Teiksma par varonību un cilvēcību. Filmas «Dvēseļu putenis» recenzija

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Aleksandra Grīna romāns, likteņstāsts "Dvēseļu putenis" vismaz manā apziņā nekad nav bijusi tikai literatūra. Tumšzilais, biezais sējums, kas deviņdesmitajos gados ilgi stāvēja līdzās vecāku gultai un centrālajā vietā grāmatu plauktā, iedvesa bijību vēl nelasīts un neatvērts. Pietāti raisīja gan romāna biedējošais un izteiksmīgais nosaukums, gan apkārtējo attiekšanās pret šo grāmatu – to nedrīkstētu mētāt, ķēpāt, tā bija nāves grāmata, svētā grāmata, piemineklis un kapa krusts kritušajiem, kam simboliska nozīme bija pašai par sevi ar to vien, ka tā vispār pastāv un ir uzrakstīta. Ar līdzīgu apziņu, šķiet, pie darba ķērušies arī pēc romāna motīviem veidotās filmas "Dvēseļu putenis" (2019) autori. 

Ar mērķi saglabāt šo pieminekli, kura aktualitāte simt gadus pēc neatkarības izcīnīšanas un trīsdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas var likties pabalējusi un, kā pirmizrādes runās minēja galvenās lomas atveidotājs, astoņpadsmit gadus vecais aktieris Oto Brantevics, – ir domāta un vajadzīga viņa paaudzei.

Vai mums ir vajadzīgs vēl viens Grīna romāna cienīgs ekvivalents? Ne obligāti, bet mums ir jāspēj runāt un domāt par savu vēsturi, jo tā nav nodalāma no šodienas dzīves un vērtībām.

Ir jārunā par varonību – kā tā veidojas un izpaužas mūsdienās? Un mani ļoti urda arī vēlme pateikt – "vai mēs esam ko iemācījušies pēc kara/kariem?" Vai mēs kā sabiedrība esam mainījušies un šodien spējam sevi apzināties kā tauta arī bez ekstrēmas konfrontācijas ar nāvi, savas valsts un identitātes zaudēšanu? Tie droši ir galvenie iemesli, kādēļ vajadzīgi šāda veida mākslas darbi un kultūras pieminekļi, kas spēj uzrunāt plašu sabiedrību. Un, godīgi sakot, mani pārsteidza filmas augstvērtīgais izpildījums, skatītāju cienošā mākslinieciskā kvalitāte, ar kādu veidota filma "Dvēseļu putenis", kā arī svaigums, skaidrība un laikmetīgums, ar kādu tajā tiek traktēts Grīna romāns – saglabājot tajā esošās vērtības, bet vienlaicīgi radot it kā jaunu imidžu. Filma vairs nav novembra bāreņu stāsts, bet arī jūlija pilnbrieda un lekno pļavu pļāvēju stāsts, ceriņu reibuma stāsts, pavasarī bungājošo asiņu stāsts, mīlošo, gādīgo vecāku un savstarpējas aizbildniecības un koleģiālas cieņas pilns stāsts – kam vajadzētu piederēt pie valstiskuma apzināšanās un kas nav tikai fons kara zaudējumiem, sāpēm un varonībai.

Dzīvības pusē

Filmas scenārija veidotāji Boriss Frumins un Dzintars Dreibergs šajā dzīvības un nāves stāstā ir izlēmuši nostāties dzīvības pusē: uzkavēties skurbinoši pavasarīgajā ievadā ar ģimnāzijas meiteņu plīvojošajiem svārciņiem, ļaut galvenajam varonim neprātīgi nesties ar divriteni pa Vecpilsētas bruģi, tā ieskicējot nekontrolēto un neprātīgo ļaušanās dzīvei sajūtu, kas sešpadsmit gadus veco krietnā saimnieka dēlu Artūru neatšķir no "Jelgavas '94" Jāņa vai Zombja. Ja neskaita jaunību, kautrību un pieredzes trūkumu, Artūram tikpat kā nav izteiktu rakstura īpašību, tajā pašā laikā tā ir ļoti interesanta un niansēta loma, kuru izdodas nospēlēt jaunajam aktierim Oto Brantevicam – vai arī tā izpaužas režisora talants prast izmantot jaunam cilvēkam dabiski piemītošo dzīvespriecīgo enerģiju un imunitāti pret notiekošā dramatismu. Artūrs ir kā neskarta matrica, kurā pamazām paliek katra notikuma nospiedums – viņa vaibsti veidojas filmas gaitā, taču sākotnēji vecāku lolotā, laipnā zēna prāts ir bez skepses, baiļu un aizdomu maliņas gan attieksmē pret pirmo mīlestību, gan situācijās, kad sliktākais jau ir noticis: svešo karavīru ienākšana, mātes nošaušana, stāšanās armijas rindās pārāk strauji ienāk Artūra dzīvē, neļaujot sagatavot atbilstošu attieksmi vai izdarīt secinājumus... ja tas vispār ir iespējams. Došanās karā ir pienākums, kuru visādi citādi dzīvotgribas pilnais un apdomīgais Artūra personificētais latvietis ir gatavs apzinīgi uzņemties.

