Četri daudzdzīvokļu namu maketi rāda Venēcijas biennāles Latvijas paviljona simboliskās četras daļas. Te ir pansionāts, kur cilvēks mūža nogalē pavisam reāli iekļaujas kopā dzīvošanas ritmā. Te ir projekts, kurā no paredzētajiem 1000 dzīvokļiem starpkaru perioda Rīgā tika uzcelta tikai daļa – nams ar 188 dzīvokļiem, tomēr tas kļuvis par vienu no redzamākajiem funkcionālisma stila paraugiem. Savukārt enerģijas patēriņš, ekonomiskie apsvērumi un ikdienas cilvēka dzīve saduras vizuāli interesantākajā maketā.
"Siltums no mājām izkūp gaisā, jo ar energoefektīvas renovācijas īstenošanu Latvija ir zināmas problēmas. Tas ir ļoti lēns, daudziem sāpīgs, sarežģīts process, tikmēr dzīvojamās mājas turpina zaudēt diezgan daudz siltumenerģijas," skaidroja arhitekte, Venēcijas biennāles Latvijas paviljona līdzautore Evelīna Ozola.
Sarunā ar Latvijas Radio raidījumu “Kultūras Rondo” Evelīna Ozola norādīja, ka Venēcijā bija daudz vairāk materiālu, kas vairāk izstāstīja dzīvokļu vēsturi Latvijā, dažādus pašreizējos jautājumus, tās bija arhīvu fotogrāfijas, grāmatas, infografikas, video materiāli.
“Rīgā nav iespēja to visu parādīt. Toties esam izdevuši grāmatu arī latviešu valodā par tādu dzīvošanas vai mājokļa vēsturi Latvijā. Tur var uzzināt, ko dažādos laika periodos nozīmējis jauns labs dzīvoklis gan cilvēkiem, gan sabiedrībai kopumā, gan ieskatīties jautājumos, kas mūs sagaida kopumā jau tuvākajā nākotnē,” skaidroja Ozola.
Viņa atklāja, ka interesants atklājums izstādes veidotājiem pašiem bijis fakts, ka 20. gadsimta 20. gados plašās diskusijās iesaistījušies gan nekustamo īpašumu attīstītāji, gan politiķi, gan arhitekti – kopīgi meklēts, kāds būtu labākais risinājums mājokļiem Rīgā.
“Sākumā bija mēģinājumi ar rindu mājām, kādas redzam Ropažu ielā vai Liepājas ielā. Bet drīz secināja, ka tik daudziem cilvēkiem nepieciešami dzīvokļi kompaktā vidē. Un arī ekonomiski izdevīgāk ir veidot blīvākas blokmājas,” teica Ozola.
Tika pārņemts risinājums no Rietumeiropas. Arhitekti ietekmējās no Vīnes, Berlīnes un Amsterdamas. Pārņēma skaistas lielas ēkas ar plašiem pagalmiem, domājot par to, lai cilvēkiem būtu gan plašs ērts dzīvoklis, gan kopīgā atpūtas telpa būtu patīkama un ērta lietošanai
Tika izveidota jauna tipoloģija, kas pēc tam ietekmēja mūsu sadzīvi uz ilgu laiku.
“To pašu lēmumu atkārtoja arī padomju vara, kas dzīvokļos saredzēja citu instrumentu, bet viņu solījums bija katrai ģimenei sagādāt dzīvokli un vispraktiskākais veids, kā to izdarīt, ir būvēt daudzdzīvokļu namus,” teica Ozola.
Cilvēkiem, kas Latvijā iebrauc no citām zemēm, bieži vien šķiet pārsteidzoši lauksaimnieciskas ainavas vidū ieraudzīt daudzdzīvokļu namus.
“Atbilde slēpjas slēpjas tajā, ka piedzīvojām lauksaimniecības kolektivizāciju, kolhozu izveidošanu un tobrīd radikāli mainījās veids, kā cilvēki dzīvo,” uzskata Ozola. “Lauku teritorijās ir uzbūvēta trešdaļa no kopējā apjoma, mēs tiešām dzīvojam neparastā telpiskā situācijā.”
Fotogrāfijai kā vēstures un ikdienas atspulgam izstādē “Kopā un atsevišķi” dota viena no galvenajām lomām. Gan arhīvos atrastos attēlos, gan fotogrāfu Ievas Raudsepas un Reiņa Hofmaņa noķertajiem kadriem piemīt dzīvīgums un dzirkstoša neparastība. Izstāde galerijā ISSP redzama no 1. februāra līdz marta beigām.
