Piejūras klimats

Kosmoss un ideālā īsfilma: Rīgas starptautiskais īsfilmu festivāls “2Annas”

Piejūras klimats

"Doktora Kaligari kabineta" simtgade un Dāvja Sīmaņa topošā filma "Gads pirms kara"

Pasaules kino tendences Holivudā. Saruna ar režisori Alisi Zariņu

Pasaules kino tendences Holivudā. Saruna ar režisori Alisi Zariņu

Naktī no 9. uz 10. februāri Losandželosā tika sadalītas prestižās "Oskara" balvas. Dažas katergorijas nenesa nekādus pārsteigumus, bet citas pārrakstīja "Oskaru" vēsturi. Kas ir noteicošie faktori, kas padara filmu par "Oskara" balvas cienīgu, kādas ir bijušas aktuālākās tēmas, un vai Holivuda ir sākusi spēcīgāk apzināt pasaules kino? Par šiem un citiem jautājumiem runā kino režisore, "Lielā Kristapa" balvas laureāte un izglītota "Oskara" filmu skatītāja Alise Zariņa.

Pirmo reizi galveno balvu par labāko filmu šogad saņēma ārzemju lente ne angļu valodā - Dienvidkorejas režisora Bona Džunho "Parazīts". Pats Džūnho tika pasludināts par labāko režisoru, kā arī filma saņēma vēl divas balvas - kā labākā ārzemju filma un labākais oriģinālscenārijs. Taču, neskatoties uz šādu negaidītu pavērsienu, arī šogad nominantu vidū bija acīmredzams sieviešu-režisoru iztrūkums.

Alise Zariņa (kreisajā pusē) un Marta Elīna Martinsone

Marta Elīna Martinsone: Tev pašai bija kādi favorīti no nominētajām filmām?

Alise Zariņa: Tas, ka man bija kādas favorītes, vēl nenozīmē, ka tām bija jātiek pie "Oskara". Ļoti patika "Laulību stāsts" un arī "Mazās sievietes", bet pat neiedomājos, ka tās varētu tikt apbalvotas. Bet, ja man būtu jādod "Oskars", dotu vienai no tām.

Pasaule ir lielāka par Ameriku

Ko ASV Kinoakadēmijai un vispār Holivudas kino nozīmē tas, ka balvu ieguva "Parazīts"?

To, ka pasaule ir lielāka par Ameriku... Tas ir ļoti grūti saprotams lēmums. Grūti pateikt, kas notiek "Oskaru" piešķīrēju galvās, bet ir skaidrs, ka tas ir zināms politisks paziņojums – pieņemot, ka "Oskars" savā ziņā ir politisks pasākums, jo apbalvojums izskanējis ar lielu pompu un filma apbalvota ļoti daudzās kategorijās. Sak, ja mums visu laiku pārmet, ka "Oskarā" pietrūkst minoritāšu pārstāvniecības, tad nu šoreiz izvēlējāmies vienu konkrētu minoritāti, vienu konkrētu filmu un apbērām to ar balvām...

"Oskaru" pasniegšanā triumfē "Parazīts"

Tikmēr Mārtina Skorsēzes eposs "Īrs" tā arī nesaņēma nevienu "Oskara" balvu. Vai tev ir viedoklis, kāpēc?

Gan "Īrs", gan "Reiz Holivudā" ir filmas, kas lielā mērā atceras tā saucamās vecās klasiskās Holivudas filmas. Tā acīmredzot ir apzināta izvēle – meklēt jaunus ceļus, jaunu valodu kino, kas ir visnotaļ apsveicama tendence, un, lai arī tās nenoliedzami ir kvalitatīvas un aizraujošas filmas, tās nepiedāvā ko jaunu un nebijušu. Manuprāt, tas ir labi, jo parāda, ka šeit nav tādas spītēšanās. Ka turēsimies pie izteiktām vecajām vērtībām, un, lai arī esam atvērti jaunām vērtībām, mums tas nav jāpaziņo pasaulei.

Aktieru kategorijā šogad īpašu pārsteigumu nebija. Vai tavuprāt bija kāds, kurš palika aiz borta? Piemēram, daudzi runā par Dženiferu Lopesu un viņas lomu "Afēristē".

Ar Dženiferu Lopesu viss ir kārtībā – tā nebija tik lieliska loma, lai cik satriecoši skaista viņa tur neizskatītos... Domāju, lielā mērā tas tiek samērots, un labākie aktieri tiek ņemti no nominētajām filmām – varbūt drīzāk jābūt ārkārtīgi īpašam un lieliskam sniegumam, lai aktieris tiktu nominēts tikai šajā kategorijā. (..) Apbalvotie aktieri šīs balvas ir pelnījuši. Tā ka aktieru ziņā neteiktu, ka kaut kas ārkārtīgi labs būtu aizmirsts.