Bezpalīdzīgajā dezorientācijas situācijā bez mājām palikušajiem bēgļiem kaujas lauks īsti nav izvēle, bet vienīgais ceļš, kā censties atgūt vai vismaz apliecināt savu cilvēcisko gribu atgūt vērtīgāko, kas viņiem pieder un kas viņus definē, – savas mājas, zemi un līdzšinējo dzīvesveidu.

Artūra cīņubiedri ir it kā mazliet vecāki un rafinētāki – brālis Edgars (Raimonds Celms), piemēram, zina dažus knifus flirtā ar meitenēm, kas kaujas laukā gan sevišķi nepalīdz, tomēr viņš līdz galam cenšas spēlēt vecākā un atbildīgā vecākā brāļa lomu. Izveicīgajiem Rīgas pašpuikām ir pa kādai rētai uz sejas, kāds prot veikli ar nazi žurku nodurt, kādam citam, piemēram, Miķelsonam (Jēkabs Reinis) piemīt milzīga bravūra, kas izrādās kas vairāk par tukšu plātību - viņš savu patriotisko stāju nezaudē pat uz nāvessoda līnijas. Taču visa šī pieredze ir tikai "mazliet vairāk" attiecībā pret Artūru, un nozīme tai lielākoties ir tikai no Artūra skatu punkta. Katram tēlam ir dotas vismaz divas īpašības, kas var būt arī pretrunā (kā vieglprātība un augstsirdība), bet tas nojauc klišeju veidošanos un vairo ticamību.

Oto Brantevics "Dvēseļu puteņa" filmēšanas laikā
Oto Brantevics "Dvēseļu puteņa" filmēšanas laikā

Gan romānā, gan filmā spilgta individualitāte ir dundadznieks Konrāds (Gatis Gāga), viņam visas reakcijas un sajūtas izpaužas spilgtāk nekā jaunajam Artūram. Konrādam, šķiet, jau ir  izveidojusies viņa vērtību bāze, raksturs, pārliecība – viņš kaut kādā mērā zina, par ko cīnās un kādēļ vēlas izdzīvot, taču arī tas ir tikai mazliet vairāk, nevis patiešām zina. Nākamais pieredzes līmenis ir komandieris Sala (Vilis Daudziņš), kam no ekrānā redzamajiem pieredzes un teikšanas ir visvairāk un kam strēlnieku vienība patiesi uzticas. Sala veiksmīgi pilda godprātīgā, draudzīgā un nesalaužamā vadītāja lomu, ko izjusti un niansēti nospēlē Daudziņš, tomēr arī Salas spēkos ir kontrolēt situāciju tikai līdz noteiktai robežai, un mēs filmas laikā redzam šī varoņa eksistenciālo krišanu, sastopoties ar augstākās virspavēlniecības nodevīgo rīcību.

Krietnais saimniekpaps un feldfēbelis Vanags (Mārtiņš Vilsons), šķiet, iemieso visus augstākos ētiskos ideālus, un viņa prātu un sirdsapziņu līdz galam nespēj aptumšot pat vēlme atriebt nošauto sievu. Šis naids viņā it kā ir – tam vajadzētu būt un par to pat liecina apsēstā nošauto vāciešu desmitu skaitīšana –, tomēr Vilsona tēlojumā tik un tā dominē cildenums, saprātīgums, piezemētība, kas liek Vanagtēvu uztvert kā idealizētu tēlu ne no šīs pasaules. Jāsaprot, ka Vanags tas arī ir – tēva tēls Artūra acīs, kā arī to, ka "Dvēseļu putenis" nav tikai vēsturiski dokumentāls darbs, tajā svarīga loma ir emociju dokumentācijai, un

gan romānā, gan filmas finālā līdz ar apkārt klīstošajiem veļiem ienāk arī fantasmagorijas aspekts, simboliski nojaucot dzīvības un nāves pasauļu robežu.

