Filmas pirmizrāde notika Rīgas Starptautiskā kinofestivāla ietvaros. Bet 9. janvārī gaidāma filmas “Izmisums” publiskā pirmizrāde kinoteātrī “Splendid Palace” un filma iznāks uz ekrāniem. Kārlis Lesiņš līdz šim sevi apliecinājis ar vairākām dokumentālām un īsmetrāžas spēlfilmām "Vectēva tēvs" (2016), “Konvertīti" (2016), "Apgāztā mēness zīmē" (2018).
Daira Āboliņa: Ko tu priekš sevis ieguvi, pabeidzot filmu?
Kārlis Lesiņš: Vismaz šobrīd man māksla dod iespēju pārstrādāt tās traumas, kas man ir dzīvē bijušas. Šī filma man ir ļoti būtiska, lai es varu vēlreiz to visu piedzīvot, vēlreiz to realizēt ar aktieriem. Savā ziņā tā ir pat dokumentāla. Atceros filmas ainu, kas varbūt ir viena no jūtīgākajām. To filmējot, visa filmēšanas komanda apklusa, kas nozīmē, ka mēs pietuvojāmies kaut kam ļoti reālistiskam un emocionālam. Jau tajā brīdī es sapratu, cik man tas ir svarīgi un vajadzīgi. Un tagad es varu nolikt šo personīgo stāstu malā. Es to esmu izdarījis. Un, ja man vajag, es varu uz to atskatīties vēlreiz un vēlreiz to pārdzīvot.
Filmā ir iekļautas vairākas drāmas un pat traģēdijas. Ja šis jautājums nav pārāk personisks, vai tiešām tu pats esi piedzīvojis šīs traģēdijas?
Jā, pareizi pateici – vairākas. Es varbūt neteikšu konkrēti, lai paliek tāda intriga, bet šajā filmā ir traģēdija, kas saistīta ar maniem vecākiem. Tā ļoti ilgi man ir bijusi kā nasta un iekšēji neatrisināta tēma, vilkusies ilgi līdzi. Tā tas noteikti ir daudziem cilvēkiem - ja tu neesi to sakārtojis, nākot klāt vēl kaut kādām personīgi smagām lietām, tas uzsprāgst kā vulkāns. Un tajā brīdī tu nesaproti, kas ar tevi notiek, tu nezini, no kura gala jāsāk, lai varētu sevi sakārtot. Viss bija sakrājies slāņiem un nāca klāt vēl viens notikums… Tajā laikā es ceļoju riņķī, es strādāju televīzijā kā karsto ziņu reportieris, es biju Jordānijā un man iekšā viss vārās…
Es zinu, ka tādā situācijā vajag atgriezties pie sev tuviem cilvēkiem, pie ģimenes, kas var tev palīdzēt.
Vai tu tiki galā pats, pateicoties ieiešanai darbā, jeb tev, tāpat kā filmā, bija nepieciešami palīgi – psihologi, psihiatri, kas profesionāli palīdz cilvēkam iziet no krīzes?
To es arī filmā gribu pateikt, ja ar tevi notiek kaut kas tik smags, kad tu nonāc tādā krīzē, tu nevari tikt galā pats. Tev ir vajadzīga palīdzība. Un manā gadījumā bija līdzīgi, es saņēmu palīdzību no malas, no speciālistiem, kas uzklausīja, kas iedziļinājās, līdzīgi kā filmā redzams. Bija dažādas terapijas, nodarbības, kur tu aizej padejo, pazīmē… Jo tas ļauj tev lēnām sākt sakārtot sevi, saprast, kur ir tā problēma! Jo sākotnēji ir milzīgs plašs arsenāls un tu nezini, pie kā ķerties. Tas, ko es gribēju arī filmā pateikt, – tu nevari iztikt arī bez sevis. Tu nevari. Ja tu pats neesi simtprocentīgi koncentrējies un neseko tam līdzi, nevelti tam laiku, tu netiksi galā.
Tiklīdz liekas, ka viss ir labi, tu vari saņemt nākamo triecienu un tev ir jābūt gatavam un pietiekami stabilam un spēcīgam.
