„Šobrīd mēs atrodamies Kuldīgā, kur tiek filmēta viena neliela epizode, eksterjera epizode, kurā ir redzams autobuss, ar kuru Coja tuvinieki dodas atpakaļ uz Ļeņingradu, un viņi sastapsies uz ielas ar fanu pūli, kas šo autobusu būs pamanījuši,” par filmēšanas pirmo dienu Kuldīgā stāsta līdzproducente Inese Boka-Grūbe.
Pilsētas laukumā redzams mazs, dzeltens padomju laika autobuss, dēvēts par paziku, kā arī grupa 90. gadu jauniešu.
Tie ir masu skatu dalībnieki, kuriem, tiklīdz autobuss sāks braukt, jāskrien tam klāt, jālūkojas tajā iekšā un dažādi jāizrāda savas emocijas. Viņiem jāiztēlojas, ka ir Coja fani no Ļeņingradas, bet autobusā atrodas zārks ar viņu elka mirstīgajām atliekām.
Jauniešiem izdala rekvizītus – ģitāras, magnetofonus un somas, savu filmēšanas kārtu gaida arī plakāti ar uzrakstiem – „Coi naš navsegda”, „Coi tvoi i moij”, „Coi živ” (''Cojs mūsu mūžīgi'', ''Cojs - tavs un mans'', ''Cojs dzīvs'' - no krievu val.) un līdzīgi.
Cojs mūsdienu jauniešu acīm
Mēģinājumu gaida kāda ļoti kolorīti ģērbta jauniešu grupiņa. Puišiem ir platas džinsu bikses un košas sporta jakas, nospraustas ar Coja attēlu nozīmītēm, meitenei caurspīdīgs tērps ar platu naglotu ādas jostu. Tie ir jaunieši Emīls Zagorskis, Ritvars Toms Logins un Sabīne Tīkmane. Viņi piekrīt arī nelielai sarunai.
Man ļoti ilgi taisīja pūdeļa matus, tādus, kādi bija tajā laikā modē, un sataisīja melnas acis, un pēc tam mēs piemeklējām apģērbu.
Man šķiet, ka es esmu mats matā tā kā kaut kāda 80.gadu Madonna, tikai krievu versijā.
Katrā ziņā ļoti jauki iejusties mūsu vecāku jaunībā.
Vai jūs par Coju pirms tam kaut ko zinājāt vai tā jums bija pilnīgi jauna pasaule?
Es negribu sevi pieskaitīt pie grupas „Kino” faniem, bet es tieši pēdējā gada laikā intensīvāk sāku klausīties šo mūziku. Un pirms gada kopā ar ģimeni mēs braucām garām Viktora Coja piemineklim, kas ir uz ceļa, kur notika avārija, un tagad, kad es sapratu, uz ko es esmu parakstījusies, kur piedalos, es jutos ļoti pagodināta, vienalga, kāda man šajā projektā ir loma.
Vai jums ir atbilde, kāpēc viņš bija tāds elks un joprojām ir aktuāls?
Es domāju, ka ļoti liela nozīme tieši laikam, kurā viņš dzīvoja. Tomēr, lai arī daudzās dziesmās var just tieši tā laika sāpi, man šķiet, ka tās tomēr vairāk ir par vispārcilvēcisko, kas ir mūžam paliekošs. Tā sāpe, drūmums, smeldze, mīlestība.
Jaunā spēlfilma par Coju – mitoloģiska, nevis autobiogrāfiska
Tā laika vizuālajai estētikai pielāgotas arī Kuldīgas ielas, aizsedzot mūsdienu ceļazīmes un nomainot uzrakstus uz veikaliem un ielām. Kopumā Latvijā filmē visas tās epizodes, kas vēsturiski notika Tukumā vai Tukuma apkārtnē.
Šī ir jau trešā pazīstamā Krievijas režisora Alekseja Učiteļa filma par Viktoru Coju.
Pirmās divas bija dokumentālās, bet tagad top spēlfilma, taču – kā saka pats režisors – nevis autobiogrāfiska, bet drīzāk mitoloģiska.
Filmā nebūs aktiera, kas spēlē Coju. Tās galvenais varonis būs autobusa šoferis, kura vadītajā autobusā ietriecās padomju rokzvaigznes vadītais „Moskvičs”. Šajā lomā būs Krievijas zvaigzne Jevgēņijs Ciganovs. Viņu Latvijas Radio arī satiek Kuldīgas viesnīcas bārā pie kafijas tases. Aktieris atzīst – īstenībā arī viņš nespēlēs ļoti konkrētu cilvēku:
„Mūsu uzdevums nav pavēstīt, kāds tieši bija šis konkrētais cilvēks. Mēs vispār cenšamies aiziet prom no visādām portretiskām līdzībām un pat vēsturiskām detaļām. Filmas centrā ir izvirzīts pavisam kas cits, es teiktu, ka tā ir vērsta skatītāja virzienā, un mums ir interesanti skatītāju nolikt šī autovadītāja vietā.
Filmas ideja manuprāt labi sasaucas ar vārdu „roks”, kam ir vairākas nozīmes. Tas saistās gan ar rokmūziku, gan Viktoru Coju, gan likteni, kas virza mūsu dzīvi.
Šis autovadītājs vienkārši dzīvoja savu dzīvi, viņam bija mīļotā, darbs, savas ikdienas rūpes, un pēkšņi viņš iekļuva šajā traģiskajā avārijā, un viņa dzīve pilnībā mainījās. Un, lūk, mūsu filma ir mēģinājums iziet no vēsturiskās patiesības un pievērsties tieši atsevišķa cilvēka drāmai, viņa emocijām un rīcībām brīžos, kad mūs piemeklē negaidīti likteņa pavērsieni.
Es esmu tas cilvēks, kurš uzskata, ka Cojs ir dzīvs. Jo es klausos šo mūziku, un mani tā emocionāli uzrunā, un man šīs dziesmas arī ir Cojs,” stāsta Ciganovs.
Filma, kurai dots Coja pēdējā albuma nosaukums „47”, tiek filmēta arī Sanktpēterburgā, Kaļiņingradas un Pleskavas apgabalos. Tās pirmizrāde Krievijā būs nākamā gada nogalē, kam sekos arī izrādīšana Latvijā.
