Bailes un karš, drošsirdība un izvēle, bēgšana un varonība. Visi Intas Rukas melnbalto fotogrāfiju varoņi ir piedzīvojuši situācijas, kurās apdraudēta viņu un tuvinieku dzīvība. Tie ir Otrā pasaules kara liecinieki, izsūtītie, geto izdzīvojušie, mūsdienu bēgļi un cīnītāji Afganistānā, Irākā, Sīrijā un citviet pasaulē.
“Mani interesē izstādē personiskais – kā cilvēks, kad sākās karš, kā cilvēks jūtas,” saka fotomāksliniece
Inta Ruka (1958)
Latviešu fotogrāfe, kura fotografēšanu apguvusi VEF fotostudijā un fotostudijā „Ogre”. Par savu nozīmīgāko skolotāju uzskata fotogrāfu Egonu Spuri, kā arī daudz mācījusies no fotogrāfa Andreja Granta.
1983.gadā tapuši pirmie Balvu pagasta apkaimes cilvēku portreti, kas vēlāk apkopoti fotogrāfiju ciklā „Mani lauku ļaudis”(1983-1998). Radījusi fotogrāfiju ciklus „Cilvēki, kurus satiku” (1999-2004) un „Amālijas iela 5a” (2004-2008), 2008.gadā izdota arī grāmata. 2003.gadā iznākusi I. Rukas un E. Spura grāmata „Fotogrāfijas”, kas veltīta Rīgai un tās iemītniekiem.
Zviedrijas televīzija ir atzinusi Ruku par „vienu no Eiropas ievērojamākiem dokumentālajiem fotogrāfiem”, viņas izstādes ir guvušas starptautisku atzinību, vairākas no tām norisinājās Zviedrijā.
Rukai bijušas vairāk nekā 20 personālizstādes. Piedalījusies vairāk nekā 100 grupu izstādēs visā pasaulē.
Māksliniece ir Spīdolas balvas (1999) un LMS Gada balvas (2003) laureāte. Intas Rukas darbi nokļuvuši fotomuzejos Lozannā, Odensē, privātkolekcijās Francijā, Kanādā, Zviedrijā, Šveicē u.c. Par viņu ir uzņemtas arī dokumentālās filmas – „Foto-Inta Ruka” un „Fotogrāfe no Rīgas”.
“Viņai bija 31, kad izveda, viņa nebija maziņa. Viņa 18. gadā dzimusi, viņai varētu būt 100 gadi. Sākumā dzīvošana bijusi ļoti smaga, tikai pēc tam viņi iedzīvojās. Man mamma teica, ka viņa izdzīvoja tikai tāpēc, ka kolhoznieki krievi ļoti palīdzēja sākumā, bet sākums bija vissmagākais,” par mammu stāsta Inta Ruka.
Intas Rukas personālizstāde ir stāsts par cilvēcību dažādās valstīs kara šausmu izraisītos notikumos. Kamēr vieni karoja vai glābās, citi kara bērni spēlējās ar munīciju, neapzinīgi izaicinot likteni.
“Te ir Vikors Briška, bijis kara bērns, arī spēlējies, un, protams, sprāgst un bailes pateikt mājās vecākiem,” rāda un stāsta fotomāksliniece. “Katrs cilvēks ir īpašs, vai Pepe – īsts Argentīnas revolucionārs, viņš teic, ka viņi bija gatavi nomirt par to, lai cilvēki dzīvotu labāk. Un tad es domāju par sevi, vai esmu gatava cīnīties un nomirt, lai citi cilvēki dzīvotu labāk?”
“Es visiem uzdevu vienu jautājumu – vai ir bijis bail? Man ir teikuši: ir bail, ir. Un tev pašam jābūt ļoti uzmanīgam, kā Pauls Hansens teica, – nevari paļauties, tev visu laiku jāskatās situācija, vai tā kļūst bīstama… Bet ir teikuši – tu baidies vienu dienu, otru dienu, nedēļu un tu piekūsti,” turpina Ruka.
Lielākoties fotografētie cilvēki satikti Latvijā un Zviedrijā. Intas Rukas portretus un atmiņu stāstus papildina vairāku Latvijas muzeju fotoarhīvi ar Otrā pasaules kara ainām vai bēgļu atmiņu albumi.
Izstāde Latvijas Fotogrāfijas muzejā ilgs līdz 23.septembrim.
