Dokumentālās filmas

«Mākslas darbu viltotājs». Dokumentāla filma

Dokumentālās filmas

Zinātnes noslēpumi. Dokumentālu īsfilmu cikls

Latvijas kods. Vējture. Dokumentāla filma

Pilsētnieces sapnis ar diviem zirgiem – Kārļa Lesiņa filma «Vējture»

Filma "Vējture" stāsta par Katrīnu – tipisku pilsētnieci, kura visu mūžu nodzīvojusi Mangaļsalā, taču viņai ir netipiska aizraušanās. No vienas puses, Katrīna ir racionāla, jauna un labi izglītota profesionāle, bet, no otras puses – bezatbildīgs dabas bērns, kurš urbānās telpas šaurībā tur vienu suni, divus kaķus un arī divus zirgus. "Katrīna parāda, kā tas ir patiesībā – ja tev ir divi skaisti zirgi pļavā, kurus vari apbrīnot, tajā pašā laikā tev ir arī jāiznes viņu sūdi, jācīnās ar dunduriem un jāved ūdens, siens, ja ārā ir slikti laika apstākļi, tev zirgi jāapciemo vismaz divas reizes dienā, un tā tālāk. Šo apzinoties, ilūzija par dzīvi laukos sagrūst," saka filmas režisors Kārlis Lesiņš. 

Latvijas kods 2021

Latvijas Televīzijas dokumentālo filmu projekts "Latvijas kods. Latvija šodien" skatītājiem piedāvā piecus jaunus stāstus par Latviju 2021. gadā. Šī gada Latvijas kods ir cilvēks un vide.

Aiga Leitholde: Filmas "Vējture" plūdums ir lēns. Kā tev šķiet, mūsu zibenīgajā sociālo tīklu laikmetā, kāda ir skatītāja attieksme pret filmas tempu? Kāpēc izvēlējies šādu lēnu tempu?

Kārlis Lesiņš: Filmu veidoju tā, kā es to vēlos redzēt. Es nevaru un arī negribu izdabāt visiem. Es domāju par to, lai filma atstātu pēcgaršu. Neiedotu gatavas atbildes, bet dotu iemeslu padomāt. Lai filmas stāsts ļautu saskatīt atsauces sevī un izrauj no ikdienas kaut uz pāris minūtēm, iedodot citu perspektīvu.

Es piekrītu, ka viss šobrīd ir straujš un ātrs. Tāpēc kino ir īpašs – tu atrodi savu filmu, kuru esi gatavs noskatīties no sākuma līdz beigām, bez pārtīšanas vai paralēlas sekošanas notikumiem sociālajos tīklos.

Skaidrs, filma uzrunās mazākumu, un tas ir ok. Arī es ne vienmēr esmu vienisprātis ar filmu festivālu kuratoru izvēli vai kino kritiķiem. Interesanti, esmu ievērojis, ka man pašam patīk filmas, kuru vidējais vērtējums ir aptuveni 6,3 balles. Iespējams, filmās ir kādi trūkumi, bet tas ir tas, kas man patīk. Patīk, ka filma nav tik perfekta, ka tur visu var paredzēt. Ar "Vējturi" vēlos iedzīvināt jaunu kvalitāti, lai filma vizuāli ir tik pietiekama, lai stāstu var nolasīt caur šo vizuālo, nevis tas būtu jāstāsta mutiski. Tas verbālais ir pakārtots vizuālajam, nevis otrādi.

Kārļa Lesiņa filma “Vējture”

Tu esi ne vien režisors, bet arī scenārija autors. Galvenā varone ir sieviete. Kā tev bija  iejusties sievietes skatījumā jeb "female gaze"? Vai tu jūti šo redzējuma atšķirību?

Nē, man pat liekas nedaudz absurds feminisms Latvijas kino kritikā. Manuprāt, tas ir aizgājis nekontrolētā pašplūsmā.

Latvijas kino kritikā lielākā daļa ir feminisma skolas pārstāvji un nav cita skatu punkta, kā šis viens. Attiecīgi tie, kas taisa šim redzējumam līdzīgas filmas, saņem arī pozitīvu novērtējumu. Tur rodas diletantisms.

Kas attiecas uz mani, iespējams, ar filmu "Vējture" man ir izaicinājums parādīt to, ka sievietes Latvijā ir līdzvērtīgas. Viņas nav sliktākas, viņas nav labākas. Otrs, uzskatu, ka katrā cilvēkā ir nedaudz no sievietes un nedaudz no vīrieša. Tādēļ man nav problēmas identificēties ar Katrīnu. Man daudz svarīgāk ir tas, kā viņa kā indivīds izjūt šo pasauli, par ko viņa pārdzīvo. Nevis tas, ka viņa ir sieviete, kas tur divus zirgus un cik tas viņai ir grūti. Skaistums ir cilvēka personībā.