Un tas var notikt tikai tad, ja tu seko līdzi un iepazīsti sevi. Manā gadījumā bija līdzīgi. Bija cilvēki, kas man palīdzēja, bet man bija jātiek galā pašam ar sevi un tur tikai es varēju sev palīdzēt.
Tu prognozēji jau strādājot, ka arī filma varētu būt viena no tavām terapijām?
Jā. No iepriekšējās pieredzes strādājot ar filmām “Vectēva tēvs” , mēs ar vectēvu kopā braucām, pēc tam taisīju filmu par latviešu musulmaņiem, konkrēti tiem, kas aizbrauca karot uz ''Islāma valsti''. Tās bija tēmas, kas man bija ļoti tuvas un arī personīgas. Labi, radikālais islāms man bija akadēmiski ļoti saistošs un es biju ar to pārņemts. Bet par vectēvu tās bija attiecības, kas mani bija ļoti ilgi mocījušas, jo mēs ar vectēvu esam ļoti atšķirīgi, un es vienmēr esmu gribējis saprast, kāpēc es neesmu tāds kā viņš? Galu galā mēs esam radinieki, un es varētu ļoti daudz ko no viņa mācīties! Pēc tam, kad mēs aizbraucām kopā ceļojumā, man viss bija daudz skaidrāks. Es pēdējā laikā esmu ļoti daudz par to domājis.
Man filmas ir atmiņas. Īstas atmiņas, kuras es vēlos iemūžināt.
Un kino ir tā specifika, ka tu tiešām vari to izdarīt. Varbūt tas izklausās dīvaini, bet es mēdzu tās skatīties vēlreiz un atgādināt kaut kādas lietas par sevi, par tuviem cilvēkiem. Tas man palīdz sakārtot sevi un visu pārējo.
Tu nebaidījies kaut kādā ziņā būt nesaprasts, būt pārāk atklāts? Varbūt kāds nosodīs. Vai tu biji gatavs tik tālu iet, cik tālu tajā brīdī tu pats biji gatavs iet, nedomājot par to, vai publikai par to būs kāds savs viedoklis?
Tas ir labs jautājums. Runāt par personīgām lietām - tas ir liels izaicinājums, un tu nedrīksti neko slēpt, jo to uzreiz jutīs. Un tāpēc es esmu definējis šobrīd, ja es runāšu par šīm tēmām, tad es būšu ļoti atklāts un godīgs. Tikai tad tas strādā. Līdz šim, paldies Dievam, es neesmu apdedzinājies ar to. Tas man patiesībā ir palīdzējis. Vienalga, dokumentālas vai spēlfilmas, kurās es runāju par ļoti personīgām tēmām un ļoti godīgi, viņas vislabāk ir uzrunājušas skatītājus. Arī nākamās manas filmas, kas ir iecerētas, būs ļoti personīgas. Piedod, es aizmirsu jautājuma otro daļu…
Vai tev nav bail, ka publika tevi nesapratīs?
Nu līdz šim, paldies Dievam, tā nav bijis. Es esmu no tiem, kas nebaidās lasīt komentārus. Man ir arī pietiekami laba humora izjūta, lai es varu atšķaidīt to, kas tur ir rakstīts. Bet tie, kas to nosoda… Es tomēr spēju paturēt prātā un tomēr distancēties no kaut kāda ļoti personiska stāsta, lai tas kļūst vispārīgs un arī globālāks. Lai cilvēki spēj ar to identificēties. Tā bija ar filmu “Vectēva tēvs”. Nu, kur var būt vēl lokālāks stāsts, ar ļoti latvisku, konkrētu vienas ģimenes modeli un arī vēsturisku tēmu. Bet tad, kad Turcijā mēs tikām atlasīti kinofestivālam un arī uzvarējām konkursā, tas man pierādīja, ka tās tēmas ir globālas. Jebkurš spēj ar viņām asociēties. Laikam tas ir atkarīgs tikai no tās kino valodas, ko tu izvēlies. Tas jau ir specifiski.
Vai tu uzskati, ka tava paaudze ir tikusi kaut kādā ziņā vairāk traumēta vai jūs esat atklātāki, lai runātu par to? Visas paaudzes ir katra ar savu traumu, taču viņiem nav drosmes to atzīt.
