Uz simtgades filmu viļņa apgriezienus uzņem arī privātie kino projekti

Pašmāju kino Latvijā piedzīvo ziedu laikus – vietējo filmu skatītāju skaits pērn trīskāršojies, pārsniedzot pusmiljonu. Par to lielā mērā var pateikties jaudīgajam Latvijas simtgades filmu finansējumam. Bet uz latviešu kino atgūtās ticības viļņa arvien lielāku popularitāti gūst arī tā saucamās komerciāli orientētās pašmāju komēdijas, kas top bez valsts atbalsta. Šodien uz ekrāniem nonāks jaunākā no tām – Andreja Ēķa režisētais "Klases salidojums”.

“Klases salidojums” ir franšīze komerciāli veiksmīgai dāņu komēdijai “Klassefesten”, kam Dānijā iznākuši jau divi turpinājumi un kas iekarojusi skatītāju uzmanību arī Somijā un kaimiņos Igaunijā, kur tā pirms diviem gadiem kļuva par gada skatītāko filmu.

Stāsta fabula: trīs četrdesmitgadnieki – pusmūža rokeris, noguris ģimenes galva un sievas pamests vīrs – dodas uz klases salidojumu un iekuļas dažādos piedzīvojumos.

“Vīrieši vispār savā starpā maz runā par savām problēmām, bet, kad viņi satiekas, rodas dažādi ārēji apstākļi, un viņi sāk runāt. Tā mēs noskaidrojam, kur ir katra problēma. Filmā ir vajadzīgs līdzpārdzīvojums, un mēs visus šos trīs cilvēkus saprotam no pilnīgi citas puses. Saprotam, kas viņiem par dēmoniem galvās,” saka režisors Andrejs Ēķis.

Tas komplektā ar daudziem atpazīstamām situācijām un tipāžiem klasiskā klases salidojuma formātā, Ēķa ieskatā, ir stāsta veiksmes pamatā. Kādēļ nolēmuši iepirkt franšīzi, nevis veidot paši savu stāstu par šīm klasiskajām tēmām?

“Tas ir tā kā ar “Romeo un Džuljetu”. Viens to ir uzrakstījis, tu redzi, ka tur viss ir ļoti pareizi, un visi pasaules režisori sacenšas, kurš atradīs savu piegrieztni. (..)

No gatava dramaturģiska stāsta ir vieglāk izveidot līdzpārdzīvojumu. Tu vari censties no jauna, bet šādi ir vieglāk.

Un tu vari vairāk ieguldīties aktiermeistarībā, stāstā un formā,” skaidro režisors.

Galvenajās lomās latviešu “Klases salidojuma” versijā iejūtas Ainārs Ančevskis, Imants Strads un grupas “Dzelzs vilks” solists Juris Kaukulis, kuram šī ir debija latviešu kino.

“Satiku Andreju Ēķi, un viņš saka: Juri, super, tu esi īstais! Mums vajag tādu nogurušu un noskumušu cilvēku,” smejas Juris Kaukulis.

Filmēšanos mūziķis sauc par aizraujošu pieredzi un neredz pamata vīpsnāt par šo kinodarbu kā lētu kases gabalu.

“Komanda, kas strādāja [pie šīs filmas], ir tā pati, kas strādāja pie filmām, ko kritiķi uzskata par augstvērtīgām. Ar tādu pašu azartu un interesi. Neesmu kritiķis, tāpēc neko neteikšu, bet šis scenārijs un stāsts… tur ir vairāk nekā tikai blēņas un komēdija. Man ir 48, un tur viss “iziet cauri”, kad skaties to filmu,” atklāj Kaukulis.

Citās domās ir kinožurnāliste Kristīne Matīsa, kura filmu redzējusi vēl pirms pirmizrādes kino. Stāsta lielā popularitāte citās valstīs viņu izbrīna.

“Teikšu godīgi, pēc tā, ko redzēju šajā filmā, man nav saprotams, kāpēc vajadzētu būt tik ārprātīgi masveidīgai interesei par to. Redzēsim, kas notiks Latvijā – vai būs tāda pati masu psihoze.

Man tas liekas ļoti interesanti,” neslēpj Matīsa.

Pērn skatītāko latviešu filmu TOP3 ir “Homo novus”, “Nameja gredzens” un “Kriminālās ekselences fonds”, no kurām tikai pirmā saņēmusi Nacionālā kino centra finansējumu. Desmitniekā ir arī tādas pašmāju komēdijas kā Ēķa “Blēži” un Māra Martinsona “Jaungada taksometrs”, kas gan atpaliek, piemēram, no holokausta drāmas “Tēvs Nakts”. Kristīne Matīsa vērtē, ka simtgades filmu programmas atgrieztā ticība latviešu kino ļāvusi vairāk uzplaukt arī valsts nefinansētajiem kino projektiem.

“Senos laikos, kad lielākais skatītāju skaits Latvijas filmām, piemēram, 2014. gadā bija apmēram 30 tūkstoši “Izlaiduma gadam” un “Modrim”, iet pie sponsora un teikt – lūdzu, iedod naudu – ir viena līmeņa argumentācija. Bet šobrīd aiziet pie sponsora un teikt, ka latviešu kino skatās simts tūkstoši cilvēku vienu filmu – “Svingeriem” bija apmēram simts tūkstoši, “Homo Novus” deviņdesmit viens tūkstotis – tie jau ir pavisam citi rādītāji, tas ir trīsreiz vairāk. (..)

Un jebkurš investors labprāt grib piedalīties procesā, kur ir dzīvība, kur viss kustas, kur cilvēki zina, kas ir latviešu kino,” uzskata Matīsa.

“Klases salidojuma” režisors Andrejs Ēķis uzsver – nozīme ir arī tam, ka latviešu kino veidotāji vairāk “pagriežas ar seju pret skatītāju”.

“Interesē ne tikai formas meklējumi, bet arī skatītāju biļetes un tas, vai pirks biļetes. Un otrs – beidzot arī tās prasmes sāk parādīties,” teic Ēķis.

Par kino klimatu Latvijā, valsts un privāti atbalstīto kino lasāma interesanta profesionāļu diskusija interneta žurnālā “Kino raksti”.

Tajā izskan doma, ka arī pēc simtgades filmu ēras beigām būtu vērts īpaši zīmolot valsts atbalstu saņēmušos projektus, kas izgājuši cauri profesionāļu vērtēšanas sietam un tādējādi dod lielāku garantiju, ka filma būs ne tikai tīra izklaide, bet iespēja skatītājam arī augt, mācīties un vērot jaunus mākslinieciskus eksperimentus.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti