“Šajā izstādē ir gan bibliotēkas kontekstā ikoniski priekšmeti, kā bibliotekāra brilles, kartotēku skapis vai krātuvju trepes, ko visi atpazīst kā bibliotēkas atribūtus. Bet ir arī priekšmeti ar ārkārtīgi interesantiem, vietām pat kurioziem stāstiem,” stāsta izstādes “Inventārs” kuratore Kristīne Liniņa.
Vienā no Nacionālās bibliotēkas 1. stāva izstāžu zālēm asprātīgi sarindojušies priekšmeti no bibliotēkas inventāra un darbinieku sadzīves.
“Viens no maniem mīļākajiem eksponātiem ir autentisks 20.–30. gadu Latvijas karogs, kas padomju laikā ir pārveidots, izņemot balto vidus daļu un sašujot kopā abas sarkanās malas. Un padomju laikā vienā tā stūrī ar dzeltenu krāsu bija rakstīts “Latvijas PSR” un apakšā uzzīmēts sirpis un āmurs,” stāsta Liniņa.
Abus zīmējumus uz karoga gan vairs nevar redzēt – pirms likt šo retumu fondā, kāda darbiniece to izmazgājusi ar “Kastani”. Uzraksti nogājuši, un darbiniecei pat nācies rakstīt paskaidrojumu.
Daļa izstādes priekšmetu ir pašas bibliotēkas oficiālajā krājumā, citi nākuši no darbinieku skapjiem un atvilktnēm. Mērlentes, “plaķenes”, māla vāzes un pat pašu šūtas civilās aizsardzības maskas stāsta par darbinieku sadzīvi cauri paaudzēm.
“Ārkārtīgi mīļš eksponāts ir arī maciņš, kas raksturo kolektīvu: tas ir bijis koplietošanas maciņš visiem kolēģiem Karšu nodaļā,” skaidro Liniņa.
Līdzās sentimentālas vērtības priekšmetiem apskatāmi arī tādi bibliotēkas dārgumi kā, piemēram, simt gadu veca inventāra grāmata un pirmā grāmata, kas tajā ierakstīta.
“Grāmata ar inventāra numuru “1” LNB krājumā ir Jāņa Akuratera “Kalpa zēna vasara”. Te arī var redzēt to vieninieciņu,” kuratore rāda uz zīmoga iespiedumu mazajā kabatas formāta izdevumā.
Bet blakus telpā Nacionālā bibliotēka savā simtgadē atskatās uz pieciem no veseliem 38 namiem, kuros tā kādreiz mitinājusies, stāsta izstādes kuratore Ieva Zībārte.
“Šīs piecas mājas ir tās, no kurām 2014. gadā bibliotēka pārcēlās uz Gaismas pili Pārdaugavā. Tās ir abas divas ēkas Barona ielā, ēka Tērbatas ielā 75, Anglikāņu ielā 5 un Jēkaba ielā 6/8, kur pašlaik mājo Saeima,” norāda Zībārte.
Neviena no šīm ēkām nebija speciāli celta bibliotēkai – grāmatām nācās pielāgoties kādreizējām banku, fabriku un pat dzīvojamām telpām. Pētniekus interesējis arī tas, kā ēkas pielāgojušās jaunajam saturam.
“Tāda slodze – milzīgie grāmatu plaukti, krājums, cilvēki – piemēram, tādai skaistai privātmājai kā Anglikāņu 5 nemaz nebija piemērota. Pielāgojās gan bibliotēka, gan arhitektūra. Tas nav nekas unikāls, īpaši 20. gadsimtā un padomju periodā. Klasisks piemērs ir komunālais dzīvoklis,” akcentē Zībārte.
Interesanti ir arī šo ēku tālākie likteņi. Kādreizējā zivju konservu fabrikā, kur daļa bibliotēkas mita vairāk nekā 70 gadus, pagaidu mājas radis Rakstniecības un mūzikas muzejs, Letonikas lasītavā tagad saimnieko Saeima, Anglikāņu ielas namu plāno rekonstruēt privāts īpašnieks. Tukšas pagaidām stāv bijušās Mūzikas nodaļas telpas, bet zināmākais bibliotēkas nams Barona un Elizabetes ielas stūrī šo vārdu nesīs arī turpmāk.
“Varam būt lepni, ka mūsu identitāte ir tik spēcīga un pozitīva, ka arī komercstruktūrai – SIA “Bibliotēkas nams”, kas iegādājās namu izsolē un ir pārvērtis to par dzīvokļu māju, – bibliotēkas vārds ir licies prestižs un komerciāli veiksmīgs,” uzskata Zībārte.
Rudenī iznāks arī pētnieces Kristīnes Zaļumas darbs par visām 38 mājām, kurās bibliotēka savulaik mitusi.
Bet Nacionālās bibliotēkas klāstā šogad būs vēl sešas izstādes, no kurām centrālā – “Neredzamā bibliotēka” – durvis vērs tieši bibliotēkas simtgadē 29. augustā. Tā stāstīs par pamatiem, uz kādiem veidojies Nacionālās bibliotēkas krājums vēl krietni senāk nekā pirms simt gadiem.
