Labrīt

Saeima komplektē NEPLP. Ar reformām un savējo algošanu tur nostiprinās Nacionālā apvienība

Labrīt

Rīgas namu pārvaldnieka vadītājs: Atbildību par aizdomīgiem līgumiem izvērtēs arī audits

Baltkrievu fotogrāfs Maksims Saričavs izstādē runā par traģiskiem vēsturiskiem notikumiem

Baltkrievu fotogrāfa izstādē Rīgā – gadiem slēptas nacistu nāves nometnes stāsts

Filozofiski, metaforiski un aktuāli par traģiskiem vēsturiskiem notikumiem savā izstādē “Es gandrīz dzirdu putnus” runā baltkrievu fotogrāfs Maksims Saričavs. Viņa izstādi atklās 6. februārī Latvijas Fotogrāfijas muzejā.

Ierosmi projektam Maksims Saričavs guva, uzzinot, ka pavisam netālu no Minskas savulaik atradās viena no lielākajām nacistu izveidotajām nāves nometnēm, kuras esamība ilgus gadus bija noklusēta.

Viņš pievērsās pētniecībai, tikās ar upuru tuviniekiem, izzināja upuru dzīvesstāstus – un tas viss tagad atspoguļojas viņa fotoizstādē.

Izstāde nav vēsturisks un dokumentāls stāsts, tā vairāk balstās uz asociācijām, noskaņām un emocijām.

Baltkrievu fotogrāfs Maksims Saričavs stāsta, ka foto projektu veidot viņu rosināja visai šokējoša atklāsme – proti, kā tas var būt, ka tikai 10 kilometrus no Minskas – Malijtrascjaņecas ciematā – savulaik atradās viena no pašām lielākajām nacistu izveidotajām nāves nometnēm,  bet Baltkrievijā par to tikpat kā nemaz visus garos gadus nav runāts.

Maksims Saričavs skaidro: “Man tas likās ļoti savādi, un gluži loģiski radās jautājums – kāpēc par to netiek runāts? … Kad es tajā vietā pirmo reizi nokļuvu, es biju dziļi satriekts. Tolaik vietu, kur nacisti bija nogalinājuši tūkstošiem cilvēku, pilnībā pārklāja mežs.

Vienīgās liecības par traģēdiju bija pie kokiem piespraustas plāksnītes ar upuru vārdiem, ko bija pielikuši viņu tuvinieki.

Fotogrāfija. Minska, Baltkrievija, 2017. gads.
Koki ar Eiropas ebreju vārdiem un portretiem, kurus nogalināja Blaguščinas mežā – masveida slepkavības vietā pie Malijtrascjaņecas iznīcināšanas nometnes. Austrijas iniciatīva “IM-MER” 2010. gadā organizēja paštaisītu memoriālu.

 

Šīs vietas apmeklējums manī raisīja ļoti spēcīgas emocijas un dziļas pārdomas par dzīvi vispār – par cilvēcību, par atmiņu saglabāšanu, par varas mehānismu un mūsu katra lomu visos šajos procesos. Šīs pārdomas tad arī iegūla mana projekta pamatā.”

2018. gadā beidzot gan Baltkrievijā, gan arī starptautiski tika atdots gods upuru piemiņai, proti, Malijtrascjaņecā uzcēla memoriālu.

Bet Maksims Saričavs savu projektu sāka jau kādu laiku pirms tam, devās pētnieciskos ceļojumos uz Berlīni, Prāgu un Vīni, kur strādāja ar arhīvu materiāliem un tikās ar upuru tuviniekiem, un arī visu šo izpētes procesu iemūžināja foto darbos.

Saričavs stāsta, ka dažādos avotos uzrādās arī dažāds upuru skaits, kas gājuši bojā Malijtrascjaņecā – daži avoti vēsta par 60 000 upuru, bet citi – pat par 200 000. Tā bija pati lielākā nāves nometne bijušajā Padomju Savienības teritorijā un ceturtā lielākā kopumā.

“Man nebija tik svarīgs cilvēku skaits, jo man liekas dīvaini traģēdijas apmēru vērtēt pēc upuru skaita, man svarīgāki šķita konkrēto cilvēku stāsti, viņu konkrētās traģēdijas.

Tāpēc es projektā lielu uzmanību pievēršu cilvēku vārdiem, viņu kādreizējām dzīvesvietām, viņu tuvinieku stāstiem,” uzsver Saričavs.

Kādā no fotogrāfijām redzams Vīnas Dufas portrets, kura zaudējusi savu radinieci Adeli Šteineri, kas nogalināta 22 gadu vecumā, kādās citās fotogrāfijās – mājas, kurās savulaik dzīvojuši upuri, bet kādās citās zaļojošais mežs pāri traģēdijas vietai, kad memoriāls vēl nebija atklāts.

Fotogrāfija. Minska, Baltkrievija, 2017. gads.
Vīna Dufa (57), zaudēja savu vectanti no mātes puses Adeli Šteineri (nogalināta 22 gadu vecumā Vīnē).

 

Fotogrāfs atzīmē: “Tas rosina uz pārdomām par dabas vareno spēku, kas spēj noslēpt pat vislielākās traģēdijas…Taču šīs izstādes kontekstā skaistajām dabas ainavām tomēr mainās nozīme.

Skatītājs jau zina, kādu baigu noslēpumu tās sevī glabā, un tādējādi attēlā redz ko daudz vairāk par vienkāršu dabas ainavu.”

Izstādi papildina arī video ar kādu no upuru radiniecēm, kas ir vijolniece un atbraukusi uz Malijtrascjaņecu, viņa savas izjūtas par tur pārdzīvoto izteica mūzikā.

Vēl viena izstādes sadaļa ir fotogrammas. Caur abstraktiem attēliem tās atspoguļo to, ko Maksims Saričavs redzēja memoriāla celtniecības laikā, kad atklājās, ko sevī slēpj Malijtrascjaņecas zeme traģēdijas vietā.

Minska, Baltkrievija, 1944. gada jūlijs. No Baltkrievijas Lielās Tēvijas kara vēstures muzeja.
Sadegušu cilvēku mirstīgās atliekas tuvu angāram, kur nacisti pirms Minskas pamešanas dzīvus sadedzināja aptuveni 6000 cilvēkus.

 

Fotogrāfijas muzeja vadītāja Maira Dudareva atzīst, ka baltkrievu fotogrāfa izstāde šoreiz viņu uzrunā īpaši personiski.

“Maksims ir ļoti veiksmīgi to risinājis, jo lietas mēs vairs nevaram mainīt, bet mums ir jāatceras tas – tādu ļaunumu neveicināt. Man liekas, ka tas arī ir šīs izstādes uzdevums,” atzīmē Dudareva.

Baltkrievu fotogrāfa Maksima Saričava izstāde “Es gandrīz dzirdu putnus” Latvijas Fotogrāfijas muzejā būs skatāma līdz aprīļa sākumam.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti