Diemžēl Jāzeps 13. martā neveiksmīgi kritis no zirga, krietni traumējis kāju, kā rezultātā arī Jāzepu dienu – 19. martu – spiests pavadīt slimnīcā Tbilisi. Oļģerds Parīzē, kā var nojaust pēc Eces vēstulēm, jūtas diezgan labi, taču pārdzīvo par to, ka radusies nepieciešamība nēsāt brilles, par ko līdzi jūt māsa Margarēta, taču Ece cenšas draugu dažādos asprātīgos veidos uzmundrināt, sakot, ka šīs brilles, “lielas, tumšas, apaļas un no raga” noteikti viņam piestāvot. Noprotams, ka gan Margarēta, gan Ece jūtas Londonā diezgan vientuļas, dziļākajās domās nedaloties ne ar vienu, taču tajā pašā laikā daudz izklaidējas draudzeņu sabiedrībā, baudot Londonas muzikālo dzīvi.
Grosvaldu ģimenes tēvs Fridrihs joprojām turpina dzīvi Londonā, taču acīm redzami nav apmierināts ar attiecīgā brīža situāciju, jo, pēc meitas vārdiem vēstulē brālim, esot “nikns uz visu, pilnīgi visu”. Oļģerds turpina aktīvu darbu Parīzes Miera konferencē, Latvijas delegācijā sastāvā, kas sev noīrējusi plašu dzīvokli 8 Avenue de Camoëns – ēkā, kuru iespējams aplūkot arī 2019. gadā.
Īsumā
- Kad beidzot atkal sāk rasties prieks
- Vēstule, kas tapusi agri no rīta, kad putni tikko mostas un sāk dziedāt
- Jāzepu vārda diena
- Margarētas Grosvaldes dienasgrāmata 20. martā
- “Uzskatu, ka es piederu pie šiem prātīgajiem cilvēkiem, kurus var rādīt ārzemēs”
- Margarētas Grosvaldes dienasgrāmata 22. martā
Kad beidzot atkal sāk rasties prieks
No: Ece [Vera Bērziņa]
Kam: Oļģerdam Grosvaldam
Londonā, 18.III.19.
Jūs gan pazīstat tādas jūtas, kad cilvēks kaut ko vēlas un grib, staigā gar logiem nezināšanā, vai iet iekšā jeb ne, bet tad aplūko savu naudas maku un ātriem soļiem steidzas uz mājām – un uzduras taisni uz to, no kā bēdzis. Tā nu man šoreiz gāja. Es pirmās dienas biju palikuse pavisam bērnišķīga un tagad nu es nekaunos Jums to atzīties, jo zinu, kā Jūs tik labi varat iedomāties "mazās Eces” priekus par mantiņām, kas nāk no Parīzes un no….
Par vienu teikumu Jūsu vēstulē es gan apvainotos – "Jums laikam daudz jaunu draugu”… ja nezinātu, ka Jūs tā nedomājat, bet tik lietojat to kā mīļu frāzi, kas man ļoti patīk. Tā nu ir, ka te to "jauno draugu” nav nemaz, un var bez viņiem diezgan labi iztikt. Pat dažus, kas ir bijuši, esmu gandrīz pavisam atmetuse un tā nu man palikušas tikai domas par veciem draugiem, ar kuriem man pagaidām pilnīgi pietiek. Bez tam daži veci draugi paliek par jauniem, uzliekot brilles utt. Ak šīs brilles!
Gribēju palaist garām to jautājumu par to staigāšanu pa ielu ar brillēm. Bet kad nu man otrreiz kategoriski liek tādu jautājumu priekšā, tad aizsūtu Jums vienu dāmu, kura māk arī caur brillēm redzēt to, ko viņai vajag un kura Jūs Jūsu vaļas brīžos pavadīs pastaigājumā par Bois de Boulogne. Šim gadījumam par godu viņa aizgājuse pie Jums Ravul kurpītēs, Levis cepurē un Picadilly kostumā. Bet tad nu gan brilles nedrīkst atstāt mājās! –
Piedodat manu jokošanos; man jau nav neviena te, kam drīkstu savus priekus un smieklus rādīt. Pie mums te stingri pieņemts mobilizēt visu savu nopietnību un žēloties par grūtām bēgļu dienām. Pēc ilgas pārdomāšanas es nācu pie slēdziena, ka esmu savā mūžā diezgan bēgļu dienas baudījuse un tādēļ tagad vairāk turos pie Music Hall’iem un koncertiem. Tā, vakar pavadīju vienu no laimīgākām stundām Albert Hall’ā, klausoties Mozarta 6. Simfoniju.
Ko pēc tam domāju, nav grūti uzminēt. Rītvakar septiņas jautras dāmas, starp tām arī Līna un Margarēte, protams vecākām dāmām nezinot, dosies uz Criterion’u meklēt savu patikšanu iekš "Don’t Dolly”, bet sestdienas vakarā domājat vienu acumirkli par kādu cilvēku, kas viens pats sēž "Traviatā” un klusu nobirdinās kādu asaru – varbūt ne aiz bēdām, bet labām, sirsnīgām domām.
Ja nu vel pieminu "Dorian Gray” lasīšanu oriģinālā, tad apmēram viss jaukums, kas man pašlaik ir, būtu Jums zināms. Un man ar to pilnīgi pietiek, lai apklātu ar to visu grūto un slikto, kas būs visur un vienmēr un no kura esmu iemācījusies vairs nebīties.
Atvainojos ļoti par tādu nesmuku papīra kombināciju, esmu reiz dzirdējusi, ka Jūs ļoti asi par to izteicāties, bet ir ļoti nepatīkami, ja "jūtām un domām nav mēra” un papīrs aptrūkst. Tā arī šoreiz gribējās vairāk izteikt, nekā papīrs to atļauj.
Ir lieki pieminēt, lai Jūs atkal rakstītu. Es jau zinu, ka Jūs to darīsiet. Un no savas puses negribu Jums nekā solīt, tik šad-tad sevi atgādināt. Vēl reiz sirsnīgs paldies Jums par visu, visu.
Arvien Jūsu Ece
Vēstule, kas tapusi agri no rīta, kad putni tikko mostas un sāk dziedāt
No: Ece [Vera Bērziņa]
Kam: Oļģerdam Grosvaldam
Londonā, 19.III.19. (saņemta 23.03.1919)
Jocīgas lietas notiek pasaulē, kuras liek domāt par jaukiem brīnumiem un ticēt kaut kam, ko sauc apmēram par likteni. Pārnācu šodien noguruse no darba mājās un gribējās tik ļoti aiziet drusku tālāk prom no visa tā, kas pašlaik vistuvāk ap mani ir. Bet nebij jau nekā sevišķa, ko teikt, nebij arī tāda jautra prāta, kuru Jūs mīlat, ar kuru Jūs varētu drusku pasmīdināt, tādēļ domāju, vaj pavisam vajadzētu rakstīt jeb labāk atstāt, līdz kamēr pāries atkal visi negaisi un rūgtums, kas dažreiz var pret gribu iezagties sirdī.
Tādā kā pusnezināšanā nogāju lejā uz pusdienu – un uz mana šķīvja Jūsu vēstule! Man palika pavisam silts ar sirdi; tā bij labākā atbilde manām domām un vēlēšanām.
Tagad man tāda pārliecība, ka varu un drīkstu Jums pateikt, un ka Jūs to gribēsat saprast, ka ir ļoti, ļoti grūti daudz ko panest, ka dzīvo viens pats starp cilvēkiem, kur nav neviena, kas kaut vienu laipnu vārdu gribēs teikt.
Tādēļ man tik ļoti gribējās šodien Jūs domās apciemot, jo zinu, ka pie katra vārda, kuru Jums uzrakstu, būšu aizgājuse tālāk prom no visiem citiem. Jūs man esat daudz par savaldīšanos runājuši, atceros to, domās Jums pateicos un pūlos kaut drusku izpildīt.
Es ar prieku novēroju, ka Jūsu vēstulēs arvien vairāk un vairāk parādās apmierināšanas un patikšanas pie Jūsu Parīzes dzīves. Un kā tas arī citādi varētu būt! Pēc Jūsu aprakstiem man tiešām liekas Jūsu dzīve kā paradīze – un kas par kontrastu ar mūsējo! Mēs reiz runājām par dzīves priekiem, izpriecēm un dzīves kārtību. Un man likās, ka mēs toreiz bijām vienās domās. Tos priekus un izprieces es šeit varu sev sagādāt, bet par to pēdējo man vēl atliek tikai būvēt gaisa pilis uz diezgan smiltainu fundamentu.
Kādreiz tik pat vēlu, jeb tādā agrumā, kad putni drīz sāks dziedāt, un svece zem dzeltena abažūra jāizpūš, atgādinat man šo vēstuli, lai Jums izstāstītu visu to, kas priekš Jums nodomāts. Tagad visiem spēkiem pūlēšos domāt par jaukākām lietām, kā piemēram Jūsu briļļu jautājumu, kurš man katrreiz liek pasmaidīt, neskatoties uz dziļo traģismu, kas viņā slēpjas. Ak tad lielas, tumšas, apaļas un no raga!! Es viņas gan ļoti vēlētos redzēt, šīs lielās, tumšās, apaļās un no raga, kas tagad atradušas patīkamu vietu (pēc manas sajūtas spriežot!!) uz Oļģertiņa deguna.
Par laimi caur šādiem tumšiem stikliem Jūs skatāties vienīgi uz tiem tuvākiem priekšmetiem, bet kas atrodas tālāk no Jums, to Jūs droši redzat ar savām zilām acīm, un tā kā Londona ir diezgan tālu, tad šurp tās acis skatās droši pavisam debess zilas.
Gandrīz būtu aizmirsuse Jums izteikt savu atzinību par jaunizdomāto postpapīru. Jūs domājat, ka tas bij tik grūti izminēt! Kad gan pirmo reiz saņēmu šo papīru, es nezinu kāpēc, pasmaidīju un diezgan sīki iedomājos, kādos vārdos un žestos Jūs esat skaidrojuši par "godīga” papīra vajadzību, tik nelaime tā, ka viņš par daudz pēc Jums izskatās un par maz pēc latviešu legācijas!
Tagad vēl jāatvainojas par domu izklaidību. Šī vēstule ir zāles priekš manis, un Jūs, kā dakters viņu lasot, mani ārstējat. Pūlēšos uz priekšu Jūs atkal drusku vairāk uzjautrināt, bet ja būtu otrādi, neļaunojaties arī par to. Atrakstāt, lūdzu, pēc cik dienām Jūs saņemat no manis sūtītās vēstules; Jūsu pēdējo esmu saņēmuse otrā dienā, kas izliekas pilnīgi neticami.
Vēlu Jums to visu labāko. Par Jūsu priekiem priecājos Jums līdz – tā man ar kaut kas tiek. Putni sāk pašlaik dziedāt, un man atlikušas tik pāris stundas, ko gulēt.
Jūsu Ece
Jāzepu vārda diena
Ja Jāzepa dienā spīd saule, tad būs auglīgs gads. Jāzepa diena ir vienīgā gavēņa laika diena, kad pēc kristīgajām tradīcijām drīkst lustēties uz nebēdu.
Pirms 100 gadiem Jāzeps Grosvalds Jāzepa dienu diemžēl sagaidīja slimnīcā Tbilisi. 1919. gada 13. martā Grosvalds krita no zirga, samežģīja kreisās kājas lielo kaulu (zirgs uzkrita virsū), piecas nedēļas pavadīja hospitālī, kur, pateicoties “muļķa daktera pārskatīšanai”, kāja nelabojās.
Margarētas Grosvaldes dienasgrāmata 20. martā
20.03.
Skubin took me to Chin Chin Chow – I wonder whether all the women here are so lovely, and what I should look like if I put on a scanty dress like that of the slave. I cannot enjoy everything, as I have no one besides me, not even anyone to look at across the theatre, as in olden times. We have seen Oh! Don’t, Dolly! with more scanty dresses. I am at a loss what to do with the letters from Finland – my answer was very rude and virtuous – and he expects quite a different one. Mitau has been retaken, and Bosauquet is over there once more. I have been reading Libau papers – looking in vain for an announcement of Ню’s marriage. I look for Joe on every corner – as the date of his arrival is approaching.
“Uzskatu, ka es piederu pie šiem prātīgajiem cilvēkiem, kurus var rādīt ārzemēs”
No: Margarēta Grosvalde
Kam: Oļģerds Grosvalds
1919.g 20. marts.
Latvijas legācija
115 Park Road
St. John’s Wood
London, N.W. 8
Mans dārgais Ožjē!
Man nav ko darīt un visu laiku jāmācās – tad nu es rakstu atkal.
