Lai atgādinātu par šo vietu nozīmi un atstātu vēsturei dokumentālu liecību, Latvijas Pasākumu norišu vietu asociācija pirms kāda laika aicināja izcilo fotogrāfu Jāni Deinatu iemūžināt “pandēmijas ieziemotās” ēkas. Tagad Jānis Deinats darbu paveicis un izveidojis fotogrāfiju izlasi.
“Es vienkārši piefiksēju šo reālo situāciju, kas kaut kādā ziņā ir laika simbols. Es ceru, ka tas viss paies un šīs fotogrāfijas, šie attēli liecinās – jā, bija arī tāds laiks,”
norāda Jānis Deinats.
Fotogrāfam piemīt spēja šķietami it kā parastā vidē ieraudzīt lokālus un globālus simbolus. Sirreālu iespaidu rada lielās, tukšās halles un zāles, no kurām izvākti krēsli. Bez dzīvības gaiteņi, kuros pie sienām ir melni, apklusuši monitori. Vientuļās kases būdiņas pie izstāžu centra Ķīpsalā, ap kurām sniegā nav redzamas neviena paša cilvēka iestaigātās pēdas.
Absurds šķiet milzīgais plakāts pie mūzikas nama “Daile”, kas jau mēnešiem vēsta par koncertu, kas tā arī nav noticis, vai arī kādas kultūrtelpas sarkanais krēsls ar atzīmi, ka uz tā sēdēt nedrīkst.
Jānis Deinats fiksējis arī noskaņas Latgales vēstniecībā “Gors”, Liepājas Olimpiskajā centrā, Rīgas kultūrvietā “Hanzas perons”, “Arēnā Rīga” un vēl citviet.
Lūkojoties fotogrāfijās, Deinats teic: “Lielā arēna, kas regulāri ir bijusi pilna, tagad – tukša... Bet tā ir domāta pastāvīgam, lielam cilvēku apgrozījumam, ko pavada prieka izpausmes, aplausi, emocionāli pacēluma brīži. Tas viss ir liegts. Tāpat šīs milzīgās tribīnes, kur vienmēr ir daudz, daudz cilvēku. Tagad – tukšums... Par to visu tiek visu laiku maksāts, maksāts, maksāts... Tie ir izdevumi, lai to visu uzturētu.
Un te ir laikmeta simbols – krēsls, uz kura parasti sēž, bet uz tā ir atzīme – sēdēt nedrīkst. Tas ir laikmeta radīts absurds.
Latgales vēstniecībā “Gors” savukārt tagad šādi izskatās zāle – visi krēsli noņemti. Bet gaitenī atkal šis simboliskais milzīgais monitors kā tāds melnais kvadrāts, kas slēpj sevī noslēpumu. Patiesībā, jā, melnums – mēs neko daudz nezinām. Mums it kā daudz ir stāstīts, kāpēc nekas nenotiek, bet mēs tomēr ļoti daudz ko nezinām.”
Vientulības un tukšuma iespaids fotogrāfijās rada skumju noskaņu, bet, redzot telpu un ēku sakoptību, nolemtības sajūtas nav, drīzāk šķiet – vēl tikai brīdis un tās atkal piepildīs dzīvība.
“Es ieraudzīju, ka mēs esam gatavi strādāt kaut tūlīt. Dodiet tikai mums iespēju. Gan cilvēki, kuriem šīs telpas ir, gan tie, kuri grib iet uz šīm telpām, ir izslāpuši pēc aktīvas, normālas dzīves.
Bet kas ir viena tā ļoti gandējošā lieta – neziņa. Mēs nezinām. Ir bieži vien dota viena, otra, trešā cerība... Bet, kad tās nepiepildās, ir milzīga vilšanās. Līdz ar to šie neziņas signāli, kas tiek raidīti, ir ārkārtīgi kaitīgi. Vai nu šī sistēma, vai tieši otrādi – sistēmas trūkums – kas vairo šo neziņu... es teiktu, ka tā ir kaitniecība. Jo tas ietekmē psiholoģiski visu vidi. Pēc tam tās slimības, kas būs no pandēmijas laika palikušas, vai tās visas varēs izārstēt?” jautā fotogrāfs.
Taču Jānis Deinats uzsver, ka viņš nav neviena tiesātājs, kā fotogrāfs viņš ir vērotājs, taču vērotājs ar ļoti reālu skatu uz notiekošo.
Ko viņam kā fotogrāfam un arī kā cilvēkam nozīmē šis laiks un šis uzstādījums – strādāt attālināti, viņš simboliskā veidā ataino savā projektā, ko aizsācis šoziem. Deinata fotogrāfiju varoņi ir ļoti dažādu nozaru radošas personības, kas redzamas viņiem tuvās vidēs, tikai viņu tēli ir caurspīdīgi.
“Fotografēju šos attālinātos cilvēkus ainavās, bet, tā kā šī situācija jau ir ieilgusi, tad es viņus fotografēju caurspīdīgus. Jo – tā kā mēs esam, tā kā – mūsu nav. Mēs šķietami viens otram zūdam,”
skaidro Deinats.
Daumants Kalniņš, Intars Rešetins, Ingus Baušķenieks, Ivars Kalniņš, Pauls Timrots, Toms Treibergs, Inese Kučinska, Kristiana Dimitere ir daži no jaunā projekta fotogrāfiju varoņiem, bet projektu Jānis Deinats joprojām turpina.
Savukārt virtuālajā vidē jau apskatāms projekts, kurā viņš fiksējis tā sauktās ieziemotās kultūrvietas. To īstenot viņu uzrunāja Latvijas Pasākumu norišu vietu asociācija, lai atgādinātu par šo vietu nozīmi un iemūžinātu to šī brīža situāciju kā sava laika liecību.
