Sarunā ar LSM.lv filmas galvenās lomas atveidotājs Kaspars Zāle dalās pārdomās par filmu un to, ko, viņaprāt, nozīmē būt mūsdienu cilvēkam – pēc būtības vienam un vienlaikus dzīvojot bailēs būt vienam.
Filma “Izmisums” sākas ar mistisku rituālu, kam seko skaists kaskadiera triks, kurā automašīna apmet kūleni. Skatītāji jau pašā sākumā tiek iepazīstināti ar filmas beigām, mudinot uzdot jautājumu – kāpēc tas tā notika? Īsi sakot – filmas galvenais varonis Gatis ir atlaists no darba, viņa romantiskās attiecības – izjukušas. Viņš sirgst no depresijas un veģetatīvās distonijas. Apstākļu spiests, Gatis atgriežas savās bērnības mājās, kas viņā uzjunda senākas atmiņas, atklājot patiesos vīrieša identitātes krīzes cēloņus. Lai sižets neizklausītos tik ļoti drūms, jāpiebilst, ka filma piedāvā dažādus negaidītus, trāpīgi ironiskus pavērsienus, kas ļaus arī pasmaidīt.
Patiesībā krīzes ir dabiska cilvēka izaugsmes sastāvdaļa, tomēr katrs no mums tās izdzīvo un pārvar atšķirīgi – vieglāk un grūtāk. Dažreiz arī nepārvar.
Arī filmas noslēgumu katrs interpretēs pa savam. “Izmisuma” smagumu pavisam burtiski uz saviem pleciem iznes Kaspars Zāle, kurš filmas gaitā pasaka vien dažus teikumus, bet savu lomu izstāsta ar ķermeņa valodas palīdzību. Šo stāstu starp nomodu un sapni, starp īstenību un neprātu iekrāso galvenajam varonim apkārtesošie cilvēki, kurus atveido aktieri Alise Danovska, Vita Vārpiņa, Kaspars Gods, Līga Zeļģe, Dārta Daneviča un citi. Jā, iekrāso katrs pats ar savu izskatu un raksturu, bet tajā pašā laikā atklāj arī to, cik gan maz un cik virspusēji mēs redzam otra cilvēka pasaulē notiekošo.
Aiga Leitholde: Filmas “Izmisums” galvenais varonis Gatis ir introverts, un šis aspekts, šķiet, mums, ziemeļniekiem, ļaus labāk personificēties ar viņu un filmas kopējo vēstījumu, un tomēr filma ir arī personisks stāsts par filmas režisora Kārļa Lesiņa dzīves notikumiem. Vai vari, lūdzu, ieskicēt, kā izstrādāji šo lomu?
Kaspars Zāle: Būtībā lomu izstrādāju, pavadot ļoti daudz laika kopā ar Kārli. Jā, šī filma ir intīms stāsts par viņu pašu, radīts pēc reāliem notikumiem, kurus, izmantojot mākslinieciskos izteiksmes līdzekļus, apspēlējām. Kārlis kā režisors bija mani noskatījis spēlējam Regnāra Vaivara izrādē "Pusslepkava", un dažus gadus pēc izrādes viņš man piezvanīja. Mūsu pirmais kopdarbs bija grupas "The Bad Tones" videoklips "Hot Heated Woman”. Pamazām iepazinu Kārli – gan viņa darba stilu, gan interešu profilu.
Viņš darbam pieiet ar visu nopietnību. Viņš ir braukājis arī pa kara zonām, kas man šķita jo īpaši interesanti. Lai darbu labi padarītu, ir jābūt tam klikšķim!
Ļoti daudz kam ir jāsakrīt, un šajā gadījumā tā tas arī notika. Arī filmas komanda bija ļoti saliedēta.
Kārlis nevēlējās taisīt šo filmu tikai tāpēc, ka tā būtu jāuztaisa. “Izmisums” gan Kārlim, gan arī man ir debija spēlfilmā. Labi, mana bija debija pie Aika (Karapetjans) filmā “Pirmdzimtais”, par šo lomu saņēmu arī nomināciju par otrā plāna lomu, taču galvenā loma man ir pirmo reizi. Soli pa solim kopā ar Kārli gājām cauri jautājumiem, kāpēc viņš šo filmu vēlas taisīt. Vienu brīdi mēs pat vienā mājā dzīvojām! Gājām kopā pie ezera runāties. Pats filmēšanas process bija ļoti intensīvs, jo mums nebija daudz laika. Ņemot vērā mūsu savstarpējo uzticēšanos, darbs uz laukuma bija ļoti viegls, neskatoties uz to, ka filma ir smaga. Man bija viegli – bija drošības sajūta, ka visu darām pareizi.