Ozola k-gs beidzot ir saņēmis vīzu, un es sūtu vēstuli ar viņu. Es nezinu, ko par viņu domāt – no sākuma viņš nelikās īsti izprotams, bet tagad mēs esam tīri labi draugi. Viņš pat ielūdza mūs ar Līnu vakariņās uz Strand Palace.
Liels paldies par Tavu vēstuli, tas patiešām ir milzīgs prieks saņemt to rakstītu uz jūsu brīnišķīgā vēstuļu papīra.
Kas attiecas uz tēvu un tavu vēstuli, man tiešām liekas, ka viņš ir pārskaities – viņš pat mums to neparādīja. Bet viņš ir nikns uz visu, pilnīgi visu – viņš man liek kārtot dažādus savus personīgos jautājumus manā darba laikā, un, ja es nepiekrītu un viņam saku, ka man pietiek savu lietu, viņš dusmojas. Viņš ir kļuvis galīgi neciešams un es gribētu, lai viņš pēc iespējas drīzāk atgriežas Rīgā. Bet neizskatās, ka viņš par to domātu.
Koļam nebija adreses – telegramma bija nosūtīta no Salts Joebaden ar Spānijas vēstniecības parakstu. Es tikai vairs neatceros, vai viņam nevajadzēja vīzu no Stokholmas vēstniecības. Mišels joprojam nav neko atbildējis.
Esmu priecīga par to, ko tu saki par Džo – ka M. k-gs negribētu, ka viņš salauž kaulus. Viņš nupat kā atkal atrakstīja, ka cerot atgriezties mēneša beigās. Mēs visi viņu tā gaidām, kaut gan par to nerunājam.
Es arvien mēģinu sevi uzmundrināt, bet kāda tam jēga šajās lietainajās dienās un es visu laiku pielaižu kļūdas, un kad es iedomājos par savu mīļo Ožjē ar brillēm!!!!! – kā gan lai es priecājos.
Ceru, ka šīs vēstulītes no Zviedrijas jūs uzjautrinās - man tās bija jāpārraksta ar visām kļūdām un es labi pasmējos par to vācu valodu.
Es tev teikšu, tāpat kā tu – es gribu palikt šeit – te ir vajadzīgi daudzmaz prātīgi cilvēki, un, pat ja es vēl visu nemāku tik labi izdarīt kā vajadzētu, es uzskatu, ka es piederu pie šiem prātīgajiem cilvēkiem, kurus var rādīt ārzemēs.
Es tātad ceru, ka mani šeit paturēs.
Sveicini, dārgais, visus Pārstāvniecībā, manu priekšnieka k-gu, kurš man ir atrakstījis jauku kartiņu, un tūkstošiem skūpstu manam mīļajam Ožjē.
Tikko izlasīju Liepājas avīzēs, ka miris ir A ļ ģ i r d s.
Visu tev labu,
Margareta
Aizmirsu tev minēt par naudu. Kad M. k-gs bija šeit un es biju Vēstniecībā nostrādājusi tikai 11 dienas, es par šīm dažām dienām algu jau saņēmu. Tāpēc uzskatu, ka tagad prasīt naudu nevaru līdz pimajam datumam.
Margarētas Grosvaldes dienasgrāmata 22. martā
22.3.
I like “The Amateur Gentleman” no less than Philip’s first book and get quite sentimental about it. We saw the School for Scandal tonight, and I enjoyed hearing words I know so well. But in the midst of it all a terrible hunger overcomes me – not only for you, but a hunger for Murray’s smile and laughing eyes and voice. I compare my London life to Riga before the nice days – for all my men are platonic, and so is my chef, and so it will be for good. If Lina knew what a secret I go about with, would she not stop crying and blaming me for heartlessness? She has gone into another bedroom – I hope I never talked in my sleep.
Margaretas un Jāzepa vēstules brālim Oļģerdam ceļo uz Parīzi, 8 Avenue de Camoëns - šajā namā Latvijas delegācija pie Parīzes Miera konferences 1919.gadā savai darbībai bija noīrējuši mēbelētu vairāku istabu dzīvokli. Nams atradās respektablajā Pasī rajonā, starp Trokadero pili un Eifeļa torni. 1919. gada aprīlī sākās delegācijas sarunas ar Miera konferences Baltijas komisiju...
Un tā Avenue de Camoëns izskatās pēc 100 gadiem - 2019.gada pavasarī.
