Kino ļaudis: Jāveicina naudas pieplūde nozarei
Latviešu kino guvis spožus panākumus vienā no prestižākajiem kino notikumiem - Berlīnes kinofestivālā. Tur Jāņa Norda Filma „Mammu, es tevi mīlu!” un Ēvalda Lāča animācija „Eži un lielpilsēta” saņēmusi trīs balvas. Nords par emocionālo mazā puikas dzīves epizodi ieguvis Starptautiskās žūrijas balvu un 7500 eiro, Lācis saņēmis žūrijas balvu un bērnu žūrijas diplomu. Ar Kultūras ministrijas atbalstu Filmu padome pieņēmusi lēmumu aicināt Valsts Kultūrkapitāla fondu (VKKF) izmaksāt katrai radošajai komandai arī 5000 latu naudas prēmiju.
Kultūras ministre Žaneta Jaunzeme Grende pasniedza laureātiem goda rakstus: „Latvijas Republikas Kultūras ministrija Atzinības raksts Ēvaldam Lācim par spilgtu radošo devumu 63. Berlīnes filmu festivālā - pateicībā un vēlot turpmākos panākumus.”
Viens no atzinības saņēmējiem - producents Māris Putniņš - norāda, ka būtu svarīgi, lai balvas valsts pamana. Un kopā ar režisoru Jānis Nordu atzīst, ka svarīgi domāt par stratēģisku pieeju - lielāku naudas pieplūdumu nozarei.
Putniņš: „Berlīnes lāči arī mums stāv skapī kopš 1995. gada. Man prieks, ka šo jomu sāk pamanīt, jo mums ir sakrāmētas balvas skapī, bet no tām nekas vairāk kā nepatikšanas nav bijis… Ja nāks patikšanas un materiālas patikšanas, finansiālas, es būšu priecīgs un ļoti, ļoti pateicīgs – vēl vairāk nekā šodien.”
„Ieguvumi un uzvaras - tas viss ir ļoti forši. Mēs iedzeram šampanieti, priecājamies, saņemam Goda rakstus.
Bet mēs esam tuvu situācijai, kad gribēsies dot balvas, bet nav kam, jo nav filmas.
Cerība ir, ka varbūt uzvara Berlīnes festivālā kaut kādā mērā spēs pakustināt uz priekšu to vilcienu, kas ir iespūris uz pilnām bremzēm,” saka režisors Jānis Nords.
Kā skaidro filmas „Mammu, es tevi mīlu!” producente Alise Ģelze, kinolentei atvēlēts bija maz naudas, un tāpēc jo īpaši grūti bija nokļūt arī uz Berlīni. Filmas zvaigznei Kristoferam Konovalovam, kuram tagad ir 14 gadu, nebija arī Kultūrkapitāla naudas, lai viņš varētu uz Berlīni braukt kopā ar kādu no ģimenes locekļiem. Par viņu atbildība bija jāuzņemas radošajai komandai.
„Pirmkārt, to, ka nokļūsim tik lielā festivālā, to nevar iepriekš paredzēt, un kādi būs filmas panākumi. Otrs, zinot, ka balvu saņemsi, vismaz divas dienas iepriekš būtu nepieciešams, lai ir pieejama nauda vai nu Kultūrkapitāla fondā vai Kinocentrā, pie kura mēs varam griezties un cerēt uz kādu atbalstu. Es neticu, ka lēmumu var pieņemt divu dienu laikā, bet lai ir cerība saņemt to kaut vai vēlāk. Mūsu gadījumā katrs santīms bija svarīgs,” saka Ģelze.
Līdz rudenim filmu plānots rādīt visā pasaulē dažādos festivālos, tas prasīs daudz naudas, tāpēc kinolentes veidotāji cer, ka skatītājus stāsts interesēs un būs iespējams izmantot biļetēs iekasēto naudu filmas izrādīšanai ārpus Latvijas. Ja būs iespējams, šīm mērķim tērēs arī valsts piešķirto balvu - 5000 latu. „Negribētos otru reizi justies kā es pēdējās dienas, kad jūtos vainīga par saņemto balvu. Šai filmai vajadzētu saņemt atbalstu mārketingam, ceļa izdevumiem un citiem. Es par to būtu ļoti pateicīga,” norāda producente.
Ministre: Nozarē pašiem jāvērtē, kam pienākas balvas
Kultūras ministrijai nav vienota viedokļa par to, kuros gadījumos māksliniekiem balvas jāsaņem un kuras balvas ir vērtīgākās, tāpēc no nozarēm gaida ieteikumus jeb sarakstus. Jaunzeme-Grende sarunās jau noskaidrojusi, ka, piemēram, arhitektiem, naudas balvas nav vajadzīgas, bet svarīgi, lai ir iespēja strādāt pie jauniem projektiem.
