Dokumentālās filmas

«Neatstāj pēdas!» Dokumentāla filma

Dokumentālās filmas

Dari pats. Dokumentālu īsfilmu cikls

Latvijas kods. Palaist. Dokumentāla filma

Stāsts par Staiceles ģēniju un viņa māti – Paula Dombrovska filma «Palaist»

"Man patīk filmas par cilvēku psiholoģiju un dokumentālajā kino mani saista attiecības ar cilvēkiem, kuras izzinot, mācos pats un varu dalīties ar citiem," saka filmas  "Palaist" režisors Pauls Dombrovskis. Atlaišanas ideja režisoram ir būtiska ne tikai īsfilmas kontekstā, bet arī paša dzīvē, kas rit starp Kanādu un Latviju. 

Latvijas kods 2021

Latvijas Televīzijas dokumentālo filmu projekts "Latvijas kods. Latvija šodien" skatītājiem piedāvā piecus jaunus stāstus par Latviju 2021. gadā. Šī gada Latvijas kods ir cilvēks un vide.

Dokumentālā filma "Latvijas kods. Palaist" stāsta par māti Valentīnu un viņas talantīgo dēlu Ruslanu. Grūtākais brīdis vecāku dzīvē ir tad, kad bērni pamet mājas – tā filmas galvenajai varonei Valentīnai saka viņas mamma, kura, protams, to ir pieredzējusi gan kā meita, gan māte. Viņas ilgi gaidītais un pašaizliedzīgi audzinātais bērns, nu jau pusaudzis Ruslans, ir talantīgs pianists, kuram attālajā Latvijas mazpilsētā Staicelē kļūst par šauru, tāpēc jādodas uz Rīgu attīstīt talantu un mācīties. Īsfilmas laikā varēsim pieredzēt, kā mamma jūtas šajā neizbēgamajā situācijā, kā viņa jūt līdzi dēla pārbaudījumiem. 

Aiga Leitholde: Kā tu atradi šo stāstu par Ruslanu?

Pauls Dombrovskis: Stāstu atradu, pateicoties lielai nejaušībai. Mana sievasmāte ir mūzikas skolotāja. Kad viņu apciemojām, apjautājos par to, kāda jaunā mūziķu paaudze aug. Viņa pati spēlē altu un māca vijoles spēli, bet viņa zināja stāstīt par pianistu Ruslanu, kura talants jau ir novērtēts starptautiski. Man ieinteresēja, no kurienes viņam ir šādas zināšanas par klavierēm. Manuprāt, viņš ir ģēnijs!

Mani interesēja tas, kā ģēniji integrējas mūsu sabiedrībā, it īpaši tādā jaunā vecumā, mācoties skolā, kad citādā pieņemšanas līmenis ir krietni zemāks. Es nolēmu to papētīt.

Paula Dombrovska filma “Palaist”

Tu izvēlējies iet psiholoģisku ceļu, to risināt caur Ruslana mammas Valentīnas stāstījumu.

Man patīk filmas, kurās atklājas cilvēka psiholoģija, un dokumentālajā kino mani saista attiecības ar cilvēkiem, kuras izzinot, mācos pats un varu savās zināšanās dalīties arī ar citiem. Iepazīstot Ruslanu, uzzināju, ka viņam ar līdzcilvēkiem ir normālas attiecības, bērni viņu pieņem, un viņam pašam īsti neinteresē iekļaušanās, bet, ja vajadzētu, iekļautos! Kā nākamā manu uzmanību piesaistīja Staiceles mūzikas skola, kuras tapšanā cilvēki sanāca kopā, katrs pielika roku, ziedoja līdzekļus skolas izveidošanai. Arvien vairāk iepazīstot Ruslanu un runājot ar filmas producenti Ilzi Faļkovsku, viņa man ieteica stāstīt no mātes perspektīvas. Man patika šī doma, jo šādi bija iespējams izsekot līdzi gan puikas ceļam no Staiceles uz Rīgu, gan stāsts ieguva jaunu dziļumu, atklājot daudz universālāku tēmu – vecāku un bērnu attiecības.

Mans mērķis – atklāt to mirkli, kas pienāk mūsu katra dzīvē, – vai nu mēs ejam prom no vecākiem, vai no mums kā vecākiem iet prom mūsu bērni.

Man asociatīvi tas saistās ar multiplikācijas filmu "Meklējot Nemo", kuras tēma ir sekojoša – ja tu mīli kādu, tev ir jāspēj šī persona palaist, – kas arī kļuva par vadmotīvu šai filmai. Tas ir labākais, ko mēs varam izdarīt, kad mīlam kādu, vēlam viņam vai viņai labu. Mēs viņus palaižam prom, lai viņiem ir labi!

Paula Dombrovska filma “Palaist”

Man prātā palicis tas, ka filmā Ruslana mamma saka, ka Latvijā talantīgo bērnu ir daudz, bet viņiem vajag kādu, kas viņu talantam tic.