Tev piemīt tāds dramatiskā, psiholoģiskā aktiera profils, kas filmai bija nepieciešams.
Man pašam šķiet, ka man nav viens izteikts profils. Man ir mēģinājuši piesiet kaut kādus profilus, bet es esmu veiksmīgi spēlējis ļoti dažādas lomas dažādos žanros. Tas nav profila vai piestāvēšanas jautājums – lai cik liela loma man būtu, kaut vai tikai epizode, es tās izstrādāšanai pieeju ar visu savu atbildību!
Esi spēlējis arī komēdijā?
Kino ne, bet teātrī – komēdijā "Reāli sliktie puiši" spēlēju sešu gadus. Tā man bija pirmā galvenā loma uz Dailes teātra Lielās skatuves. Kritiķu atzinību loma nesaņēma, bet man pašam tā bija ļoti laba pieredze – pašmācības ceļā apguvu komēdijas žanru, kas, manuprāt, ir vissarežģītākais. Arī šobrīd kopā ar režisoru Oļegu Šapošņikovu Dailes teātrī piedalos komēdijas tapšanā. Tas būs stāsts par vīriešiem – "Testosterons". Šapošņikovs skrupulozi ir pētījis komēdiju žanru kā tādu. Protams, teātra komēdijai ir cita specifika, citas formulas, pēc kurām strādāt. Komēdijas žanrā ir jāzina psiholoģija un jāpārvalda savi iekšējie procesi. Bet, attiecībā uz filmu "Izmisums", Kārlis manī mēģināja saskatīt līdzības ar sevi. Manuprāt, forši ir tas, ka šai filmai izvēlēti mazāk populāri aktieri, kas nav katrā otrajā filmā redzami. Es pats piedalījos “kastinga” procesā, kad tika meklēti aktieri mātes, tēva un draudzeņu lomām, šādi labāk sagatavojoties arī savai lomai.
Tu turi filmas pulsu. Galvenajā varonī ir jūtams trulums, bet tajā pašā saglabājies arī liels cilvēciskums, un es kā skatītāja, sēžot mīkstā krēslā un to visu vērojot no malas, nepacietīgi gaidu - kad būs tā eksplozija!? Un šajā vērošanas procesā atklājas tik daudz dažādu emociju starptoņu, kas arī atklāj galvenā varoņa ciešanas, kas citiem nav redzamas, un tad notiek eksplozija. Patiesībā tu šīs ciešanas atklāj ļoti ķermeniski.
Jā, darbojas ķermenis un iekšējie procesi.
Kino ķer milimetrus un enerģijai jāstrāvo no katras šūniņas. Šķiet, tas mums izdevās.
Pašam sevi no malas ir grūti vērtēt, bet tas jau ir pavisam cits stāsts. Cik esmu redzējis filmu, vēstījums, ko vēlējāmies skatītājiem nodot, ir aizgājis enerģētiskā līmenī. Vēl pirmajā montāžā bija tā sajūta, zini – kad deniņos trīc – līdz galam nevarēja noskatīties. Varēja jau filmu taisīt tādu avangardisku, bet tad pastāv risks, ka neviens to neskatītos.
Vai filmēšanās procesā tev kā aktierim svarīga ir arī rutīna?
Man ļoti paveicās, ka filmēšanai nebija pārrāvumu – kā sāku, tā beidzu. Filmējām 17 dienas. Paralēli filmējos arī "Sarkanajā mežā", tādēļ vajadzēja rēķināt, cik ilgi man vēl būs mati. Kad mati tika nosūkti, tad arī "Sarkanajā mežā" beidzu pastāvēt. Kino filmēšana var notikt dažādos laikos un periodos, piemēram, ziemā un vasarā. Ja "Izmisums" tiktu tagad filmēts, es jau būtu pilnīgi cits cilvēks.
Tā ir arī viena no filmā paustajām domām – cilvēks katru dienu mainās. Šīs izmaiņas, kā jau tu iepriekš minēji, bieži vien nav citiem uzreiz redzamas.
Tie ir iekšēji procesi, kuros mēs cīnāmies paši ar sevi. To mēs bez liekām ārišķībām arī vēlējāmies pateikt. (Protams, izņemot ainu ar mašīnas avāriju un ainu bārā, kur es dabūju pa galvu.) Katru dienu mēs maināmies, iegūstam jaunu informāciju, kuru varam pieņemt vai nepieņemt. Ja tu kaut ko nepieņem, tad pirmkārt tu neesi pieņēmis pats sevi. Kamēr cilvēks nav pieņēmis sevi, arī apkārtējie viņu nekad nepieņems. Jo viņš būs no apkārtējiem "nobloķējies" kā filmas varonis, kuram vēl piedevām bija veģetatīvā distonija, kas situāciju vēl vairāk saasina – tu vienkārši nesaproti, kas notiek? Ja tev blakus nav līdzcilvēku, kas palīdz, vai tu pats kādā veidā neizķepurojies, tad ir ļoti sarežģīti no tādām situācijām tikt ārā. Bet ikdienā tā vai tā cilvēkam katru dienu ir jāpieņem lēmumi. Atgriežoties pie filmēšanas procesa, ja ir pārrāvums, piemēram, uz pusgadu, tu pēc šī laika jau domā savādāk. Kad es biju filmēšanas procesā, es biju pilnīgi cits cilvēks.
Kā tev šķiet, vai caur lomām var mācīties dzīvi, lai tādu scenāriju savā dzīvē nepiedzīvotu?
Jā, tā ir profesijas burvība! Tāpēc man arī patīk būt aktierim. Es mīlu šo profesiju! Varu pilnīgi droši apgalvot, ka esmu savā īstajā vietā. Pirms tam man bija cita profesija – septiņus gadus es restaurēju mēbeles. Esmu ieguvis divas profesionālās izglītības – stila mēbeļu modelētājs un Rīgas Tehniskajā universitātē studēju funkcionālo dizainu. Bet 24 gadu vecumā man bija "klikšķis" un es iestājos aktieros. Vēlāk sāku domāt, kāpēc mani tas interesē? Atbilde atnāca, laikam ejot. Man kopš bērnības patīk pētīt. Ik pa laikam mēdzu "ierotēt sevī", kas nav ļoti veselīgi, bet es esmu iemācījies tikt ar to galā – saprotot savu ķermeni un sevi pašu, bet tas nāk ar laiku. Jau bērnībā es vienmēr esmu analizējis cilvēka rīcību un psiholoģiju. Man ir labs bērnības draugs, kurš ir psihologs, un mums izsenis ir bijušas sarunas par cilvēka uzvedības modeļiem. Pats esmu spēlējis garīgi slimus cilvēkus. Mana vecmāmiņa kādreiz strādāja psihoneiroloģiskajā slimnīcā par pavāri. Es braucu tur ēst pusdienas un vēroju cilvēkus. Tā ir viena no profesijas sastāvdaļām – vērot cilvēkus, viņus analizēt, tas ir līdzīgi kā skatīties filmu vai lasīt grāmatu, es to daru pavisam dabiski. Nu jau esmu arī nākamajā pakāpē – pats esmu kļuvis par pasniedzēju. Vadu aktiermākslas nodarbības probācijas dienesta Svētā Lūka biedrībā bijušajiem cietumniekiem. Kopā ar Kārli un nodarbību dalībniekiem plānojam vasarā radīt izrādi, bet tas jau atkal ir cits stāsts.
Kas ir kino vai teātra esence? Būtībā – tas ir cilvēks. Un šādi mēs varam aizrunāties līdz tam, kā cilvēks ir radies? Runāt par cilvēka atšķirībām no dzīvnieka un par to, kā cilvēks ar savu saprātu patiesībā sevi iznīcina.
Dzīvniekiem nav veģetatīvās distonijas. Cilvēka ego ir baigā lieta. Liels ego traucē cilvēkam sevi pieņemt.
Tādu cilvēku ar lieliem ego ir mazāk, bet tie parasti ir lieli cilvēki ar sarežģītiem iekšējiem procesiem. Jo mazāks ego, jo cilvēkam tomēr ir vieglāk. Filma “Izmisums” ir arī par to, ka cilvēks būtībā ir viens. Labi, tev ir tētis, mamma, ja ir. Ja nu pēkšņi nav? Brāļi, māsas, draugi, vīrs, sieva vai bērni. Tā vai tā cilvēks visu laiku ir viens. Mēs dzīvojam savā galvā, redzot pasauli caur savu pieredzi, iztēli, atmiņām. Sākumā, kad cilvēks piedzimst, viņš nesaprot, piemēram, kādā valstī atrodas. Pamazām viņš apaug ar informāciju un attīsta savu intelektu, pēc kura vadās un izdara secinājumus par apkārt notiekošo un sevi pašu. Atgriežoties pie jautājuma par iespēju izdzīvot citu dzīves, jā, lomas man šādu iespēju sniedz – izklausās nedaudz šizofrēniski. Iespējams, tagad nedaudz idealizēju aktiera profesiju – katram no mums par savu darbu ir pašam sava vīzija. Tāpat cilvēki skatīsies filmu katrs caur savu pieredzi. Vienam būs šāda pieredze, citam filma būs pārāk melna, vēl kādam šķitīs, ka tā tieši ir uzņemta par viņu.
Katrā ziņā ar filmu "Izmisums" mums nav mērķa kādam izpatikt. Mums pašiem ir liels gandarījums, ka kaut ko tādu izdarījām.
"Izmisums" ir ļoti aktuāla filma arī plašākā kontekstā, ņemot vērā to, ka dzīvojam "izdegšanas" laikmetā.
Mūsdienu cilvēki dzīvo necilvēciskos apstākļos – notiek milzīga informācijas apmaiņa, darba temps ir nežēlīgs. Mūsu vecāki neko tādu vēl nepiedzīvoja. Viņu dzīves ritms bija lēnīgāks. Mūsdienās visam ir jābūt ātri. Šis temps ar laiku cilvēka "kompjūteru" iznīcina. Vēl viena lieta – mūsdienu cilvēkam ir bail būt vienam pašam ar sevi. Iestājas bailes un apjukums, jo cilvēks nav pieradis pie šāda lēnīguma. Mūsdienās daudz vairāk tiek runāts par cilvēka psiholoģiskajām problēmām, tajā skaitā veģetatīvo distoniju, bet tā Latvijā nav bijis vienmēr.
Agrāk šāda veida sūdzības tika uzskatītas par mazsvarīgām – jaunieti, ej strādāt, cilvēkiem ir nopietnākas problēmas ar aknām, nierēm, sirdi. Psiholoģiskā veselība nebija prioritāte.
Tagad pamazām mēs jau arī sākam runāt par psiholoģisko veselību un situācija vairs nav tik traģiska, bet izdegšana joprojām ir aktuāla. Piedevām mēs dzīvojam tādos platuma grādos, kur saules ir ļoti maz.
Latvijā joprojām pārāk maz tiek runāts tieši par vīriešu psiholoģisko veselību.
Tas tā ir ierasts no Padomju Savienības laika. Un sievietes vispār psiholoģiski ir daudz spēcīgākas. Viņām ir augstāks sāpju slieksnis. Vīrieši ir emocionālāki, bet viņiem jāievēro paškontrole. Zini, mēs te varam runāt, bet, kad nonāk līdz konkrētai situācijai, vīrietim ir ļoti grūti atzīt savu vājumu, jo par to vienkārši nav pieņemts runāt. It sevišķi, ja vīrietim, piemēram, jau ir garīga slimība, tad tas ir vēl grūtāk.
Psiholoģiskā veselība ir atkarīga no tik daudziem faktoriem – to ietekmē sociums, kas uzspiež savas normas, kas cilvēkam instinktīvi nav pieņemamas.
Tad vēl uzdrīkstēšanās pašam sevi pieņemt un pārkāpt pāri savām bailēm. Mums katru dienu ir jāpārvar lielākas, mazākas bailes.
Vai tu pats esi pārdzīvojis izdegšanu?
Tik akūti, ka būtu iedzīvojies veģetatīvā distonijā, ne. Man dzīvē, protams, ir bijuši lieli apjukumi.
Kas tev šajos brīžos ir palīdzējis?
Pārsvarā tie ir bijuši viedi cilvēki, kam es ļoti uzticos. Šādos brīžos es esmu iemācījies saprast pats sevi, bet varbūt tas ir saistīts ar manu profesiju. Līdzīgi kā Kārlis bija aizgājis pie šamanes, es reiz biju pie meitenes astroloģes. Es ieguvu vajadzīgo informāciju, bet no tā visa distancējos. Esmu iemācījies pats sevī daudz pārvārīt, bet tajā pašā laikā arī daudz komunicēju ar cilvēkiem. Cilvēki man dod enerģiju. Skatuve dod man enerģiju. Ir tik daudz enerģijas apmaiņas veidu! Tas var skanēt banāli, bet man patīk meditācija, kuras laikā sakārtoju sevi un savas domas. Man apkārt ir pareizie cilvēki – mana ģimene, cilvēki “guru”, kuriem es ļoti uzticos. Bet galvenais – pieņemt pašam sevi. Kamēr tu to neesi izdarījis, tu sevi žēlo. Arī profesija man ir palīdzējusi izstrādāt psiholoģiskos mehānismus. Savā ziņā aktieris ir arī ļoti iznīcinoša profesija – tu visu laiku balansē kā uz naža asmeņa.
Arī filma "Izmisums" – tās ritms ir mērens, bet no tevis prasa milzīgus, intensīvus iekšējos procesus. Tāpēc tas viss ir jākontrolē, tā ir biomehānika, jo pretējā gadījumā būs jābrauc uz psiheni.
Jā, tur gan nevajadzētu nonākt. Tā vai tā sanāk no lomas kaut ko sev paņemt?
Jā, kaut arī lomu veido režisora redzējums, tas tomēr esmu es, kas šo lomu izdzīvo caur savu miesu un asinīm, savu psiholoģisko un fizisko atmiņu.
