Filma nebūs tradicionāls stāsts par mākslinieka dzīvi, jo tādu viņš pats nav gribējis. Skatītājam tā piedāvās doties ceļojumā uz Dienvidameriku un Meksiku, lai kopā ar Miķeli Fišeru iepazītu šo zemju dabu, cilvēkus un paražas, un uz visa šī fona – arī paša mākslinieka personību un viņa mākslas tēlus.
Miķelis Fišers uz Latīņameriku brauc regulāri, dēvē to par savu spēka vietu, daudz uz vietas arī glezno. Filma izseko Miķeļa Fišera gaitām dažādos Latīņamerikas punktos. Viņš piedalās šamaniskos rituālos, meditē, vada laiku skaļos āra krodziņos, nūjo pa klinšu takām un savu ceļojumu laikā arī ļoti daudz glezno.
Ideja atklāt savu personību šādā veidā savā ziņā pieder viņam pašam - tā raidījumam “Kultūras Rondo” atklāja režisors, arī uzticams viņa draugs Mārtiņš Grauds, kurš arī pats ir kļuvis par vienu no filmas varoņiem.
Stāsts par Miķeli Fišeru nebūtu pilnīgs, ja tajā neatklātos viņam raksturīgie darbu tēli, un arī tie ir iekļuvuši filmā.
Tāpat kā izmantoti arhīvu materiāli ar vēl pavisam jauniņo Miķeli Fišeru, kas mijas ar Latīņamerikā šobrīd piedzīvoto.
“Manuprāt filma ir ārkārtīgi krāšņa, bagāta un eksotiska. Tie, kas zina Miķeļa mākslu, zina, ka viņam daudz ir visādas ezoteriskas tēmas skartas par citplanētiešiem, kas tur arī ir satikti. Filmā viņi redzami – īsti vai neīsti – spriediet paši. Nu citplanētieši un reptiļi – viņi tur ir paralēli, bez viņiem nekādi,” atklāj režisore un montāžas režisore Inese Kļava.
Skaņa ir kopumā filmā ļoti svarīgs tēls, un filma skan bez intervijām un vārdiskiem komentāriem.
“Pirmkārt, jāpaslavē komponiste Anna Ķirse, kas ir sarakstījusi ļoti skaistu mūziku šai filmai. Filmā ir arī daudz tādu atelpas brīžu, kad vienkārši var baudīt bildi un skaņu. Vēl bez konkrētās mūzikas ir ļoti interesanti arī paklausīties, kā skan konkrētās pilsētas, ciematiņi, tirgus laukumi. Protams, Latīņamerika jau ir tāda pilna ar muzikalitāti, ar skaņām, ar balsīm,” uzskata Kļava.
Kapu kultūra filmā arī nav gājusi secen.
“Mēs jau ar Mārtiņu Graudu smējāmies, jo man savulaik bija filma “Eksāmens” par bēru izvadītājiem, un Mārtiņš Grauds atkal ir izdevis grāmatu par kapu kultūru Latvijā, par kapu svētkiem. Un mēs jau nu nevaram neielikt šajā filmā kapus, jo tā kapu kultūra ļoti atšķiras no mūsējās. Tur arī salūtu šauj kapos. Filmā gan tas nav redzams, bet viss pārējais, kā viņi tur ēd saldējumu, smejas, dzied, sēž turpat uz kapu kopiņām, tas ir atainots,” norāda Kļava.
Kopumā filmas noskaņa ir viegla un jautra, savu šarmu piešķir tas, ka galvenie varoņi – Miķelis Fišers un Mārtiņš Grauds – dažkārt dauzās kā mazi bērni, šļūc no kalniņiem vai pārbauda sāpju slieksni, saspraužot ausīs veļas knaģus.
Miķeļa Fišera māksla Inesei Kļavai patikusi vienmēr, sevišķi pārsteigusi izstāde “Netaisnība”, par ko viņš saņēma Purvīša balvu.
Strādājot pie filmas, viņa iemantojusi arī lielas simpātijas pret pašu mākslinieka personību. “Montējot šo filmu, es atskārtu, ka Miķelis ir ļoti harismātisks. Viņam ir tāda ekrāna harisma, viņš var nedarīt neko, bet viņš kaut kā ļoti paņem skatītāju, un tas ir ļoti simpātiski,” akcentē Kļava.
Mārtiņa Grauda dokumentālā filma „Kondoru kalve” jau kopš aizvadītā gada nogales ir bijusi skatāma mākslas stacijā Dubulti – Miķeļa Fišera izstādes “Vainavas un noplicinājumi” ietvaros.
Ceļu uz lielā ekrāna tā savukārt sāks piektdien kinoteātrī “Splendid Palace”. Atklāšanas seansā piedalīsies arī režisors Mārtiņš Grauds un montāžas režisore Inese Kļava, kuri stāstīs par filmas tapšanas gaitu un atbildēs uz skatītāju jautājumiem.