Katrīna ir īsta!

Jā, viņa ir īsta. Pēc filmas noskatīšanās jebkurš var aizbraukt uz Mangaļsalu. Tur būs viņas zirgi – kreisajā pusē, kad no centra brauc uz Mangaļsalu. Viņa dzīvo tur esošajā piecstāvu mājas kvartālā. Katrīnu es zinu jau vismaz sešus gadus. Kad es viņu pirmo reizi satiku un dzirdēju viņas stāstu, es viņai sacīju – es uztaisīšu ar tevi filmu!

Vecāķos ir zirgaudzētava, un skaidrs, ka tas kaut kādā ziņā ir nospēlējis psiholoģiski un ietekmējis Katrīnas augšanu. Viņa stāstīja, ka bērnībā bija sajūsmā par šiem lielajiem, skaistajiem dzīvniekiem, kas tur dažkārt ir brīvi ganījušies.

Vecāki nav viņai ļāvuši darboties ar zirgiem, bet, kas notika – jo vairāk cilvēkbērns ir ierobežots, jo vairāk viņš par zirgiem ir domājis un sapņojis. Kad viņai bija iespēja, viņa momentā šos zirgus arī nopirka.

Protams, ir atšķirība starp zirgiem, kas tiek turēti staļļos, un to, ko dara Katrīna. Viņai zirgi ir burtiski mājdzīvnieki, kuriem ir ļauts brīvi eksistēt. Dzīvnieku paradīze! Man filmas stāstā zirgi nemaz nebija svarīgi.

Kārļa Lesiņa filma “Vējture”

Zirgi ļauj atpazīt vidi. Ņemot vērā, ka šī ir "Latvijas koda" filma, arī videi ir sava loma. Jo vienmēr mainīgā pilsētā ainava ātri mainās, tādēļ to iekapsulēt ir kā sava veida hronika.

Man tā vide ir interesanta – pilsētas pierobeža. Pilsēta lēnām beidzas un pārtop dabiskā vidē – pļavās, mežos un tā tālāk. Tajā pašā laikā Mangaļi ir diezgan industriāla vide, un filmā meklējam balansu starp šiem pretstatiem. Šai dabiskajai videi pilsētas teritorijā ar laiku ir jāizmirst – ar laiku uz tās notiks apbūve. Mangaļsalā arvien vairāk tiek celtas privātmājas, jo vide ir kolosāla! Jā, tas ir Latvijas kods, kas mēģina noķert vidi, kas nepārtraukti mainās.

Filmas kontekstā arī vide man nebija galvenais. Mani interesēja mūsdienu cilvēks, es viņu saucu par moderno cilvēku, kas šajā gadījumā ir Katrīna.

Caur viņu skatītājam ir iespēja izdzīvot sapni par dzīvi laukos. Katrīna parāda, kā tas ir patiesībā – ja tev ir divi skaisti zirgi pļavā, kurus vari apbrīnot, bet tajā pašā laikā tev ir arī jāiznes viņu sūdi, jācīnās ar dunduriem un jāved ūdens, siens; pat ja ārā ir slikti laika apstākļi, tev zirgi jāapciemo vismaz divas reizes dienā, un tā tālāk. Šo apzinoties, ilūzija par dzīvi laukos sagrūst. Cik daudzi no mums būtu gatavi šādai dzīvei? Es arī esmu pārvācies uz mazpilsētu – Cēsīm, bet dzīvoju pilsētas centrā, 10 metru attālumā no kafejnīcas, tālāk ir arī picērija – viss nepieciešamais ērtai pilsētnieka dzīvei.

Filmā atklājas arī atšķirīgu paaudžu priekšstati.

Jā, bet arī tikai kā daļa no stāsta par moderno cilvēku. Katrīna šajā brīdī ir laimīga ar to, kas viņai ir – divi zirgi, divi kaķi un suns, dzīvoklis daudzdzīvokļu namā. Bet viņai ir ģimenes locekļi, kas grib mazbērnus. Viņai ir lauks, uz kura varbūt kādreiz kāds gribēs būvēt privātmāju. Darbs, kas, iespējams, nepatīk, bet ir jāpelna, lai varētu uzturēt zirgus. Starp visām šīm ārējām lietām Katrīnai ir jāatrod līdzsvars, arī savās attiecībās ar tēvu, kuram interesē mazmazbērni jeb tas, kad Katrīna pieaugs un uzņemsies atbildību.