Labākā aktrise - Renē Zelvēgere

Sieviešu faktors

Arī šogad parādījās jautājums, kāpēc neviena sieviete režisore nav nominēta režijas kategorijā, lai arī, piemēram, Grētas Gērvigas "Mazās sievietes" bija nominēta labākās filmas kategorijā. Kāds, tavuprāt, tam ir iemesls? Kā var nošķirt labāko režiju no labākās filmas?

Man liekas, ka būtiskākā atšķirība starp labāko filmu un labāko režisoru ir tā, ka tas atļauj pagodināt divas filmas... "Mazās sievietes", manuprāt, drīzāk varēja nominēt kā labāko filmu: ja runājam par pašu stāstu vai saturu, varbūt tas arī nav nekas ārkārtīgi "jumtu raujošs", taču tieši režisores darbs ir tas, kas to lielā mērā padara tik svaigu, ar citādu skatījumu, un mēs varam runāt vai nerunāt par sievišķo skatījumu, bet tur tas nenoliedzami ir – režisores rokraksts: ka viņa ņēmusi klasisku darbu, strādājusi ar aktieriem, likusi pilnīgi citus akcentus. (..) Nav iespējama slikta filma, kas ir labi režisēta, bet noteikti ir filmas, kurās sajūt režisora īpašo rokrakstu, autorkino.

Natālija Portmane uz ceremoniju bija uzvilkusi "Dior" apmetni ar nenominēto sieviešu režisoru uzvārdiem. Cik daudz, tavuprāt, šādi publiski žesti var palīdzēt mainīt sistēmu vai likt aizdomāties?

Vakar kāda draudzene man atsūtīja video ar parodiju par to, cik ļoti "Oskaros" valda baltie vīrieši. Blakus bija mans draugs, kurš teica – nu, cik var ar šo ņemties, cik var kritizēt "Oskarus" par vienu un to pašu – paliek jau garlaicīgi un nav smieklīgi. (..) Tas ir klusais protests, un visi jau zina un ir samierinājušies. Skumjākais tajā visā – brīdī, kad sieviete kāpj uz skatuves, uz viņas pleciem jau gulstas šis neprātīgais svars – nu, beidzot! (..) Sievietes jau nav nekāda minoritāte, uz viņām gulstas pilnīgi cits svars. Tas ir brīnišķīgi, ka par to runā, bet man liekas, ka arī jokiem uz skatuves jau ir skumju pieskaņa. Mēs jau zinām, ka nekas no tā būtiski nemainās, un mēs īsti nesaprotam, kāpēc.

Šogad daudzkārt tika runāts par to, ka lielākā daļa nominēto filmu stāsta par balto vīriešu problēmām. Varbūt ir arī cita veida tēmas, kas tomēr bija izvirzījušās šīgada "Oskaram" nominētajās filmās?

Kaut kādā ziņā man ir prieks par "Trusi Džodžo" – saturiski tā ir vēl viena filma, kas savā ziņā ir pretrunīga. Ļoti problemātiska daudzās jomās. Bet, skatoties tēmas izvēli, man liekas brīnišķīgi, ka pamatstrāvas kino ļoti vieglā un komiskā veidā ienāk stāsts par neiecietību – ka caur absolūtu ironiju varam runāt par to, kas notiks, ja atgriezīsies neiecietība, un caur Otrā pasaules kara metaforām pasmieties par mums pašiem. Arī "Džokers", atkarībā no interpretācijas, ir par to pašu, kaut gan ir cilvēki, kas to uztver kā filmu ar ļoti bīstamām idejām. "Džokeru" var uzlūkot ar zināmu zemtekstu – kas notiek, ja baltā vīrieša ciešanas uzskatām par pietiekamu iemeslu darīt pāri citiem. Es to nespēju uztvert kā aizstāvības runu. "Džokeru" redzēju tā – cik bīstami ir iedomāties, ka tev kaut kas pienākas un kur tas var novest. (..) Bet vēl sociālāku tēmu filmu par "Parazītu" nevar iedomāties, un tā ir interesanta tendence. Tāds "Īrs", "Reiz Holivudā" vai "1917" ir klasisks naratīvs, kas vēsta par lietām, kam nav tieša sakara ar mūsdienām, bet mēs meklējam metaforas, kā runāt par sabiedrību tagad, kas ir laba tendence. (..) Akadēmija tomēr baidās dot kādām tēmām pārāk skaļu balsi. Grūti pateikt, kāpēc, jo man liekas, ka, piemēram, "Lēdijas portrets ugunī" ļoti labi ierakstījās "Oskaros" – tikko bija aptauja par visu laiku labākajām sieviešu veidotajām filmām, un šī filma šajā topā iekļuva diezgan augstu. Tas tomēr par kaut ko liecina, runājot par filmu, kuru veidojusi sieviete par sievietēm, kurā nefigurē neviens vīrietis un kas vienlaikus ir ļoti spēcīga vēsturiska drāma.

Labākais aktieris - Vakīns Fīnikss

Bailes kļūt nebūtiskam

Cik tiešā saskarē, tavuprāt, "Oskars" ir ar citiem nozīmīgākajiem kino festivāliem pasaulē? Vai tā ir noslēgta vide? "Parazīta" gadījums liek domāt, ka saskare notiek.

Tieši tā! Varbūt "Parazīta" uzvaras gājiens nav saistīts ne ar kādu minoritāšu izcelšanu, varbūt tā ir vienas balvu ceremonijas bailes kļūt nebūtiskai, jo nu jau mēs visi zinām Kannas un Berlīni, un piedēvējam tām diezgan augstu statusu, kamēr "Oskara" sakarā visu laiku tiek runāts, ka tā jau ir Amerika, tā ir Holivuda, tā jau ir popkultūra, un īsti kino gardēži skatās kaut ko pavisam citu.

Jā, kino profesionāļi un gardēži bieži vien ļoti snobiski attiecas pret "Oskara" balvu. Kā tev šķiet - vai joprojām tai ir kaut kāda nozīme un ietekme, ko mēs skatāmies kinoteātros?

Kaut kādā balvai noteikti ir ietekme uz sabiedrības domāšanu. Respektīvi, mums būtu diezgan vienalga, ka šajā cermonijā tiek ignorētas labas filmas, ja vien mēs nezinātu, ka šī filma bijusi nominēta "Oskaram" – tas rada lielāku interesi par filmu. (..) 'Arthouse' jeb vienkārši mazāk zināmai filmai, ja "Oskars" to izvelk saulītē, tā ir iespēja gan runāt par kādām konkrētām tēmām, gan arī, protams, tā ir iespēja režisoram uzrunāt plašāku auditoriju. Un kino tomēr to vēlas darīt, lai arī kā mums to nepatiktu atzīt. Kino tomēr ir jātiek redzētam. Un, jo vairāk cilvēku redz filmas, jo lielākas cerības rezonēt un vairāk runāt par tēmām.

Latvija un "Oskari"

Kā tev šķiet, kam būtu jānotiek, lai "Oskaru" saņemtu Latvijas filma?

Pirmkārt jādomā, ko mēs "Oskaram" vispār izvirzām. Kāpēc igauņi bijuši nominēti, bet mēs nē? Varbūt mēs neskatāmies, kas ir tas, kas varētu būt aktuāls "Oskaram", bet domājam, kas ir aktuāls un labākais mums? Tās, manuprāt, nav vienlīdzīgas kategorijas. Lielā mērā tas ir jautājums, ko mēs uzrunājam. Arī agrāk esmu teikusi, ka vēl aizvien atrodamies posmā, kurā mēģinām izrunāt lietas ar Latvijas publiku, skaram tēmas, par kurām neesam runājuši, veidojam filmas, kādu mums nav bijis – mums ir pirmais vesterns, pirmā šausmu filma, kas pasaules līmenī izklausās drusku smieklīgi. Tas ir posms, kas jāizdzīvo. Kad būsim parunājuši paši ar sevi un sapratuši, kas ir Latvijas kino iezīmes un kas ir tas, kas varētu veidot Latvijas "jauno vilni", ar ko mēs varētu būt interesanti arī pasaulei... Bet tas vēl priekšā. Pašlaik vēl mēģinām veidot dialogu ar savu skatītāju. Tas ir tāds augšanas process – tu nevari uzreiz mērķēt uz "Oskaru". Tāda "filmu skola". Ir jāiziet cauri garam posmam, jo pirmās idejas, iespējams, nav pašas labākās, ko rādīt daudziem cilvēkiem. Otra lieta – apzinātāka virzība uz to. Mums ir bijušas filmas, kurām esam ‘pierakstījuši’ - ko gan par mums padomās. Ko, piemēram, tieši tu padomāji par dienvidkorejiešiem pēc tam, kad noskatījies "Parazītu"? Droši vien, ka neko – tu domāji par filmu. Un mēs vēl joprojām izmantojam šo uzskatu – ka filma reprezentē Latviju vai latviešus. Bet tas ir kino! Labs kino reprezentē cilvēkus, cilvēcību, cilvēciskās īpašības.

Ja savās filmās baidīsimies latviešus parādīt sliktā gaismā, tālāk par nacionālās apvienības iekšējiem "Oskariem" netiksim.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti