„Negaidiet no kultūras darbiniekiem lielāku varoņdarbu, nekā jūs paši veicat! Teātri mēs nevaram vest, bet šprotes varam tirgot (..) Ideālos mēs esam vieni: no kultūras darbiniekiem mēs gaidām nez kādus varoņdarbus, praktiskajā dzīvē: mēs esam pavisam citi (..),” sestdien intervijā Latvijas Radio sacīja rakstnieks un žurnālists Arno Jundze.
Viņš akcentē, ka nav godīgi, ja no kultūras darbiniekiem teju vai tiek prasīts pārtraukt sadarbību ar Krieviju, kamēr citās jomās nekas nemainās. Viņš uzsver, ka, piemēram, Nacionālais teātris ir ļoti smagi strādājis, lai iegūtu kaut nedaudz no tās slavas, kas starptautiskajā līmenī ir Jaunajam Rīgas teātrim. Tagad nebraukt uz Krieviju, Nacionālajam teātrim nozīmētu pārvilkt svītru pāri sešu, septiņu gadu darbam.
Vienlaikus Jundze atzinīgi vērtē Jaunā Rīgas teātra rīcību, atsakoties šogad sadarboties ar Krieviju.
„Es ļoti cienu to, ko izdarīja Alvis Hermanis un Jaunais Rīgas teātris. Tā bija tāda pļauka ar starptautisku rezonansi, ko varēja atļauties izdarīt Latvijas un Eiropas labākais teātris teātra mekai Maskavai. Tas tiešām noskan. Cita lieta: „Dirty Deal Teatro” atteikties. Tas ir kluss būkšķis,” saka Jundze.
Tomēr pieņemt lēmumu, kā sadarboties ar Krieviju, katram ir jāpieņem pašam. Vienīgais kritērijs ir sirdsapziņa. „Pienāk lēmums, kas ir jāpieņem lēmums – tu to dari vai nedari. Ja tu pieņem vienu lēmumu, tad būs vienas konsekvences, ja tu pieņem otru lēmumu, tad būs otras konsekvences,” uzsver rakstnieks. Tas pats attiecas uz Krievijas mākslinieku kultūras pasākumu apmeklēšanu Latvijā. Apmeklēt vai neapmeklēt ir katra personīgais jautājums. „Ja atbrauc laba klasiskās mūzikas izpildītāja vai Krievijas teātris – kāpēc nepaskatīties?” retoriski vaicā Jundze. Cita lieta, pēc viņa teiktā, ir izklaides šovi, kas vasarā ir gaidāmi Jūrmalā.
Rakstnieks atzina, ka kultūra vienmēr ir bijusi politikas sastāvdaļa, tāpēc Krievijas rīcības laikā Ukrainā nejaukt politiku ar kultūru nav iespējams. „Kultūra vienmēr ir bijusi politikas daļa. Par ko mēs te debatējam? Arī Renesanses laikā mākslinieki radīja darbus pēc karaļu pasūtījumiem,” uzsvēra Jundze.
Komentējot Latvijas iedzīvotāju reakciju uz notikumiem Krimā, Jundze atzina, ka visi, lai arī to neatzīstot, izjutuši bailes. Arī viņam iebrukuma laikā Krimā bija jāvada šovs Latvijas Televīzijā, taču domas kavējušās pie citiem jautājumiem.
„Kad sākās visi notikumi, sākās bailes. Visi, kas atceras Padomju laikus, sajuta bailes,” norāda Jundze. „Varbūt bailes ir tas, ko viņi no mums sagaida. Viņi nožvadzina savus ieročus un gaida, ka mēs darīsim kaut ko tādu, kas atbilst viņu interesēm,” saka Jundze, uzsverot, ka nav dzirdējis no politiķiem līderu cienīgu atbildi par to, ka „mēs nebaidāmies”.
Vēstīts, ka Jaunais Rīgas teātris pēc Krievijas iebrukuma Krimā atteicās doties viesizrādēs uz Krieviju. Tāpat aktrise Guna Zariņa atteicās strādāt Krievijā. Arī atsevišķi Nacionālā teātra aktieri izteikuši vēlmi nedoties uz Maskavu. Tā direktors Ojārs Rubenis gan pauda, ka Latvijas kultūras sadarbība ar Krieviju ir jārisina starptautiskā ceļā.