Mēs visi kādā brīdī nonākam līdz  jautājumiem – kad es gribu bērnus, vai esmu gatavs precēties? Mūsdienās šie jautājumi, kas kādreiz bija tikai pašsaprotami, mēdz būt liels izaicinājums.

Kārļa Lesiņa filma “Vējture”

Tā ir tā vides maiņa, tas attiecas gan uz teritoriju, gan uz priekšstatiem, kas kādreiz bija pašsaprotami, bet laika gaitā izmainījušies. Man patika filmas beigas, šķita – Katrīna ir kļuvusi pati sev par "princi baltā zirgā".

Beigas ir atstātas brīvai interpretācijai.

Šajā fantāzijā Katrīna iekaroja pilsētu, nevis pilsēta viņu. Ja viņa iekarotu pilsētu, tad tā būtu bez cilvēkiem, bez mašīnām. Savā ziņā tāda kā apokaliptiska aina, nevar saprast – vai tā ir vai nav realitāte.

Tu Helsinkos, Ālto universitātē, studēji dokumentālo kino.

Jā, aizbraucu domādams, ka kaut ko zinu. Esot tur, sapratu, ka neko nezinu, un sāku visu fundamentu likt no jauna. Studiju laikā no jauna iemīlēju dokumentālo kino. Sapratu, ja man pateiktu, ka vairs nevaru taisīt spēlfilmas, es neiebilstu, jo dokumentālais kino, sevišķi mūsdienās, postmodernisma laikmetā, ir bez robežām. Šīs robežas ir tik nosacītas, ar tik daudziem spēlfilmai raksturīgiem elementiem. Arī filmā "Vējture" ir spēlfilmai raksturīgi elementi, par kuriem zinu tikai es. Šīs studijas mani iedvesmoja nākamajam līmenim, tajā pašā laikā neieejot pārāk lielā poētismā, kurā pazustu saturs. Tādēļ šai filmai man ir uzrakstīts scenārijs ar visiem dialogiem.

Kārļa Lesiņa filma “Vējture”

Tu mani aizvedi pie vienmēr aktuāla jautājuma, cik daudz tu kā režisors drīksti virzīt dokumentālās filmas norisi?

Šī filmēšana manī raisīja filozofiskas pārdomas par to, kas ir dokumentāls kino. Piemēram, kad tavs uzdevums ir iegūt labu skaņu, tad tu savam varonim uzliec radio mikrofonu, kas pats par sevi ir daļa no mākslīgi radīta uzstādījuma, kas varonim liek atcerēties par filmēšanu. Viņš sāk domāt, kā sacītais izklausīsies. Pēc būtības man būtu jāfilmē lauka malā un jāķer tā skaņa, kas pieejama lielajā mikrofonā. Tad tas būtu īsts dokumentālais kino. Es esmu par inscenējumiem, jo šādi tu vari daudz precīzāk un koncentrētāk parādīt. Kaut vai – Katrīnas saruna ar tēvu. Kad vecāki beidzot saņemas pajautāt kaut ko jūtīgu, tad šie jautājumi, visdrīzāk, nebūs vienā reizē. Visdrīzāk, tiks uzdots viens jautājums un tas būs ļoti neveikli. Visdrīzāk, atbildes vietā pasmietos vai mainītu tēmu. Bet filmā, kur tev ir ierobežots laiks, tu šo sarunu, kas realitātē būtu izbārstīta gada ietvaros, saliec koncentrētā mirklī. Vai tas ir mazāk īsts, jo ir koncentrētāks?

Es neredzu robežas starp dokumentālo kino un spēlfilmu. It sevišķi mūsdienās, kad ir simtiem piemēru, apstiprinājumu, ka tās robežas var un vajag noārdīt! Galvenais, lai tas ir gaumīgi, precīzi un ticami.

Šajā filmēšanā sapratu arī to, cik dziļa rodas uzticība starp mani un galveno varoni. Bet tajā pašā laikā tas ir kaut kas tāds, ko tu vienmēr nevari atļauties. Manas un Katrīnas attiecības bija izveidojušās jau agrāk, es ik pa laikam viņu aizbraucu apciemot. Vai pusgada laikā, kad notika filmēšana, varētu izveidot šādas attiecības – nē.

Latvijas kods

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt