Keslovska autorkino nav Godāram raksturīgo kinovalodu satricinošo žestu, Stenlija Kubrika katras filmas detaļas novešana līdz tematiski un vizuāli perfektai saskaņai, Linča satraucošajam savādumam (Freida Das Unheimliche, vai latviski tulkots, kā “baisais”) vai Bergmana filmās atrodamajai personības šķautņu padziļinātai izpētei ar kino kameru.
Keslovska filmas sastāv no ikdienas detaļu un nejaušību tīklojuma un saikņu veidošanas starp nenozīmīgām niansēm, neparedzētiem notikumiem un filmu varoņu likteņiem.
Arī filmā “Veronikas dubultā dzīve” šis tīklojums ir galvenais darbības motors. Tas tiek izvērsts ne tikai kā stāsts, kurš uz ikdienu aicina paskatīties ar jaunu skatienu, bet arī, manuprāt, kā aicinājums pārdomāt paša kino skatīšanās pieredzi.
Veronika un Véronique
Filmas centrā ir jauna meitene – vai precīzāk divas jaunas meitenes – Veronika un Véronique. Viena dzīvo Polijā, otra – Francijā. Abas aizraujas ar dziedāšanu un mūziku, abas dīvainā kārtā izskatās identiski, līdz pat bērnībā iegūtajām rētām, abām nav mammas, kura pāragri devusies mūžībā, un abām ir neizskaidrojama sajūta, ka viņas pasaulē nav vienas pašas. Meistarīgi veidotais scenārijs un lieliskais operatora Slavomira Idziaka (Slawomir Idziak) darbs, kopā ar komponista Zbigņeva Preisnera (Zbigniew Preisner) mūziku rada izcilu vizuālu simfoniju.
Ne velti, režisora pieeja darbam bieži tika salīdzināta ar diriģenta darbu orķestrī.
Īpaši darbā ar aktieriem, režisoram patika būt klātesošam un ar savu klātbūtni pavadīt visu, kas notiek kameras priekšā. Franču kinokritiķe Marija Kloda Luazēla to nosaukusi par Keslovska “kino ķīmiju”, ko veido filmas detaļu mijiedarbe ar aktierspēli, filmas formālajiem risinājumiem un scenāriju.
Veronikas atveidotāja, franču aktrise Irēne Žakoba, kādā intervijā, aprakstot viņas sadarbību ar Keslovski, stāstīja, ka režisora lielākais lamu vārds “Veronikas dubultās dzīves” filmēšanas laikā uz filmas laukuma ir bijis “pretenciozs”.
Jebkurš, pat visbanālākais žests, piemēram, pildspalvas paņemšana, kas Keslovskim nepatika tika saukts par pretenciozu.
Un šis vārds tik tiešām pilnīgi neiederas poļu režisora filmu aprakstā. Runājot par filmu, režisors Žakobai lūdzis izveidot divas “žestu vārdnīcas”, kas raksturotu katru no varonēm – viena, kura piederētu Veronikai un otra, kas raksturotu Véronique. Režisors uzsvēris, ka aktrises žestiem un varones raksturojošām darbībām nav jābūt vispārīgiem vai pretencioziem, lai satuvinātu pēc iespējas tuvāk skatītāju un abas Veronikas.
Žakoba arī uzsvēra, ka viena no filmas pamattēmām ir intuīcija un izjūtas, kā arī mazās ikdienas lietas, detaļas, kuras parasti netika filmētas. Maigajās, zaļi dzeltenajās, tumšajās krāsainajās gaismās filmētais meiteņu stāsts, kurā filmas varoņi izdzīvo savas dzīves, aicina arī uz savas ikdienas nenozīmīgajiem notikumiem un sajūtām paraudzīties ar jaunu skatu.
Mistiskā kino pieredze
Svarīga šīs filmas sastāvdaļa ir stikls, logs, lupa, kāds caurspīdīgs priekšmets, piemēram, Veronikas bumbiņa, caur kuru viņa vēro pasauli.
Tieši ar šādu – cauri stikla bumbiņai filmētu ainu – sākas filma. Attēls ir apgriezts ar kājām gaisā un pretējs kameras reālajai virzībai – gluži tāpat, kā Camera Obscura, fotoaparāta korpusā rodamais “latentais” attēls, vai arī filmu kamerā uz filmiņas fiksētais materiāls. Šī dubultā un ačgārnā pasaule, kuru uztver kino kamera un kuru savā filmā pēc savas ieceres fiksē kino režisors, un kura skatītājam pēc tam tiek rādīta “pareizā” (ne apgrieztā un no kreisās uz labo, no sākuma uz beigām ritošas filmas) veidā rosina arī pārdomas par to “mistisko procesu” (jo “Veronikas dubultā dzīve” tiek saukta par mistisku drāmu), ko sauc par kino.
Kāds pasniedzējs minēja, ka, ja mūsu civilizācija pēkšņi, kādu nezināmu iemeslu dēļ, pārstātu eksistēt un par to būtu rodamas tikai rakstiskas un fiziskas liecības, būtu samērā grūti izskaidrot, kas cilvēkus mudina sanākt kopā no 20-500 cilvēku lielās grupās, par to vēl maksājot dalības maksu, mīkstā, klusinātā, slēgtā telpā, lai tumsā, nesarunājoties pavadītu pāris stundas. Manuprāt, it īpaši pēc šīs filmas noskatīšanās, galvenais dzinulis piedalīties šajā brīnumainajā procesā, kas ir kino skatīšanās, ir iespēja uz šīm pāris stundām dzīvot kāda cita cilvēka dzīvi. Un šīs filmas gadījumā šis uzdevums ir vēl interesantāks, jo mums ir iespēja 98 minūtes izdzīvot “Veronikas dubulto dzīvi”.
Iespēja vērot un izjust kāda cita dzīves uztveri un stāstu ir viena no kino priekšrocībām.
Taču ir svarīgi arī paturēt prātā, ka katra filma, līdzīgi kā katrs mākslas darbs, ir tās autora izvēļu kopums. Pats režisors ir atzīmējis, ka katra viņa filma savā veidā ir arī par viņu pašu. 1995. gadā veidotajā dokumentālajā filmā “I’m so-so”, kura sastāv no sarunām ar Keslovski par viņa filmām un citām tēmām, režisors min 1979. gadā tapušās filmas “Amatieris” ("Amator ") ainu. Tajā galvenais varonis (kurš ir aizrāvies ar filmēšanu) pagriež kameru pats pret sevi.
“Kad filmas galvenais varonis pagriež kameru pats pret sevi, viņš saprot, ka viņš var portretēt pasauli tikai caur sevi pašu.
Es kameru pret sevi pagriežu katrā filmā, vai ļoti bieži, bet es to daru tā, ka neviens to nevar redzēt. [..]
Ja mēs nolemjam stāstīt stāstus vai tos filmēt, vai pierakstīt, mums ir jāzina, kas mēs esam un no kurienes nākam tā visaptverošākajā un tiešākajā nozīmē, lai varētu stāstīt stāstus un saprast cilvēku dzīvi.”
Cilvēku dzīves izpēte un stāsts par to ir arī filmas “Veronikas dubultā dzīve” pamatakmens. To skatoties varam ne tikai padomāt par savas dzīves nenozīmīgajām, bet skaistajām detaļām, bet arī iepazīt izcila kino režisora rokrakstu un nepretenciozo skatījumu uz pasauli.
