Latviešu folkloras krātuves pētnieks Gatis Ozoliņš doktora disertāciju aizstāvēja 2006. gadā, pēc tam pievērsās novadu folkloras pētniecībai, sevišķi Ērgļu novadam un ar to saistītajām liecībām folkloras krātuvē. Strādājis pie folklorista Jāņa Alberta Jansona izdevuma par latviešu masku gājienu tradīciju tulkojuma sagatavošanas. Šobrīd ceļā pie lasītājiem ir Madonas novada Liezēres pagasta folkloras vākuma izdevums grāmatā, pie kuras Ozoliņš vēl turpina strādāt. Pamazām radusies interese gan par 1. pasaules kara folkloru, gan par urbāno jeb pilsētas folkloru – šajās maz pētītajās jomās darbs vēl arvien turpinās. Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” Ozoliņš norāda, ka urbānā folkloristika ir izpelnījusies kaut kādu uzmanību, bet 1. pasaules kara folklora vien pavisam minimālu, arī pasaules līmeni. Pētnieks zina tieši vienu grāmatu, kas ir specifiski veltīta 1. pasaules kara folklorai.
Viņš šī kara pētniecībai pieiet tikai kā folklorists, necenšoties iekļauties vēstures, socioloģijas vai kādu citu pētījumu aplokā.
Maz zināmā 1. pasaules kara folklora
Neskatoties uz apjomīgo Folkloras krātuves fondu, par 1. pasaules kara norisēm Gatim Ozoliņam izdevies atrast pavisam nedaudz tekstu. To meklēšana arvien turpinās, un atradumi dāvā ļoti vērtīgas atmiņas, piemēram, par 1914. gadu, kad daudzi latvieši no Vidzemes un Kurzemes tika iesaukti Krievijas Impērijas armijas sastāvā. Arī par notikumiem gadu vēlāk, jau Vācijas Impērijas okupētajā Kurzemē un Zemgalē, tā dēvētajā Oberostā jeb Augšējos Austrumos. Folkloras liecības par 1. pasaules karu lielākoties var atsijāt no plašāka vākuma apjoma.
Nelielais materiālu skaits nozīmē arī folkloras žanru variāciju nelielo skaitu.
Gatis Ozoliņš kopumu dalītu divās grupās: “Pirmā ir atmiņas – īsas epizodes par to, kā gāja karā. Šīs atmiņas pamatā ir ļoti emocionāli piesātinātas un stāsta par kādiem sadzīviskiem momentiem vai ir plašākas pārdomas par kara jēgu, par humānismu un cilvēku attiecībām. [..] Otrā ir klasiskā folklora – tas ir tas, ko cilvēki stāsta kara laikā. [..] Liela daļa karavīra ikdienas ir absolūti garlaicīga, un tad ir īsi karošanas brīži, kur tu vai nu uzvari, vai zaudē. Šajos ilgstošajos pārtraukumos cilvēki mēdza savstarpēji stāstīt anekdotes, pasakas, dziedāt dziesmas. [..] Satikās cilvēki no dažādiem Latvijas novadiem. Viņi varēja nonākt vienā rotā, karaspēka daļā un šādā veidā arī pamainīties ar folkloru.”
Folkloras krātuves pētnieks Gatis Ozoliņš stāsta, ka 19. gadsimta beigās jaunu vīriešu vidū ļoti populārās bija ziņģu grāmatiņas un tādas, cik pētniekam zināms, bijušas arī 1. pasaules kara karavīriem. “Atbrīvošanas kara laikā jau ir tāds folkloras pieraksts, ka lielinieku latvieši saņēmuši gūstā pretējās puses – Latvijas valstiskuma idejas aizstāvjus, divus no šīs varas karavīriem. Viņi gūsta laikā dzied ziņģi, kas ārkārtīgi patīk lielinieku latviešiem, un viņi [lielinieki] šo ziņģi iemācās un gūstekņus pēc tam nošauj,” atklāj Gatis Ozoliņš.
1914. un 1915. gadā Krievijas Impērijas 1. un 2. armija tika sakauta Austrumprūsijā (tagadējā Polijas teritorijā) un daudzi latviešu kareivji tika saņemti gūstā jeb, kā tolaik mēdza teikt, – vaņģībā. Šī ir vēl viena Gata Ozoliņa pētniecības interese – gūsta jeb vaņģības stāsti, kurus varam ievietot individuālo atmiņu žanrā. Vaņģības laiks mēdza iestiepties gados – būtībā līdz pat pašām kara beigām 1918. gadā. Meklējumi, veltīti šī perioda atmiņām, Folkloras krātuvē vainagojās ar piecu, sešu stāstījumu atrašanu.
Dzīvās folkloras mantojums kinolentē – Jura Podnieka “Strēlnieku zvaigznājs”
Jura Podnieka dokumentālā filma “Strēlnieku zvaigznājs” tika pirmizrādīta 1982. gadā. Tā apkopo latviešu sarkano strēlnieku atmiņu stāstus. 1. pasaules karā un revolūcijā, kā arī pilsoņu kara frontēs piedzīvotais veco vīru stāstījumā līdz skatītājiem varēja arī nenonākt – filmu sākotnēji nolika “uz plaukta” un no turienes noņēma, lielā mērā pateicoties filozofa, fotogrāfa un publicista Jāņa Krūmiņa nopelnam. Viņš filmā strādāja par fotogrāfu un vēl šodien sauc to par savu labāko darbu fotomākslā. Filmai nonākt uz ekrāniem palīdzējusi Krūmiņa darbošanās Viskrievijas ziņu aģentūras TASS Latvijas nodaļā “Latinform”. Viņš uzrakstīja rakstu, ka drīzumā gaidāma dokumentāla filma par varonīgajiem sarkanajiem strēlniekiem. To nopublicēja laikrakstā “Pravda”, un partijas funkcionāri bija iedzīti stūrī. Ažiotāža bija izraisīta, un filma no plaukta bija jāpārliek uz projekcijas kabīni kinoteātros.
Tādējādi mums ir saglabājusies arī nozīmīga 1. pasaules kara norišu liecība – dzīvās folkloras mantojums kinolentē.
Par satiktajiem strēlniekiem stāsta Jānis Krūmiņš: “Ja pavisam godīgi – viņiem galvā bija liels juceklis. Bija par brīvu Latviju, bet tā nebija tā lielākā daļa. Otri bija boļševistiski noskaņoti, atceroties arī vācu baronu turēšanos pret mūsu dzimtļaudīm. Trešie bija vienkārši tādi pašpuikas, kam nebija īsti, ko darīt – zemes nebija, darba īsti nebija tajā 1915./1916. gadā. Citi bija vienkārši avantūristi. Tie strāvojumi, kā es no viņiem sapratu, tie gāja viscaur tiem pieciem gadiem, kopš viņi karoja. Bija Imantas pulks, kas skaitījās baltgvardiski orientēts, tad bija 6. Tukuma pulks, kas pārveda “Ļeņinus” no Pēterburgas uz Maskavu un viņi Maskavā arī apsargāja. Personības bija visdažādākās. [..] Ļoti gaiši veči bija un arī ļoti aprobežoti, arī avantūristiski. Gribējās viņiem visiem tos brašuļus tēlot. Tas gars visiem bija vairāk vai mazāk kopīgs, bet nu liktens katram savādāks.”
Jura Podnieka dokumentālo filmu “Strēlnieku zvaigznājs” iespējams noskatīties Nacionālā kino centra vietnē filmas.lv.