Šis ir brīnišķīgs jautājums. Es pat gribētu rakstīt par to savu diplomdarbu, tagad studējot. Bet par to jāpadomā. Te ir divas atbildes. Ja mēs runājam konkrēti par manu paaudzi, man ir 30+… es piedzimu 1987. gadā tieši pirms Padomju Savienības sabrukuma, un tad nāca 90. – šausmīgi skarbi priekš ļoti daudziem cilvēkiem, jo visas tās pārmaiņas un jauna ekonomiskā sistēma... Un, kas ir interesanti, es atceros, ka manai mammai visapkārt bija vientuļās mātes. Sākumā es domāju, nu, varbūt tā ir sakritība. Šajā gadījumā mana mamma izvēlējās tādas draudzenes, kas arī bija viņai līdzīgas.
Bet, ja tā paskatās, cik daudzi tajos gados ir izauguši tikai ar mātēm, jo ģimenes ir sabrukušas, jo tēvi nav izturējuši spiedienu, kas nāca uz to pārmaiņu fona.
Man liekas, ka tur ir vesela paaudze, kas, kā tu saki, ir traumēta, un viņi vēlas par to runāt. Pārstrādāt šis savas sajūtas, ko kino var piedāvāt! Un dalīties ar to. Tās ir sarunas. Dialogs. Otra lieta – mūsdienās mediju vide veicina to: esi atvērtāks, nebaidies par to runāt. Ir pieejamas terapijas, psihologi, un tas ir kļuvis pašsaprotami: ja tev ir problēma, tad labāk to iet un risināt nekā turēt sevī. Diemžēl, manā ģimenē man ir ļoti tuvs cilvēks, būdams Padomju Savienības produkts, kuram mācīts, ka savas problēmas ir jāpatur sevī. Un šīs problēmas tik ilgi ir krājušās tevī, ka tās pārvēršas par slimību, un tad jau tas ir neatgriezeniski. Pats ejot tam visam cauri, es esmu sapratis, ka vajag par to runāt.
Bet joprojām sabiedrībā ir tāds nosodījums un stereotipi, nu – vai tiešām tev ir depresija, vai tiešām tev ir veģetatīvā distonija? Padomā divreiz. Varbūt tas tomēr ir slinkums un nogurums.
Es te tagad klišejiski izsakos, bet tā tas ir. Un jo ātrāk tu tās sāksi risināt, jo dzīve būs kvalitatīvāka. Es jau te nerunāju par sīkumiem, bet cenšos paskatīties vispārīgāk. Ja tu šīs lietas izrunā, tu labāk vari saprast, kas tev patiešām patīk un kas – ne.
Tu filmā iefilmēji savu mazo dēlu. Vai tas izmainīja kaut kā tavu dzīves perspektīvi, tavu optimismu? Tas apliecināja tev, ka tu esi spēcīgs cilvēks, ka tu vari?
Ja godīgi, dēla piedzimšana atvēra manā dzīve jaunu lapaspusi un jaunu problēmu. Par to būs mana nākamā filma. Tās ir attiecības ar manu tēvu. Tēvs pameta mūsu ģimeni ļoti agrā manā bērnībā, un es uzaugu kopā ar mammu un māsu, protams, apkārt bija pārējie radi. Protams, ļoti svarīgi, ka šīs ģimenes ir pilnvērtīgas. Tad, kad piedzimst bērns, tās ir dabiskas izjūtas, tu uzreiz zini, kā rīkoties, emocionāli un fiziski, kā par viņu parūpēties. Bet tevī iekšā sēž: vai es būšu labs tēvs? Vai es neatkārtošu tās pašas kļūdas, ko mans tēvs? Normālās ģimenēs tas nav tik kritiski. Man diemžēl tas nāk līdzi, jo man tēva nebija. Tas veido tādu iekšēju sadursmi, ko es mēģinu atrisināt. Bet kopumā ņemot, dēla piedzimšana mani ir izmainījusi un devusi lielāku pārliecību par sevi gan garīgi, gan emocionāli. Jā, ģimenes sajūta mūsos visos rada mieru.
