Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Grāfs Mihaels Johans Borhs 18. gadsimta otrā pusē izziņas nolūku vadīts devās uz Sicīliju Itālijā un Maltu, kur ietekmējās no šī reģiona mākslas. Viņš zīmējumos fiksējis teju vai visu redzēto, sākot no iespaidīgajiem dabas skatiem līdz pat vietējiem zemniekiem.
Atgriežoties Varakļānos, viņš pasūtīja sienu gleznojumus ar ceļojumā redzētajiem motīviem. Katrā muižas telpā atsegtie gleznojumi uzrāda atšķirīgu tematiku. Turklāt, veicot atsegumus, atklājās vairāki krāsu slāņi no 18. gadsimta beigām, kas liecina par pārgleznojumiem jau Mihaela Johana Borha laikā. Iespējams, ka grāfs pats mainījis ainavu kompozīciju.
Supraportu – kas ir ar ornamentu, cilni vai gleznojumu dekorēts laukums virs durvīm – sižeti ir savstarpēji līdzīgi: pārsvarā romantiskas kalnu ainavas ar stafāžu.
Varakļānu muižā skatāmie polihromie jeb daudzkrāsainie supraporti dekoratīvā kolonveidīgā ierāmējumā piepildīti ar gleznainiem kalnu skatiem, kurās attēlotie laiski nododas ikdienišķām darbībām. Te iemūžinātas Borha atmiņas par Itālijas dabu ar asociatīvām atsauksmēm uz Sicīlijas un Maltas zemniekiem, kalnainajām ainavām, Kazu grotu (Grotta delle Capre). Telpas pretējās sienas plaknē redzams antīka romiešu tempļa atveids – uz postamentiem balstītas filigrānas kolonnas ar dekoratīvām vāzēm, kas sienu iluzori sadala trīs daļās. Kompozīcijas vidū ir ziedu ieskauts ziedoklis, kam abās pusēs Temīda un Vesta, reprezentējot taisnības un mājas pavarda alegorijas. Pētniece Aija Taimiņa paudusi uzskatu, ka viens no šiem gleznojumiem varētu būt norāde uz diezgan konkrētu vietu un notikumu jaunā grāfa dzīvē. 1776. gada 13. decembra rītā viņš uzsāka ceļu uz Etnas virsotni. Zināms, ka Etnas kalns ir gana sarežģīts un prasa fizisku piepūli pat pieredzējušam ceļotājam. Pēc pārgājiena pa lavas laukiem viņš vakarā nonāca pie t. s. Kazu grotas, kas atradās sniega un lavas lauku robežā. Sienu gleznojumā redzamas kazas, un vērotāja skatu punkts nāk no tumšas alas, kam apkārt gaiši lauki.
Dabaszinātņu pētnieks un mākslas mīļotājs Borhs savos ceļojumos pievērsies arī antīkās pasaules atstātajam mantojumam – arhitektūrai, semantikai un ikonogrāfijai. Grieķu arhitektūras objektus viņš uzmērīja, saskaitīja kolonnas un, kā jau mineraloģijas pārzinātājs, noteica izmantoto akmeņu veidu.
Fresku restaurācijas process 21. gs. sākumā bija komplicēts. Gleznojumu atsegšana prasīja ilgu laiku, jo griestu un sienu plaknes pārklāja vairāki apmetumu un krāsu slāņi. Sienu un griestu polihromais gleznojums veikts uz smilts kaļķakmens apmetuma, kas mehāniski stipri bojāts. Steidzami vajadzēja sienu gleznojumus atsegt un konservēt, jo virs tapetēm izplatījās pelējuma sēnīte.
Noņemot apmetumu un vēlāku laiku krāsu slāņus, atklājās arī polihroms griestu gleznojums. Diemžēl bojājumu rezultātā, atjaunojot griestu gleznojuma sākotnējo kompozīciju, rekonstrukcijas apjoms aplēsts 90% apmērā. Novērtējot oriģināla zudumu apmērus, pieejamo finansējumu, kā arī kopējās telpas atjaunošanas konceptuālo neskaidrību, mākslinieks restaurators pieņēma lēmumu veikt atsegumu konservāciju, restaurējot tikai divus supraportus virs rietumu un austrumu puses durvīm, kā arī divas freskas ar līdzīgu tematiku un apjomu kā supraportiem.
Atšķirībā no griestu gleznojumiem visas četras freskas bija darinātas eļļas–līmes emulsijas tehnikā uz plānas apmetuma kārtas bez grunts starpslāņa. Tādēļ gleznojuma krāsu slānis bija plāns un tam daudz mehānisku un sārmainu bojājumu. Tika veikti kompozīcijas rekonstrukcija un jauni tonējumi krāsu slāņu zudumu vietās. Savukārt antīkās mitoloģijas sienas gleznojumi ir nostiprināti, cerot uz kādreizēju restaurāciju.
Varakļānu pilī šobrīd saimnieko muzejs, kas vieš cerības tuvākā nākotnē redzēt atdzimstam Borhu dzimtas mājvietu — šo reto Latgales pērli.