Uzvaras, sakāves un pazemojoši miera līgumi*

Filmas mīnuss, manuprāt, ir tas, ka ne vienmēr iespējams izsekot leģendāro kaujas vietu maiņai un politiskajiem pavērsieniem. Latvijas vēstures nezinātājiem pēkšņā pušu maiņa – te par caru, te pret caru, te pie vāciešiem, te pie dezertieriem – var šķist pārāk haotiska, bez paskaidrotiem cēloņiem. Bet tad atkal – tā patiešām arī ir haotiska. Un cik daudz uztvert un analizēt ir spējīgs kareivis, kas klausa komandiera pavēles un politisko informāciju saņem no mežā pakaisītām propagandas lapiņām. Turklāt miesīgs tēvs viņam ir teicis: "Karavīram nav jādomā!" – pret šo Vanaga izteikto frāzi filmā laikam jutu lielāko pretestību, lai gan no otras puses tā varēja nozīmēt arī ko citu, nevis padomu akli sekot pavēlēm.

"Dvēseļu putenis" ir stāsts no Artūra skatu punkta, kas to padara subjektīvi personisku, reizēm filmai piešķirot it kā tuvredzīgu skatu, – mēs redzam un saprotam tik, cik spēj saredzēt un saprast zēns kara laukā: haotiski spindzošās lodes, tuvāko sejas, mīcīšanos miglā vai vienā šaurā tranšeju koridorā. Filmā ir maz karalauku panorāmu, kas radītu priekšstatu, ka viņš spēj globāli izvērtēt kara nozīmi un orientējas situācijā – šī attieksme ar apbrīnojamu konsekvenci tiek ievērota gan dramaturģijā, gan vizuālajā izteiksmē. Filma principā tiek atklāta ar zaudējumu – karalaukā izmētātu locekļu kopskatu un nobeigta ar statistisku – "Latvija zaudēja pusi teritorijas iedzīvotāju", pa vidu rādot tik, cik spēj aptvert viena dalībnieka redzeslauks, kas filmā jūtams kā operatora Valda Celmiņa neuzbāzīgais, poētiski cilvēciskais vērojums. Arī ainās, kas potenciāli varētu ieslīgt pārliekā patētismā, kā sentimentālais kritušā kareivja mātes vēstules lasījums Ziemassvētku vakarā, nepazūd šī piezemētā, tikumīgā vienkāršība un kadra mākslinieciskajā iekārtojumā ievērota gaumīga atturība – kas saistās arī ar Artūra latvisko temperamentu. Tomēr skatītāja pārdzīvojums tik un tā ir milzīgs, varbūt tāpēc tieši vēl lielāks.

Oto Brantevics "Dvēseļu puteņa" filmēšanas laikā
Oto Brantevics "Dvēseļu puteņa" filmēšanas laikā

Man šķiet arī simpātiski tas, kā ekrānā parādīts vājums, kas kara laukā nekad nav vājums – varonība ir būt tur bez ideoloģijas klapēm, bet ar visu savu cilvēciski jūtīgo uztveri, ziņkāri, bailēm, kompleksiem, arī humoru. Bangojošas asins balss vietā Dreiberga "Dvēseļu putenī" ienāk mulsinošas fizioloģiskas detaļas – asinis, kas, pie pirmā sprādziena plīstot bungādiņām, zēniem burtiski iznāk no ausīm vai ilgā minstināšanās, mēģinot no durkļa nokratīt uzsprausto vācu zēna līķi. Simbolisks un satraucošs elements ir arī naivā koka plintīte, ar kuru zēni vēl trenējās kaujām un kurā liekas koncentrēts neveiklums, kāds valda cilvēka attiecībās ar karu. Filmas dialogi ir atjautīgi, spraigi sadzīviski, ar sulīgiem izteicieniem gaumes robežās un bez verbāliem attēlā notiekošā paskaidrojumiem, kas dublētu kinematogrāfa valodu.

Tajā pašā laikā filmai lielumu un vispārējo dramatisko kara noskaņu piešķir klātesošā rīboņa, duna un emocijas kāpinošais augstvērtīgais muzikālais fons.

Skaņu efektu un mūzikas saplūšana brīžiem liek domāt, ka "Div' dūjiņu" tēma sākusi dunēt man pašai ausīs, kā tas mēdz būt, kad satrauktais pulss un ausu džinkstoņa šķietami veido pazīstamu melodiju.

Tas ir personisks un iedarbīgs skatītāja uzrunāšanas veids – varbūt pat vēl spēcīgāks nekā simfonija.

