiem – tas ļauj muzejiem veikt saimniecisko darbību, un tos vada nevis viens uz nenoteiktu laiku amatā iecelts direktors, bet direktoru padome.
“Domāju, tas ir politiskās gribas trūkums – šo situāciju risināt, jo tas nebūs viegls solis. Tas ir stratēģiskas izšķiršanās solis, ka šī pārvaldes forma ir jāmaina,” rezumēja Ineta Zelča-Sīmansone.
