Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Ēka bija plaša, tajā bija 17 istabas. Tā kā Pētersona tēvs Jūlijs bija ražīgs dramaturgs, kura lugas iestudēja Nacionālajā teātrī, mājā bieži viesojās un arī apmetās tā laika slaveni teātra ļaudis.
Režisora tēvam Jūlijam Pētersonam piederēja arī grāmatspiestuve, tāpēc viņš mājās bija reti. Savukārt māte Eiženija bieži bija aizņemta ar viesiem un sabiedrisko dzīvi, tāpēc bērnus Pēteri un Annu audzināja guvernantes.
Māti, protams, bērni satika biežāk. Pētera Pētersona māsa atceras, ka laikā, kad ģimeni skāra krīze un mājā valdījis aukstums, viņa jutusies neizsakāmi laimīga, ka varējusi gulēt vienā gultā ar mammiņu.
Bet Pēteris Pētersons, saukts Runcis, ar sev raksturīgo eksplozīvo humoru mēdza stāstīt, ka reiz, būdams kādus piecus gadus vecs, mātei jautājis, kas ir tas kungs, kurš svētdienās pusdieno kopā ar viņiem. Runa, protams, bijusi par Jūliju Pētersonu, viņa tēvu...
Viens no biežākajiem viesiem mājā bija Eduards Smiļģis, kurš ģimenes un draugu lokā tika saukts par Runča krusttēvu. Runcis atceras, kā bērnībā spēlējies ar Smiļģi un pat jādelējis viņam uz muguras. Acīmredzot tēva un krusttēva iespaidā Runcis jau no agrām dienām redzēja sevi kā teātra pasaulei piederīgu, un jau septiņu gadu vecumā viņš saraksta savu pirmo lugu "Pazudusī soma" (1931).
Jau no bērna dienām Runcis teju katram ģimenes loceklim veltījis kādu dzejoli, kur dzirkstī humors un asprātīgas rīmes – talants, kurš vēlāk visspilgtāk izpaužas Pētersona tulkojumos – lugās un muzikālu darbu libretos, piemēram operetes "Sikspārnis" pārlikumā latviski. Jau vēlākos gados vārsmas veltītas arī viņa daudzajām tantēm, kopskaitā piecām, krustmātei Luīzei Bērziņai un tēva un mātes māsām, kas visas šajā Latvijai skarbajā laikā kļuvušas par atraitnēm un kuras visas savas vecumdienas sagaida, Runča un Pētersonu ģimenes aprūpētas un pavadītas mūžībā.
Pētersons agri zaudē tēvu. Viņi šķiras jau 1944. gada rudenī, kad Runcim ir 22 gadi un, vairīdamies no iesaukšanas nacistu armijā, viņš bēguļo pa Kurzemes katla mežiem un miestiem.
Jūlijs Pētersons 1944. gada martā kā viens no 188 inteliģences un politisko aprindu pārstāvjiem paraksta sabiedrotajiem adresēto Memorandu ar aicinājumu atjaunot neatkarīgu un demokrātisku Latvijas valsti, par ko 1944. gada novembrī tiek apcietināts, turēts čekas pagrabos, pēc tam izsūtīts uz Kansku Krasnojarskas apgabalā, kur mirst 1945. gada augustā.
Savukārt Runcis 1944. gada nogalē Kurzemes katlā tiek apcietināts par izvairīšanos no dienesta vācu armijā. Kad 1945. gada maijā pēc Vācijas kapitulācijas viņš iznāk no apcietinājuma – nacistiskās koncentrācijas nometnes Liepājā, viņš sver 43 kilogramus.
Ir divas iespējas – pamest Latviju vai doties atpakaļ uz Rīgu. Runcis tomēr izjūt ilgas pēc mājām un mātes, kura tobrīd palikusi viena un kurai viņš veltījis skaistas, mīlestības pilnas rindas savā cietumā sarakstītajā "Nebrīvības poēmā" (1945):
Māmuliņ, tu tak vēl sēdi pie galda, kas saulainā pusē,
Balti ir trauki un baltas tev rokas, un pati tu klusē;
Roboti zvani un asteres galdautā vijas un liecas,
Diena ir rāma kā puķe, kas piesaulē debesīs tiecas.
Laiks tikpat lēni kā kafijas garaiņi ceļas un slīd…
Māmuliņ, paliec tai vietā, paliec tur vēl vienu brīd:
Un tad es jutīšu visu – ir mieru, kas klājies tev rokās,
Sīkāko sāpīti arī, kas slēpusies plakstiņu krokās.
Jutīšu lielāko sāpi, kura tev māktin māc sirdi,
Nomoka mani tā arī, māmuliņ, dzirdi, jel dzirdi!
Paliec tik! Bet tu jau celies, un rūpes kā putekļi blāvi
Nolīst uz baltajā vaiga, uz drēbēm un tur, kur tu stāvi;
Švīkstošiem soļiem tu aizej mūžīgās gādības gaitās,
Paliek vien roboti zvani, un asteres galdautā laistās.
Pētera Pētersona māte Eiženija kā atraitne vēl nodzīvo vairāk nekā 10 gadu, viņa sagaida piedzimstam mazmeitu Kārinu un 1956. gadā 74 gadu vecumā dodas mūžībā. Viņa ir tā, kas dēlu nosaukusi par Runci, kā vēlāk viņu sauc draugi un kas kļūst arī par viņa agrīno literāro pseidonīmu.