„Šodien Kultūras ministrija ar lielu mīlestību un cieņu vēlas izteikt atzinību tiem cilvēkiem, kas ir nesuši mūsu lielo vārdu pasaulē, mēs lepojamies un esam priecīgi, ka Latvijas vārds ir izskanējis. Mazajos naudas apstākļos mēs tomēr varam [strādāt], un, īstenojot jūsu pašu radīto kino stratēģiju, mēs varēsim arī nākotnē vēl vairāk. Tikai jūs paši varat novērtēt, kas ir būtiskās lielas, kas būtu jāapbalvo valsts mērogā,” uzrunā sacīja ministre.
„Es domāju, ka tā ir falša problēma. Latvijas mākslā un atbalstīšanā ir daudz svarīgākas lietas, kas jānokārto,” bilst mākslas kritiķis Vilnis Vējš un norāda, ka var sastādīt starptautisku izstāžu sarakstu, kas varētu atklāt arī šo notikumu nozīmību, tomēr mākslā viņš nevelk paralēles ar sportu: „Es drīzāk māksliniekus salīdzinu nevis ar sportistu, kas skrien stadionā visai pasaulei par prieku, bet ar mācītāju, kurš uzrunā draudzi. Un es nezinu, kā mēs varam sarīkot mācītāju vai kultūras ministru sacensības globālās. Jāsāk ir no zemākiem plauktiem: beidzot jāievieš sistēma, ka mākslinieki saņem atalgojumu par darbu eksponēšanu, vismaz izstāžu zālēs, kas pieder pašvaldībai vai valstij, un uz kurām tiek tirgotas biļetes. Ir stipendiju, rezidenču programmas, atvieglojumi darbnīcu īrei. Jārada iespējas māksliniekiem strādāt un atzinība nāk pēc tam. Mākslu nerada balvas, mākslu rada vienatnē darbnīcās.”
Jau tagad ir virkne ceremoniju, kur atzīmē mākslas nozaru sasniegumus: Purvīša balva, Lielā mūzikas balva, Literatūras gada balva, arī Lielais Kristaps un Spēlmaņu nakts. Dzejniece Liāna Langa gan atzīst, ka bieži balvu apjoms par nopelniem neliecina par valsts ieinteresētību. Ir reizes, kad valsts lepojas ar saviem mūziķiem, ar kultūru: dziesmu svētkiem, dejotājiem, diriģentiem, māksliniekiem, literātiem. Tomēr līdz šim tos novērtēt valsts nav spējusi.
„Ja valsts novērtējums cilvēkiem, māksliniekiem, mūzikas zinātniekiem, rakstniekiem par mūža ieguldījumu ir 1500 latu, kas ir četras reizes mazāk nekā valdes locekļa alga, jāsaprot, ka tas nav pietiekami un nedara valstij godu. Tas ir vienkārši - ja Nacionālajai operai uzgavilē kādā valstī un publika ar ovācijām sveic baletu, ja pasaule uzgavilēt diriģentiem un dziedātājiem, ja Berlīnē pasniedz balvu vai kāda grāmata ir izdota 12 valodās, tad šie panākumi ir nepārprotami, un tie var būt ārpus kādiem sarakstiem. Saraksts būtu burts, bet jāņem vērā likuma gars. Un mums jāsaprot, kas ir vērtīgs un ko augstu novērtē pasaule. Lai nebūtu matu skaldīšanas un gumijas stiepšanas, kas mūsu videi ir raksturīgi,” rezumē dzejniece. Kā vienu no ceļiem Liāna Langa redz nozaru organizāciju iespēju katru gadu var izvirzīt savus cilvēku, kuri parādījuši izcilus sasniegumus, kas ir cēluši arī valsts godu.
Ja šoreiz filmu veidotāji atzinību no valsts saņēmuši, pirms nepilna gada vokālais ansamblis „Latvian Voices” izcīnīja zelta medaļu un čempiona titulu Pasaules koru olimpiādē. Šiem panākumiem gan naudas balvas nesekoja.
Kritēriji sportistu prēmēšanai noteikti likumā
Par zelta medaļas izcīnīšanu Olimpiskajās spēlēs var saņemt līdz 100 tūkstoš latu lielu atzinību no valsts. Pagājušā gadā balvās valstis sportam atvēlēja 300 tūkstošus latu, daļu no šīs naudas atrada līdzekļos neparedzētiem gadījumiem. Izglītības un zinātnes ministrijas sporta departamenta vadītāja Ulrika Auniņa-Naumova skaidro, ka ar laiku arī ceturtā vieta olimpiādēs varētu būt godalgota.
Ja sportā likums precīzi nosaka, par kādiem panākumiem un kuros sporta veidos pienākas naudas balvas, tai skaitā arī maksājot prēmijas par kvalificēšanos prestižām sporta sacensībām, kultūrā šādas sistēmas nav. Tomēr līdz 1. martam Radošo savienību padome izstrādās sarakstu un ieteikumus, kādos gadījumos un kādā veidā nepieciešams valsts atbalsts tiem profesionāļiem, kuri uzrādījuši izcilus sasniegumus. Pagaidām gan ministrijai tam nav papildu naudas. Kā skaidro Kultūras ministrijā, tad pirms laika jau bija mēģinājums līdzīgu sarakstu izveidot, toreiz tas rezultātu nedeva.
