Kabatas māksla katram savā viedtālrunī. Saruna ar kuratoru Žanu Liku Sorē

Domājot par nākotni, mūsu attiecības ar attēlu ir iedvesmojošas un vienlaikus biedējošas, sarunā ar LSM.lv atzīmē Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2020 izstādes "6x6/36" kurators Žans Liks Sorē (Jean-Luc Soret) no Fancijas.

Izstāde "6x6/36" līdz 18. oktobrim skatāma izstāžu zāles “Rīgas mākslas telpa” Intro zālē. Tā aicina izpētīt jaunas digitālās izdevējdarbības formas un jaunu pieeju izstāžu norisei. Mākslas darbus, izmantojot QR kodus, ikviens izstādes apmeklētājs var aplūkot savā viedtālrunī. 

Māra Uzuliņa: Kādu vēstījumu jūs vēlaties nest ar šo izstādi?

Žans Liks Sorē: “6x6/36” projektam nav tāda “vēstījuma”. Tas ir atvērts aicinājums ikvienam izstādes apmeklētājam izveidot savu izstādi, balstoties uz mūsu atlasītajiem darbiem. Tajā pašā laikā “6x6/36” ir neliels mākslas darbu katalogs, kolekcija ar QR kodu uzlīmēm, kuras tu vari pielīmēt, kur vien vēlies. Tas ļauj aplūkot darbus tavā mobilajā telefonā. Apvienība “Nunc” (Klarisa Bardio, Annika Biro, Sirils Tomā un Žans Liks Sorē – red.) vēlējās eksperimentēt ar jaunu formu darbu izstādīšanai un publicēšanai. Mēs pieņēmām, ka starp izstādi un publikāciju var būt mijiedarbība. Daudz lielāka nekā nodrukātos izstāžu katalogos, ko iemest kabatā vai somā. Izstādes apmeklētājs ir atbildīgs par piedāvāto mākslas darbu izpētīšanu, kā arī par uzlīmju izmantošanu, lai radītu savu izstādi kādā privātā vai publiskā vietā. “6x6/36” piedāvā alternatīvu tradicionālajiem galerijas principiem, virzoties prom no “baltā kuba” sistēmas un citām starpniecības metodēm.

Veidojot saiti starp mākslas darbu, subjektu un objektu, izstāde rada jaunus ceļus pieejā, kādā skatāmies izstādi, izplatām un uztveram informāciju.

Kāpēc tieši QR kodi?

Mēs tos izmantojām vairāku iemeslu dēļ. Lai pārceltu to komerciālo nozīmi uz mākslinieciskās izteiksmes līdzekli. Lai publicētu darbu katalogu, kas nav uzreiz apskatāms. Tas rada pārsteiguma momentu tiem, kuri šos kodus noskenē, kā arī rada ilūziju par to, ka katram darbam ir sava “telpa” – maza formāta lodziņš telefonā.

Žans Liks Sorē

Kā tika izvēlēti mākslinieki, kuri veido izstādi? Vai esat jau iepriekš strādājuši kopā?

Šoreiz mēs izvēlējāmies sešus māksliniekus – ar Hoanu Fontkubertu, Katerinu Ranū un Semiconductor (Rutu Džarmenu un Džo Gerhartu) esmu strādājis jau iepriekš, bet pirmo reizi sadarbojos ar Jodi (Joanu Hēmskerku un Dirku Pāsmanu), Džodi Rouzu un Džeremiju Vudu.

Mākslinieki pēta un spēlējas ar dažādām ainavas definīcijām un variācijām, aplūkojot, kā tehnoloģijas un mediji maina un paplašina skatītāja uztveri.

Kādi ir vissvarīgākie laikmetīgās fotogrāfijas principi? Vai tādi vispār ir?

Ja mēs skatāmies uz laikmetīgo fotogrāfiju kopumā, es nerunātu par principiem, bet drīzāk par “skolu”, aktualitātēm un trendiem, piemēram, praksēm, ko var raksturot kā post-fotogrāfiju. Attēlu izplatīšanu internetā, kibertelpā, paplašinātajā un virtuālajā realitātē, kas veido jaunu iztēli un jaunas fotogrāfijas un kuratoru prakses, kas eksistē, lai pētītu.

Laikmetīgā fotogrāfija, iespējams, ir vismazāk populārais laikmetīgās mākslas veids.

Es domāju pretēji. Kopš viedtālruņu parādīšanās fotogrāfija ir pasaulē visizplatītākā mākslas prakse. Vēsturiski pagāja ilgs laiks, lai fotogrāfija nostiprinātos kā mākslas veids, bet šobrīd tās ietekme ir globāla, starpkulturāla un iespaido visas paaudzes un sociālos slāņus pasaulē.

Fenomenālā vieta, ko fotogrāfija ir ieņēmusi caur sociālajiem tīkliem, ir tam pierādījums.

Eksistē šī tendence – visi, kam ir fotoaparāts, ir fotogrāfi. Dažreiz tādas frāzes var dzirdēt arī laikmetīgās fotogrāfijas kontekstā. Vai varat to atspēkot?

Nē, es to nedarīšu. No otras puses, jāsaka, ka daudzi laikmetīgie fotogrāfi izmanto attēlus, kas brīvi pieejami sociālajos tīklos, piemēram, lai ievirzītu radošo procesu nevis vienkāršā attēlu uzņemšanā, bet virzienā, ko varētu saukt par “procesa estētiku”. Piemēram, Hoans Fontkuberts savā projektā “Googlegrams”, kas aplūkojams arī izstādē “6x6/36”, nav uzņēmis nevienu attēlu. Viņš izmanto internetu, neierobežoto attēlu klāstu, kas pieejams “Google” datu bāzēs un kombinē to ar foto mozaīku programmām, lai radītu savus mākslas darbus. Katrs Fontukberta darbs ir veidots no 8 vai pat 10 tūkstošiem attēlu, kas anonīmi publicēti internetā.

Šāda tipa prakses var saukt par post-fotogrāfiju.

Radošais akts vairs nav fotografēšana kā tāda, bet procesa estētika, kas ved pie attēla radīšanas.

Vai esat domājis, kāda būs fotogrāfija nākotnē? Kā mēs uztversim šo mediju pēc desmit vai divdesmit gadiem?

Man nav ne jausmas. Fenomens, ko piedzīvojam, saplūstot nanotehnoloģijām, biotehnoloģijām, kognitīvajām zinātnēm, kas ir tik augstu vērtētas no transhumānisma atbalstītāju puses, liecina par radikālām izmaiņām mūsu attiecībās ar reālo un virtuālo pasauli.

Tāpēc, domājot par nākotni, mūsu attiecības ar attēlu ir tik iedvesmojošas un vienlaikus arī biedējošas.

Ja tam pievienojam vēl to, cik masveidīgi un invazīvi attīstās novērošanas tehnoloģijas, piemēram, sejas atpazīšana, tad mani nākotnē visvairāk interesē tieši attēla pazušana, izdzēšana, bēgšana no visu redzošās pasaules.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti