Kaut arī dzejošana bija Ata Ķeniņa vaļasprieks, viņa vārds latviešu literatūras vēsturē ierakstīts lieliem burtiem. Viņš bija tas, ko mūsdienās dēvētu par izcilu producentu, turklāt mūža garumā Ķeniņu vadīja spēcīga ideja par latvisku un pasaules kultūrā izglītotu Latviju.
"Jāsaka vienkārši - Atis Ķeniņš ir izcils sabiedriskais darbinieks tieši kultūras jomā," norāda Latvijas Universitātes profesors, literatūrvēsturnieks Viesturs Vecgrāvis.
Pēc profesijas Ķeniņš bija jurists, bet aktīvi darbojās literatūras, teātra un izglītības biedrībās. Ap viņu pulcējās 20.gadsimta Latvijas progresīvākās figūras. Ķeniņa izdotajā žurnālā "Zalktis" publicējās Fricis Bārda, Jānis Poruks un citi 20.gadsimta sākuma autori. Šeit pirmo reizi tika publicēti arī Ķeniņa atdzejotie Pola Verlēna dzejoļi un Viļa Plūdoņa latviskotā Frīdriha Nīčes grāmata "Tā runāja Zaratustra".
"Atim Ķeniņam bija divas galvenās autoritātes - Krišjānis Valdemārs un Atis Kronvalds. No tā izauga tas, ko viņš pats dēvēja par nacionālo demokrātiju un nacionālo kultūras stiprināšanu. Rīgas Latviešu biedrība bija orientēta uz pagātnes pētīšanu, Ķeniņam svarīga bija tagadne," uzsver profesors Vecgrāvis.
Atis Ķeniņš vienmēr ir bijis autoritāte latviskās idejas stiprināšanas brīžos, piemēram, esot emigrācijā Krievijā vai vēlāk 20.gadsimta 30.gadu sākumā pildot tieslietu un izglītības ministra amatus. Arī pēc Latvijas okupācijas, esot izsūtījumā, Ķeniņš aprakstīja latviskās vērtības.
Profesors Vecgrāvis uzskata, ka jaunākajā Latvijas vēsturē ir bijušas divas līdzīga mēroga kultūras personas - bijusī kultūras ministre Ramona Umblija un dzejnieks Imants Ziedonis.
"Man viņš paliek kā cilvēks, kurš prot iesaistīt citus un pamatot, kāpēc Latvijas kultūrai jābūt tādai un nevis citādai," saka Viesturs Vecgrāvis.
