Viņi visi jau veiksmīgi startējuši ar savām iepriekšējām filmām: Elizabete Mežule-Gricmane saņēmusi filmu festivāla "RojaL" sudraba godalgu par filmu "Tu Es Tout". Bet viņas filma "Esmu divdomīgs" pērn izrādīta Rīgas Starptautiskajā kino festivālā (Riga IFF) un tikusi nominēta "Lielajam Kristapam" studentu filmu kategorijā. Antona Barona filma "Bezmiega piezīmes" arī izrādīta Rīgas Starptautiskajā kino festivālā (Riga IFF) un Tallinas kinofestivāla īsfilmu programmās. Arī viņa "Pēdējais cilvēks" un "Lielajam Kristapam" nominētā "Uz laika malas" piedzīvojušas festivālu pirmizrādes. Savukārt Kristiāna Štāla bijusi iesaistīta "Lielajam Kristapam" nominētās Signes Birkovas īsfilmas “Viņu sauca Haoss Bērziņš” veidošanā.
Gatavojoties filmu skolas absolvēšanai, Elizabete Mežule-Gricmane iesaistīta divu filmu tapšanā. "Bakalaura grādu režijā beigšu ar divām filmām – romantiskā drāma-komēdija "Es kļūstu tu" balstīta manis pašas veidotajā scenārijā, bet otra filma ir mūsu kinooperatora Rūdolfa Henčela filma ar viņa paša scenāriju "Ciet klusu", kurai būšu režisore.
"Laikam jau bakalaura studiju noslēgums jeb pēdējais mācību gads ir brīdis, kad studenti saprot –
ir pēdējais laiks, ko aizvadām siltajā vietiņā jeb skolā, ko tu vari izmantot, lai veidotu filmas, kuru veidošanā jāpakļaujas nevis kaut kādiem noteikumiem, ko pieprasa publika un atbalsta Nacionālais kinocentrs un Kultūrkapitāla fonds, bet gan daudz personiskākas,
kurā runājam par lietām, kuras ir īpašas mums pašiem," atzīmē Elizabete Mežule-Gricmane. "Manas filmas scenārijs, piemēram, ir par to, kā pārdzīvojam un piedzīvojam savas bērnības traumas, kuras atstāj pēdas tālākajā dzīvē. Bet otra filma ir par domām, kas mūs nomāc šaurā vidē – tāda kā morālā klaustrofobija, kas mūs piemeklē brīžos, kad esam pārāk vientuļi.”
Antons Barons norāda: "Arī manas filmas scenārijā liela nozīme ir atmiņām, daļa no filmas veltīta bērnības atmiņām 80. un 90. gadu mijā, kad Viktora Coja mūzika bija ir zenītā. Otrā līnija – kara tēma, Čečenijas tēma. Coja mūzika palīdz domāt, man pašam tā asociējas ar bērnību, jo mamma jaunībā bija viņa mūzikas fane. Tā ka mūzika šajā gadījumā nes nostalģisku informāciju.”
Barona filmas nosaukums ir "Kaleidoskops", un stāsts par tās uzņemšanu ilgstot jau vairākus gadus. "Ar operatoru Dāvidu Smiltiņu jau no pirmā kursa mums bija sapnis – cik tas būtu iespaidīgi uztaisīt diplomdarbu uz analogās lentes!
Analogais attēls šobrīd reanimējas, pārgājusi tā priecāšanās par digitālo attēlu kā tādu. Tas uzliek zināmu atbildību un disciplīnu, kā strādāt ar attēlu – daudz vielas pārdomām, kā veidojas kino, cik ļoti atšķirīgi var to veidot.
Studentiem raksturīgi pirmos dublus filmēt kā mēģinājumus, taču uz lentes tas ir fizisks materiāls. Ar laiku jūti, ka pazūd vieta liekvārdībai, un tas dod konkrētu virzību.”
"Ar mūziku man diezgan līdzīgi Antonam. Agros padsmitnieces gados daudz klausījos Boba Dilana mūziku, un atskaņas no šīs mūzikas saistāmas arī ar manas filmas sižetu, kur runa par iepriekšpieredzēto un domām, kā pieredzētais šķiet atmiņu veidā, un kā – gluži praktiskā nozīmē,” norāda Kristiāna Štāla.
Arī Štāla saistīta ar diviem projektiem. "Filmai "Austrumeiropas zirnekļsieviete" esmu producente, bet režisore ir Tīna Zariņa.
Savukārt filmai "Viss ir kārtībā” pati esmu režisore, bet Tīna palīdz kā asistente. Scenārijs nāk no manis – pievienojos Elizabetei, ka varam pastāstīt no sevis ko vairāk. Man bija arī skaidri zināms, ka galvenajā lomā vēlos redzēt savu klasesbiedreni Agnesi Cīruli.”
Antons Barons prāto, ka par vienu no vērtīgākajām lietām studiju procesā uzskata to cilvēku sastapšanu, ar kuriem visproduktīvāk, visorganiskāk sadarboties.
"Es savukārt esmu pierādījums, ka grupa var krasi mainīties, bet arī es šobrīd esmu nonākusi līdz komandai, kas ir labākais variants skolas kontekstā,” atzīmē Elizabete Mežule-Gricmane. "Tas, kas izkristalizējies šobrīd –
svarīgi ir ne tikai tas, ka prasmīgi un labi savienojas režisora un operatora vīzijas, bet milzīga nozīme ir arī abu emocionālajai spējai saprasties tā, lai būtu raksturu saderība un kopdarbs sagādātu prieku,
bet nevis atpūšanos un jokošanos, bet gan lai spētu optimizēt cilvēciskās sadaļas, lai pati filma būtu galvenais nosacījums."
Pēc studiju noslēguma viņu plāni ir dažādi. Elizabete Mežule-Gricmane šobrīd jau darbojas Vides filmu studijā. "Prieks, ka ir vide, kas novērtē un izrāda, ka ir nepieciešami jauni cilvēki ar zināšanām un centīgumu. Darbošos pie mūsu pasniedzēja Dāvja Sīmaņa viņa jaunākajā filmā "Gads pirms kara" – būšu viens no asistentiem uz laukuma.”
Antons Barons izlēmis turpināt nopietnas studijas, un arī Kristiānai Štālai padomā pāris projektu turpmākajiem mēnešiem.
