Rīgas Starptautiskais kino festivāls (Riga IFF) šoruden notiek no 14. līdz 24. oktobrim. Festivāla programmā skatāmas vairāk nekā 100 filmas, un lielākā daļa no tām šogad pieejamas arī tiešsaistē.
Portālā LSM.lv par Riga IFF filmām raksta cilvēki, kuru personiskā un profesionālā pieredze sniedz īpašu ieskatu filmas tematikā, lai caur kultūras un kino prizmu veicinātu domu apmaiņu par pasaulē un Latvijā notiekošo.
Renātas Ļitvinovas filma, kurā spēlē pati Ļitvinova? Zemfiras sarakstīta mūzika? Filma ar norādi 18+, jo tajā pārmērīgi smēķē un lieto alkoholu? Man pietika jau ar titriem, lai rastos bažas par to, vai spēšu objektīvi attēlot šo filmas recenzijā.
Filmā viss ir groteski un grandiozi, un dīvainu elementu ir tik daudz, ka dažam varētu sākties arī epilepsijas lēkme, uz to visu lūkojoties un mēģinot aptvert. Tur ir viss, pat pele, kas velk mazmazītiņu karietīti, un ziemeļbriedis, kas nīkst kaut kur lielās pils koridoros, kamēr viens no filmas tēliem šņakstinās ar uz kociņa uzspraustu ceptu paipalu. Ne velti filma ir Ļitvinovas teātra izrādes adaptācija un sveiciens viņas kino krustmātei Kirai Muratovai. Tajā dominē Ļitvinovas izvēlētais stils, valoda un likums, ka nekādu likumu nav.
Filma ir par kādu dzimtu, kura matriarha Margaritas vadībā ik gadu sanāk kopā, lai svinētu Jauno gadu. Šai dzimtai pieder burvju pulkstenis, kas skaita par vienu stundu vairāk un matriarham dāvā daudzu sieviešu tik ļoti iekāroto nebeidzamo jaunību. Sižets ir atkārtojošos, nebeidzamu Jaungada svinību virkne, kurā ir ieslodzīta visa ģimene – pati Margarita, viņas dēls Benedikts un viņa līgava Fanija, kā arī dažādi citi radinieki, māsīcas un viesi. Kā savecējusi Alise Brīnumzemē (leģendārā baletdejotāja Tatjana Pļisecka!) Margaritas māte rūpējas par to, lai tiktu ievērota etiķete. Tā kā viesi nāk un iet, filmā faktiski nepastāv ierastais laika gājums.
Problēmas nebeidzamajā dekadences un ballīšu virknē rodas tad, kad Benedikta līgavai, stjuartei Fanijai, pēc Jaunā gada nosvinēšanas jādodas prom, un viņa mirst aviokatastrofā. Benediktam neatliek nekas cits, kā apprecēt viņas dvīņumāsu Fainu, jo jāturpina dzimta. Viņiem piedzimst dēls Hugo, kam matriarha Margaritas skatījumā būtu jāved dzimta ārā no posta un pretim varenībai, tomēr viss neiet tā, kā plānots. Diemžēl Benedikts nespēj mīlēt savu jauno sievu un pamazām attīstās arī konflikts starp Margaritu un Fainu.
Jaungada svinības nāk un iet, bet bagātības un dzimta sarūk un pili okupē daba.
Izklausās pēc "sieviešu filmas" vai kāda seriāla, tomēr neļaujiet sevi savažot šādām kategorijām – tā ir grandioza mākslas instalācija, labirints, cauri kuram režisore jūs izved.
"Ziemeļu vējš" ir filma par pazaudētiem gadiem un iespējām, ievelkot skatītāju divu stundu garā nebeidzamā svinību virpulī, kurā visi meklē mīlestību, bet to pamanās palaist garām vai neatrast. Tā atgādina Oskara Vailda "Doriana Greja ģīmetni" – filmas laikā pils pamazām sabrūk, kamēr Margarita paliek arvien jauna un skaista. Šis stāsts ir vecs kā mūžība – cilvēki alkst mūžīgās dzīves un jaunības, tomēr var iegūt tikai vientulību un vilšanos. Filmā parādās vēl viens Krievijas mūžīgais, nenovecojošais elements – tāls un it kā citā laiktelpā eksistējošs Kremlis, kā jautājums par to, kas ir realitāte un kas – sapnis.
Ja runājam par žanru, es teiktu, ka "Ziemeļu vējš" ir sirreāla pasaka, kurā katrs tēls ir skumja un groteska karikatūra.
"Ziemeļu vējā" ir nedaudz melnās komēdijas un (nedaudz pārāk) daudz sociālās kritikas, kas izšķīst barokā iedvesmotu un līdz klišejām novestu kostīmu un citu elementu balagānā.
Katra reize, kad turīgi un ietekmīgi cilvēki kritizē "pastāvošo iekārtu" vai "bagātniekus", man šķiet dubulti ironiska. Tas ir kā vērot influenceres, kas aiz "Instagram" filtriem un digitāli uzlabotām fotogrāfijām stāsta par "dabisko skaistumu".
"Ziemeļu vējš" šķitīs vai nu brīnišķīga, vai tracinoša filma. Lai izvēlētos, kuru ceļu iet, atliks vien jums šo filmu noskatīties.
Filma "Ziemeļu vējš" Riga IFF programmā būs skatāma 21. oktobrī tiešsaistē.