Interesanti, ka tev šāda šķautne aizķērās prātā. Tas noteikti bija vēl viens atzars. Jā, mums noteikti vajag pirmo punktu, kad kāds mums notic, mūs atbalsta un mūsos investē. Kas zina, kā notikumi būtu attīstījušies, ja nebūtu šādas mammas un arī apkārtējo cilvēku, kas izveidoja mūzikas skolu. Daudz runājām ar Valentīnu, kā būtu, ja Ruslanam uz mūzikas skolu būtu jābrauc uz Aloju. Viņa man atbildēja – diez vai šādā gadījumā Ruslans būtu tur, kur šobrīd. Mēs vēlējāmies iekļaut arī šo papildus stāstu, cik nozīmīgi ir attīstīt šāda veida izglītību arī iedzīvotāju skaitā mazās vietās, lai dotu bērniem iespēju mācīties. Diemžēl filmas 23 minūtēs nepietika laika šai tēmai, lai gan šo virzienu bijām safilmējuši. Jāsaka, dzīvojot Rīgā, nebiju aizdomājies par to, savā ziņā "upuri", ko bērni veic izglītības dēļ – ceļas trīs, četras stundas agrāk, lai paspētu uz autobusu. Ceļā jau esi nedaudz noguris. Es, rīdzinieks, varēju pamosties 15 minūtes pirms stundu sākuma. 

Paula Dombrovska filma “Palaist”

Noskatoties filmu "Palaist", katram būs savas pārdomas. Kas tev pašam būtu svarīgs virziens, par ko cilvēki pēc filmas varētu diskutēt?

Man būtu svarīgi, lai diskusijas raisītos par mātes un bērna attiecībām. Par to,

ja tu mīli kādu, tev jāspēj šī persona palaist prom. Savā ziņā jāprot pārkāpt sev, lai palaistu.

Vēlētos, kaut pēc filmas noskatīšanās būtu cilvēki, kuriem būtu nostrādājis kāds "klikšķis" un kuri gribētu uzzināt vairāk par šo procesu, kuram mums visiem ir jāiet cauri. 

Mēs vienmēr būsim bērni saviem vecākiem. Tu, dzimis un audzis Rīgā, šobrīd dzīvo Kanādā  pieņemu, ka arī savā dzīvē esi izjutis šo palaišanu.

Esmu to ļoti stipri izjutis, jā! Šis stāsts manī atbalsojas personiski, veidojot filmu es diezgan piedomāju par manām un mātes attiecībām. Viņai nebija viegli. Kanādā esmu desmit gadus, bet prom no Latvijas devos pirms 15 gadiem. Protams, kaut kur dziļi tas viss ir manī, un šī filma bija iespēja to izcelt ārā.

Paula Dombrovska filma “Palaist”

Par mākslas darbiem un to radītājiem nereti saka – no sevis neaizbēgt! Cik daudz vari attiecināt uz sevi un savu radošo darbību?

Esmu ļoti tieši izjutis to, ka nevar no sevis aizbēgt. To bēgšanu esmu mēģinājis ar dažādiem palīglīdzekļiem, protams, neveiksmīgi. Vienīgais risinājums – strādāt ar sevi! Runājot filmas kontekstā,

nevajag bēgt prom no sevis, jo tieši tā ir mana unikālā pieredze. Tā ir radījusi manī zināšanas, ar kurām savukārt es varu dalīties ar citiem un, iespējams, šādi padarot viņiem procesu vieglāku. Tā ir sāpīga, bet ļoti laba bagāža.

Paula Dombrovska filma “Palaist”

Kas ir tavi "Latvijas koda" pieturas punkti, kas tev, dzīvojot Kanādā, saistās ar Latviju?

Labs jautājums! Noteikti tā ir Latvijas daba, kas ikreiz raisa īpašu sajūtu – dod mieru un brīvību. Cilvēki! Es biju pārsteigts, cik viegli bija uzņemt šo filmu. Visi bija ļoti atsaucīgi. Vienā filmēšanas dienā bijām sarunājuši pacēlāju, jo plānojām no augšas nofilmēt pilsētiņas kopplānu. Iecere nesanāca, jo todien bija slikts laiks, bet pacēlāju sarunājām bez problēmām. Salīdzinot ar Kanādu – tas būtu ļoti ilgs process. Tad vēl jāpiemin mani vecāki un brāļa ģimene – viņi ir mani Latvijas "enkuri". Protams, arī Latvijas kultūra. Ja tā runā, tad izrādās, ka pieturas punkti ir daudzi. 

Mēs ar sievu daudz esam domājuši par to, ka neiederamies ne Kanādā, ne Latvijā. Mēs esam pa vidu. Sākumā bija sajūta, ka esam pazuduši. Tad es sapratu, ka šīs situācija ļauj man dot.

Vēlos strādāt tā, lai man būtu iespēja savest kopā Kanādas un Latvijas kino industrijas un radīt kopražojumus. Ceru, ka tas notiks pavisam drīz!

Latvijas kods

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt