Kultūras rondo

Jaundarbi un jaunrade – vārdi, kas raksturo jaunās mūzikas festivālu "Arēna"

Kultūras rondo

Austrumeiropas kino iekļaušanās globālajā kino telpā

Medicīnas vēstures muzejs aicina dalīties ar liecībām par Covid laiku

Kādas atmiņas par Covid-19 glabās muzeji? Pētnieki apzina pandēmijas laikā savāktās liecības

Kādā veidā apzinātas un saglabātas liecības par Covid-19 laiku? 25. oktobrī Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā notika seminārs "Covid-19 liecību komplektēšana: pieredzes apmaiņa". Seminārā ar pieredzi dalījās gan Latvijas mantojuma un pētniecības institūciju, gan sabiedrisko mediju pārstāvji.

"Pirmā ideja mums bija sasaukt kopā tieši muzejus un saprast, kas tiek vākts Nacionālajam muzeju krājumam (jo visi Latvijas muzeji kopā veido to, ko sauc par Nacionālo muzeju krājumu). Lai šis darbs notiktu koordinētāk, lai mēs labāk zinātu, kas kurā muzejā nonāk, mums šķita svarīgi sanākt kopā un sarunāties. Apdomājot šo ideju un meklējot informāciju, mēs sapratām, ka muzeji, protams, nav vieni paši, ka gana daudz laikmeta liecības vāc arī citas institūcijas (dažas no tām ļoti pamanāmā veidā), un tad mēs izdomājām sarunā iesaistīt arī tās. Izvēlējāmies semināra formātu, kuru noslēdz diskusija," Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" par semināra ieceri dienu pirms tā norises pastāstīja Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja direktora vietniece pētniecības un krājuma darbā Daina Auziņa. 

Runājot par Medicīnas vēstures muzeja Covid-19 liecību komplektēšanu, šīs institūcijas direktors Kaspars Vanags iezīmēja sekojošu paradigmas maiņu: "Muzejs tik lielā mērā vairs nelūkojas uz medicīnas vēsturi vai diagnožu vēsturi, bet uz medicīnas sociālo vēsturi. Jo pandēmija bija labs pierādījums, ka tā skar jebkuru jomu: pirmkārt, ģimeni, māju  (cilvēki paliek mājās, nevar atstāt savu dzīvesvietu), tā skar spēka struktūras, ekonomiku.

Ir visdažādākās jomas, un teorētiski varētu teikt – katrs muzejs varētu vākt savējo; no otras puses – kā izveidot vienotu stāstu?

Otra lieta, ko ļoti labi varēja redzēt pandēmijas laikā – cik ļoti neviendabīga, ja ne sašķelta, ir Latvijas sabiedrība. Tad ir jautājums, vai mēs vācam "pareizo" vēsturi? Vai mēs runājam par slimības vēsturi, par slimnīcām, ārstiem un pareizo kovida interpretāciju, vai mēs vēlamies muzeju krājumos saglabāt liecības, kas ataino pandēmijas daudzveidīgās izpausmes sabiedrībā: tātad mēs runājam ne tikai par valsts vai valdības noliktiem rāmjiem, bet mēs arī vēlamies redzēt tos, kas bija antivakceri – kā viņi organizējās, kādi bija viņu informācijas kanāli un interpretācijas un tamlīdzīgi; pamēģināt, lai nokomplektētās muzeju krājumu liecības atbilstu tai pašai sašķeltībai vai dažādībai, kāda tajā laikā valdīja sabiedriskajā domā?"

Viens no Covid-19 liecību komplektēšanas piemēriem ir pandēmijas laika dienasgrāmatas, kuras vienkop vāc Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuve.

Šo iniciatīvu institūts iesāka līdz ar pandēmijas laika sākumu, kad piedzīvojām pirmās mājsēdes, kad mūsu sadzīvē ienāca jaunas reālijas, leksika. "Mēs aicinājām cilvēkus rakstīt par to, ko viņi jūt, redz, saprot ikdienā, un iesūtīt mums. Mēs tās [dienasgrāmatas] uzreiz arhivējām un likām publiski pieejamas, un tas radīja lielu tekstuālu korpusu ar dažādiem tekstiem. Cilvēki arī lasīja viens otra dienasgrāmatas. Principā mēs radījām tīklu, kur iespējams dalīties ar savu pandēmijas pieredzi. Kopumā mums bija gandrīz 300 rakstītāju, kas fiksēja savu ikdienu," paskaidroja Latviešu folkloras krātuves darbiniece Ilze Ļaksa-Timinska. 

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti