Dokumentālā filma "Nemirstīgie" uzņemta tālos Krievijas ziemeļos, industriālajā Apatītu pilsētā, kur iegūst apatīta rūdu. Pilsēta šobrīd dzīvo itin kā laika mašīnas kabīnē, uz kuras durvīm nolasāma dzelžaini izstrādāta sirpja un āmura simbolika. Filmu uzņēmusi jaunā krievu režisore no Sanktpēterburgas Ksenija Ohapkina.
"Apatīti, kas savulaik radās kā PSRS koncentrācijas nometne, ir Krievijas rūpniecības pilsēta tālajos Ziemeļos. Nu tai draud ekoloģiskā katastrofa, bet iedzīvotāji šeit joprojām seko nemirstības apsolījumam. Totalitāras valsts elite nopērk tautas gribu, spēku, talantu un dzīves laiku ar ideju par nemirstību, kas sasniedzama, upurējot sevi tēvzemes interesēm. Tā cilvēks tiek padarīts par labprātīgu vergu, kārtējo noderīgo resursu – bezpersonisku kā pelēks rūdas gabals," teikts filmas aprakstā.
“Es reiz lasīju rakstu par kādu mazu, nomaļu militāru pilsētu Krievijas ziemeļos netālu no Apatītiem, kur tad arī beigu beigās notika filmas uzņemšana.
Manuprāt, tā bija ļoti sirreāla vieta, un man šķita dīvaini, ka kāds tur vispār vēlas dzīvot.
Proti, ja kāds tur vispār dzīvo, tā ir nevis brīva izvēle, bet dzīvošana tur piespiedu kārtā,” atklāj filmas režisore Ksenija Ohapkina.
Viņa stāsta, ka iegūt filmēšanas atļauju bijis ļoti grūti, jo tā tomēr bija militāra pilsēta.
“Bet tad es iedomājos, ka Krievijā taču ir pietiekami daudz pilsētu, kuras tika izveidotas Padomju Savienības laikā kā darba nometnes.
Daudzām no šīm pilsētām nemaz nav vārdu, bet gan vienkārši numuri, līdz ar to tām nav identitātes, ir tikai un vienīgi Padomju Savienības identitāte, kas balstās pagātnē.
Nekāda cita ideoloģiskā pamata šajās vietās nepastāv, līdz ar to ir ļoti interesanti analizēt, kā darbojās Padomju Savienība un kā darbojas mūsdienu Krievija. Tādas vietas ir izcili piemērotas man nepieciešamai izpētei,” atklāj Ohapkina.
Režisores izvēle filmēt tik sarežģītos apstākļos sasaucas arī ar viņas personisko stāstu. Filmas projekts zināmā mērā ir daļa no viņas cīņas ar depresiju.
Gala rezultāts ir novērtēts ļoti augstu, proti, ar Kristāla Globusu par labāko dokumentālo filmu Karlovi Varu starptautiskajā kinofestivālā.
“Pirmizrādē filmas režisore, abi producenti un skaņu režisors, mēs pirmo reizi filmu redzējām uz lielā ekrāna. Tas bija Karlovi Varu kinoteātrī "Čas", kas arī bija forši, tas bija drusku līdzīgs "K.Sunim", kur arī Latvijā būs pirmizrāde. Tas ir "art house" kinoteātris,” stāsta filmas producents Uldis Cekuls.
Cekuls skaidro, ka šajā filmā ir daudz strādāts ar attēlu un skaņu, pat vairāk nekā ar saturu, jo "VFS Films” iepriekšējie darbi bijuši cilvēku stāsti, kur veidotāji ir spiesti domāt, kā to cilvēka ceļojumu izvilkt cauri filmai.
“Šī ir vairāk konstruēta filma. Un viens no konstrukcijas elementiem bija tie slāņi, kas ir gaisma un skaņa, jo tā filmēta Tālajos Ziemeļos Krievijā ziemas laikā. Līdz ar to gaismas gandrīz nav.
Bet kas ir labi, ka tumsā gaisma vislabāk zīmē, tikai to ir diezgan grūti parādīt uz ekrāna, un īpaši nomocījās mūsu krāsu koriģētājs Krišs. Man arī liels prieks un gods, ka krāsa tika koriģēta Rīgā, pie mums studijā,” bilst Cekuls.
Cekuls ir gandarīts, ka skaniski filma ir blīva, kas ir skaņas meistara Aleksandra Dudareva (Krievija) pienesums.
Filmas varonis ir vieta, un šo varoni palīdzējis veidot arī scenārija līdzautors Pauls Bankovskis, kurš tikai filmas pirmizrādē Rīgā to redzēs pirmo reizi.
“Mēs veselu dienu sēdējām un skatījāmies "melno materiālu". Mēs nonācām pie tāda risinājuma – varonis ir vieta, tad ar visu to atmosfēru un tumsu. Un vēl kas bija svarīgi - kaut kādu ritmu dabūt tam visam,” vērtē Pauls Bankovskis.
“Man vienmēr šķitis svarīgi, ka vajag kaut kādu struktūru, rāmi, kuru pēc tam mēģināt pārkāpt,” par scenāriju turpina Bankovskis. “Līdzīgi kā ar gramatiku - ja māki gramatikas likumus, tad tu vari viņus mēģināt neievērot.”
Cekuls atgādina, ka filma uzņemta Krievijas ziemeļu pilsētā Apatīti un skaniski tas saistās ar vārdu apātija.
“Es skatījos to pilsētiņas nosaukumu, un kaut kā saslēdzās tā ideja,” atzīst Bankovskis.
“Dabūt apātijā ritmu, tā ir tā maģija, kas ir jāredz kino. Ir savā ziņā grūti par šo filmu runāt, jo nav tāda konkrēta varoņa, bet ir šie slāņi, kas veido beigās superpozīciju, kas ir vārdos neizskaidrojama, bet fizikāli eksistējoša matērija vai stāvoklis, kas - es ceru - lielai daļai skatītāju varētu veidoties pēc filmas,” atzīst Cekuls.
Cekuls arī stāsta, ka filmas sajūta nav mākslīgi radīta montāžā, tā rodas no īstām dzīves situācijām, kuras vien parādītas savā ziņā kondensētas.
“Nav teksta šai filmā, jūs paši beigās izveidosiet savu slēdzienu, neviens jums priekšā neteiks, kā justies,” norāda Cekuls.
