Filmā iepazīstam galveno varoni Andri un vēl citus ieslodzītos, viņu dzīvesstāstus, sadzīvi, arī viņu redzējumu par dzīvi pēc atbrīvošanas. Viena no filmas galvenajām līnijām ir veco cietuma paražu satikšanās ar jaunajām eiropeiskajām tradīcijām, dažādām resocializācijas programmām, kas aizvien vairāk tiek izvērstas arī Latvijā.
"Lielā Kristapa" skatītāju balsojums
Piedalies nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" skatītāju balsojumā! Izvēlies savu favorītu un balso reizi dienā līdz 25. februāra pulksten 23.59.
Skatītāju balsojuma uzvarētāju paziņos “Lielā Kristapa” balvu pasniegšanas ceremonijā 27. februārī.
Visi filmā redzamie cietuma darbinieki un ieslodzītie filmēti vēl Brasas cietumā dažus mēnešus pirms tā slēgšanas 2019. gada pavasarī. Tieši šī gaidāmā slēgšana arī bija pateicīgs moments, lai Ivars Zviedris cietumā vispār varētu salīdzinoši brīvi filmēt, jo citā situācijā tas nebūtu iespējams. Filmā arī redzam, ka ieslodzītie pakāpeniski tiek pārvesti uz citiem cietumiem, Brasas cietums iztukšojas, kā pēdējie paliek filmas galvenais varonis Andris un arī Māris. Šobrīd viņi abi jau ir brīvībā.
Veidojot filmu, Ivars Zviedris divus mēnešus katru dienu pavadīja cietumā, tikās un sarunājās ar ieslodzītajiem, vēlāk ar dažiem arī sadraudzējās, bet sākums kā jau pilnīgi svešā, specifiskā vidē nebija tik vienkāršs. Režisors stāsta: "Pirmajā dienā, kad mēs iegājām, tāda savāda smarža vai aromāts mūs apņēma, tur žurkas skraidīja pa pagalmu, uz mums kādi 300 cilvēki skatījās. Tāda jocīga sajūta bija.
Tad, kad mēs bijām pafilmējuši, otrā mēneša beigās mums jau tur bija daudz draugu.
Tas mūsu priekšstats, to cilvēku priekšstats, kuri nav bijuši cietumā, ir tāds, ka tur ir salasījušies tādi un tādi cilvēki. Bet ir teiciens, ka velns slēpjas detaļās, proti, ir tik daudz nianšu tajā visā, kuras cilvēki ārpus cietuma nevar sajust.
Bet kā šīs filmas režisoram man bija jācenšas saprast šie cilvēki, jāiejūtas viņu ādā. Tiešā un arī pārnestā nozīmē man bija jārunā šo cilvēku valodā. Ja viņi runāja slengā, tad es runāju slengā viņiem pretī. Tāpat es centos padomāt no viņu skatupunkta, nevis no savējā ego skatupunkta, bet no viņu pozīcijām."
Filmā uzzinām arī Andra un citu ieslodzīto dzīvesstāstus. Visiem ir savi mazie ikdienas prieki un lielie nākotnes plāni. Visi ilgojas pēc pārmaiņām un vienlaicīgi ir piesardzīgi pret tām. Līdz ar jauno pieeju cietumā arvien vairāk ienāk jaunas tradīcijas – ģimenes dienas, alfa kurss, psihologa padomi, kas joprojām ļoti kontrastē ar veco kastu sistēmu.
Ivars Zviedris skaidro: "Piemēram, nu, tur zēni, kuri sēž jau no pagājušā gadsimta, un viņiem tur uz afišu dēļa uzlikts ir ziņojums uz Lieldienām – tiekamies laukuma vidū uz olu ripināšanu. Viņu attieksme – kādas vēl te olas mums ripināt!
Bet tās ir tādas mūsdienu progresīvās resocializācijas metodes, kam pretī atkal ''vecā, labā kastu sistēma''.
Piemēram, pie cietuma slēgšanas viņus tā nevar ņemt, aizvest uz citu cietumu un salikt vienā kamerā. Ja tur tā saliks, tad tur būs slikti, deguni būs asiņaini. Viņi ir jāsadala tā, kā vajag."
Filmā izvērstas vairākas līnijas, ko Ivars Zviedris raksturo kā cietumnieku attiecības ar četriem jēdzieniem – ar sadzīvi, ar filozofiju, ar dziesmu un ar sievietēm: "Nu, man tā sieviešu sadaļa filmā laikam ir vistuvākā. Kā zināms, brīvībā jau vīriešiem nav laika veltīt sievietēm 24/7, sūtīt bučiņas internetā un prasīt, kā iet. Bet viņiem ir laiks. Un arī šādas tādas iespējas, kā to var izdarīt. Es negribu atklāt, kas tieši tur būs filmā redzams, bet tas process būs redzams, kā notiek sieviešu komunikācija ar šiem zēniem, kas sēž aiz restēm."
Brīvprātīgie nāk uz cietumu ieslodzītajiem mācīt muzicēt un dziedāt, un daļa cietumnieku to dara ar lielu interesi. Ivars Zviedris stāsta: "Viņiem ir tāds kā tāds dziedāšanas pulciņš. Viņi tur dzied, sākot no "Bītliem" un beidzot ar tā saucamajām blatnajām dziesmām, Visocki un tā tālāk.
Mums, piemēram, filmā ir Igors Briļovs, viņš pats komponē, un pārsvarā filmas muzikālais noformējums nāk no viņa."
Ivara Zviedra dokumentālās filmas "Uz neredzīti, Brasa!" pirmizrāde notiks nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" laikā februāra nogalē, filma ir izvirzīta arī trīs "Lielā Kristapa" balvām. Vēlāk plānots filmu izrādīt arī plašāk un ārpus Rīgas, arī Latvijas cietumos, tāpat plānots, ka filmu pavadīs arī diskusijas.
