Silenes katoļu baznīca, kas šoruden nosvinēja savu 110. jubileju, atrodas pašā pierobežā ar Baltkrieviju un brīnumainā kārtā saglabājusies pat divu karu laikā.
"Tas ir lielākais koka dievnams Jelgavas diacēzē un Sēlijā, jo tas atrodas Daugavas kreisajā krastā, tātad Sēlijas novadā," vedot uz Silenes baznīcu, stāsta biedrības "Silenes stariņi" vadītāja Sofija Mole.
Baznīcā pie ieejas izvietoti vairāki stendi ar senām fotogrāfijām, aprakstiem, jo Silenes katoļu baznīca ir viens no vērtīgākajiem Latgales arhitektūras pieminekļiem un īsts Latvijas vēstures liecinieks, turpat arī vesela ekspozīcija ar seniem un unikāliem garīgās dzīves priekšmetiem, ko biedrībai kopā ar baznīcas priesteri Vjačeslavu Rosļaku izdevies savākt. Ar aizrautību stāsta Mole.
Dievnama lepnums ir arī plašā liturģisko apģērbu kolekcija, ko izdevies saglabāt,
neraugoties uz dažādu aprindu, tostarp kolekcionāru, lielo interesi tos iegādāties. Bet jauninājums Silenes baznīcā ir tās otrajā stāvā nupat izveidotā unikālā ekspozīcija, kas ļauj apmeklētājiem ielūkoties apbedīšanas tradīcijās Latgalē un Sēlijā, ved rādīt Sofija Mole.
Jaunās ekspozīcijas centrā ir instalācija-katafalks ar zārka imitāciju, veltījums. Visu svēto piemiņas dienai. Tādu agrāk uzstādīja baznīcās, pieminot aizgājējus. Šodien šādus zārkus vairs neliekot baznīcās, stāsta Sofijas kundze, šis eksponāts ir retums.
"Cik zinu, tagad to vairs neizmanto, varbūt kaut kur Eiropā saglabājusies šāda tradīcija, bet Latvijā katoļu baznīca no tās aizgāja. Es jau gadus desmit neesmu redzējusi tādu brīnumu, tāpēc arī nav saglabājies mūsu Silenē tāds zārks."
Zārka galā uzrakts "Šodien man, rītu tev" ir kā atgādinājums, ka nekas nav mūžīgs.
Šī ekspozīcija nav jāuztver sērīgi vai ar bailēm, tā ir tikai viena no garīgās kultūras tradīcijām,
saka Sofija Mole. Rādot arī savākto plašo svečturu kolekciju un pie sienām izvietotos aprakstus par apbedīšanas tradīcijām, kas ne vienmēr bijušas sērīgas. Arī te Latgalē un Sēlijā dzīvojošajām dažādam tautām un dažādām reliģiskām kopienām.
"Bēres svinēja, tā noteikti bija svinēšana. Protams, mums tas ir bēdīgs mirklis, bet mirušais aiziet pie Dieva un viņam tie ir svētki, tāpēc nevajag ļoti raudāt, bet domāt, ka viņam tur būs labāk, teikt nomierinošus vārdus."
Luterāņiem bērēs jāskan mūzikai, lai nedzird smiltis beram kapā, bet romu tautai bēres bijušas svinības vairāku dienu un pat nedēļu garumā. Šajās bērēs nav atļauts raudāt, jo cilvēks raud tikai piedzimstot, bet aiziet viegli, ar apkopoto pieredzi dalās biedrības "Silenes stariņi" vadītāja.
Šāda ekspozīcija, kas paver ieskatu apbedīšanas tradīcijās Latgalē un Sēlijā Silenes baznīcā ir unikāla un diezin vai citur Latvijā tāda vēl ir, saka Sofija Mole, aicinot ikvienu sava apmeklējuma laikā Augšdaugavas novadā iegriezties šajā dievnamā un ielūkoties nedaudz skumjās, bet neatņemamās garīgās un sadzīves kultūras tradīcijās.