Iemācīties brīvību

Līdzīgi kā Artūrs neļaujas izmisumam un asaru plūdiem vai kā viņa tēvs rāmi nes savu naidu, arī skatītājs netiek pārlieku emocionāli spīdzināts un raudināts, un tas ļauj diezgan ilgi ar uzmanību noturēties karalaukā un sekot notikumiem. Mēs varam justies droši, ejot caur karu, sēdēdami nosvērtajā, apzinīgajā un emocionāli atturīgajā Artūrā, kurš ar savu "kas tas viss ir?" sejas izteiksmi ved mūs cauri kara notikumiem, pakāpeniski rādot ceļu, kurš jānoiet no skolēna līdz skolotājam, un pieskaroties tam brīdim, kad cilvēks draud pārtapt automātiskā kara mašīnā. Mēs varam būt atviegloti, jo zinām, ka Artūrs neies bojā – viņš ir tas, kurš mums stāsta šo stāstu. Tajā pašā laikā ik uz soļa skaidri redzam, ka tā ir tikai laimes spēle – kā to uzskatāmi parāda simboliska aina miglā, kurā no mugurpuses redzam, kā cits pēc cita nejaušas izlases veidā krīt biedri, kas katrs būtu varējuši būt galvenie varoņi.

Tā ir tikai viena no filmas ainām, kurā skaidri iezīmējas, ka patiesais filmas galvenais varonis ir strēlnieku kopums, no kuriem Artūrs ir tikai viens. Un šim kopumam atšķirībā no indivīda, kurš vēl mācās un šaubās, patiešām piemīt kas tāds kā imanenta varonība, kas izpaužas kā solidaritāte – spēja just kopējo atbildību.

Arī šī spēja nobriest vairāk un tiek kaldināta, līdz kulminē lūgšanā – Lolitas Ritmanis komponētajā dziesmā "Dodi mieru mūsu brāļiem", kuru izpilda akadēmiskais koris "Latvija", un šī pāreja no individuālās uz kopējo atbildību parāda saistību starp kara pārbaudījumiem un valsts apziņas veidošanos gandrīz ar matemātikas formulas precizitāti.

Man patīk tas, ka no Grīna romāna nav ņemts tikai sižets, bet arī mākslinieciskās izteiksmes paņēmieni, piemēram, varoņu izjūtu ciešā saistība ar dabas noskaņu un gadalaiku: vakara debesu baisās nojausmas, novembra miglas biedējošais un mierinošais tuvums. Romānā dabas tēlojumu neiztrūkst pat cīņas spraiguma vai sadzīviskās baraku ainās, kad Artūrs caur krākšanu klausās lietus čabēšanu. Arī filmā apkārtnes detaļu izmantojums liek domāt par notikumu aprakstītāja jūtīgo, lirisko dabu, kuru ir viegli iemīlēt un kas viņu padara ļoti dzīvu un ticamu cilvēku – indivīdu, kāds ir ikviens kareivis. Aleksandrs Grīns dāsni izmanto arī kontrastus, vienmēr precīzi raksturojot sejas izteiksmes un atklājot varoņu izjūtas, kas caur pazīstamām asociācijām ir pieejamas arī miera laika lasītājam. Sejas izteiksmju nozīmi uzsver arī filmas režisors – daudzie varoņu tuvplāni panāk ne vien augstu godīguma pakāpi, bet arī iespēju personiski identificēties ar pazīstamām izjūtām, kāda, piemēram, ir vaigu svilšanas sajūta – karstums, kuru asinīs paradoksāli izsauc ziemas spelgonis. Mēs atpazīstam dzīvības alkas un pavasara plaukumu, kas uz draudošās iznīcības fona kļuvis reibinošāks kā jebkad, mēs pazīstam zilo debesu vieglumu arī tad, kad tās atmirdz izdzisušās acīs. Mēs pazīstam labklājības un auglības sajūtas, kas saistās ar romāna galvenā varoņa Artūra dzimtajām mājām – mātes kuplums, Zemgales lauku leknums, vasaras briedums, kas filmā ienāk kā zemniekdēlu vieglprātīgā mētāšanās ar zirga mēslu bumbuļiem un kas tiek strauji pārtraukta ar kontrastu maiņu – turpat pļavā guļ nosprādzis zirgs.

"Brīvība ir cīņa par savām vērtībām," filmas pirmizrādes uzrunā norādīja mūsu pašreizējais prezidents Egils Levits. Tā ir cīņa par savām tiesībām pastāvēt un būt tādiem, kādi esam. "Dvēseļu puteņa" kontekstā brīžiem šķiet, ka tā ir cīņa par kaut ko tik reālu un reizē netveramu kā savas zemes smarža – par spēju to ikdienā elpot un just.

 

*"Uzvaras, sakāves un pazemojoši miera līgumi – tas viss nāk un aiziet laiku ritumā.
Mūžīgs ir un paliek tautas gods." (Aleksandrs Grīns)

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti