Ar naivuļa vērienu. Saruna ar jauno kinorežisori Lāsmu Bērtuli

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

"Man šķita, ka ekranizēt šo grāmatu varētu būt arī tāds kā reizē konceptuāls un maģisks solis," saka režisore Lāsma Bērtule, kura savā maģistra diplomdarbā fimu skolā izvēlējusies ekranizēt Gotharda Frīdriha Stendera sacerējumu "Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas.  1. daļa".

Skaties latviešu jauno režisoru filmas katru ceturtdienas vakaru no 31. marta līdz 26. maijam pulksten 22.30 LTV7 un REplay.lv. Savukārt portālā LSM.lv lasi intervijas ar režisoriem. 

Filma ir Vecā Stendera "Augstas gudrības grāmatas no pasaules un dabas" 1. daļas brīva ekranizācija. Darbība norisinās Kurzemes-Zemgales hercogistes nomalē 18. gadsimta otrajā pusē. Mācītājs, literāts un zinātnieks Gothards Frīdrihs Stenders dzīvo starp māņticīgiem latviešiem, aizrautīgi cenšoties tos saprast, apgaismot un ievest prātu-ļaužu kārtā. Šim nolūkam viņš sacer grāmatu par to, kā iekārtota pasaule.

Aiga Leitholde: Kā sākās tavs ceļš kino?

Lāsma Bērtule:  Iesākumā Latvijas Kultūras akadēmijā ieguvu bakalauru audiovizuālās un skatuves mākslas teorijā, kas bija aizraujošs studiju laiks. Pēc gada pārtraukuma turpat uzsāku režijas studijas apvienotajā maģistra programmā.

Ja reiz par teoriju, kas ir atsauces, kas ietekmējušas tavus darbus?

Ja par atsaucēm uz tekstiem, tad šī konkrētā darba sākumposmā lasīju tādus, kur autori runā par tā saukto Rietumu attieksmi pret dabu un vispār šī dīvainā uzskata par dabu kā no cilvēku pasaules nošķirta objekta izcelšanos un par no tā izrietošajām sekām. Vēlāk jau kā konkrētāki avoti ļoti noderīgi bija Māras Grudules, Zigrīdas Frīdes un citu autoru pētījumi par Stenderu un viņa laiku un arī Paula Daijas grāmata "Apgaismība un kultūrpārnese. Latviešu laikmetīgās literatūras tapšana", kurā latviešu un vācbaltiešu apgaismības kultūra skatīta tiešām plašā kontekstā, daudz kam saslēdzoties ar tām pašām dabas, pakļaušanas, nepakļaušanās un savstarpējās saistības tēmām.

Savukārt par kino atsaucēm ir grūti pateikt, jo filmas tapšanas procesā par to daudz nedomāju. Tā skatīšanās pieredze ir fonā un ļoti svarīga, bet filmas tapšanas brīdī es to sev neartikulēju. Attiecībā uz "Augstas gudrības grāmatu" mani aizkustināja Elīnas Reiteres novērojums pēc filmas noskatīšanās – tā viņai esot atgādinājusi filmu "Annas Magdalēnas Bahas hronika" (1968), un šī filma patiešām mani bija saviļņojusi. Neteikšu, ka Štraubs un Hujē (Jean-Marie Straub un Danièle Huillet) ir mani mīļākie režisori, bet šī filma man ļoti patika un kaut kādā ziņā stāvēja prātā, arī domājot par "Augstas gudrības grāmatu".

Man patīk, ka filmas man kā skatītājai dod telpu un nebāžas virsū.

Filma "Augstas gudrības grāmata"
Filma "Augstas gudrības grāmata"

Tava filma "Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas. 1. daļa" ir gan poētiska, gan asprātīga. Stāsta par sendienām, bet var paralēles vilkt arī ar mūsdienām. Kā nonāci pie lēmuma ekranizēt Vecā Stendera grāmatu?

"Augstas gudrības grāmatu" pirmo reizi izlasīju bakalaura studiju 1. kursā. Pasniedzēja Iveta Tāle mums par Stenderu uzdeva rakstīt padziļinātāku analīzi. Protams, biju dzirdējusi par šo grāmatu, bet nebiju lasījusi. Kad izlasīju, biju pārsteigta, cik tā ir aizraujoša un kompozicionāli pārdomāta, un mazliet arī izbrīnīta, ka iepriekš mākslā ar šo grāmatu nekas nopietns nebija darīts.

Interesanti ir gan tas, ka vispār kāds ņem un skaidro, "kā viss ir", gan absolūti subjektīvais veids, kā šīs it kā objektīvās zināšanas tiek pasniegtas – tā katrā ziņā ir vairāk nekā vienkārši "pirmā populārzinātniskā grāmata latviešu valodā", kā bieži vien tā tiek pasniegta. 

Man šķita, ka ekranizēt šo grāmatu varētu būt arī tāds kā reizē konceptuāls un maģisks solis – paņemt šo brīnišķīgo apgaismības laika dokumentu un transformēt citā medijā. Tādā veidā kaut nedaudz transformējot jau kopumā galīgi negudrajā pasaules iekārtojumā, kāds nu tas līdz mūsdienām atnācis un šobrīd dominē. Bet sākumā nezināju, kādu formu šī iecere varētu ieņemt – tā varēja būt dokumentālā filma, varēja būt arī eksperimentāla filma vai viss kopā. Pētot materiālus un domājot scenāriju, priekšplānā izvirzījās paša Stendera tēls un viņa attiecības ar latviešiem, un iecere ievirzījās inscenētas naratīvas filmas gultnē.

Nebiju domājusi taisīt vēsturisku filmu par latviešu pagātni, jo, šķiet, ka šādu filmu mums jau pietiek, turklāt tas ir stipri sarežģīti kostīmu un vides ziņā. Bet kaut kā sanāca tā, ka šis ceļš šķita visloģiskākais.

Filma "Augstas gudrības grāmata"
Filma "Augstas gudrības grāmata"

Filma ir melnbalta ar lēnu plūdumu. Kā nonāci pie šāda formāta?

Droši vien lai vizuāli radītu cita laika sajūtu un reizē panāktu lielāku nosacītību. Melnbalta arī daļēji tāpēc, ka filmējām uz 16mm, un melnbalta lente ir lētāka par krāsainu. 16 mm formāta izvēle arī bija diezgan likumsakarīga, tas man iet līdzi no darbošanās analogā kino entuziastu grupējumā "Baltic Analog Lab", kur mēs pārsvarā attīstām filmas ar rokām. Šoreiz gan to nedarīju.

Skaidrs, ka filmēšana uz lentes paredz lielākas izmaksas, bet vienlaikus šoreiz tam bija arī praktiski apsvērumi. Ja taisi vēsturisku kostīmfilmu ar ļoti mazu budžetu, filmējot krāsaini un digitāli, tas izskatītos katastrofāli, bet, izmantojot melnbaltu, graudainu mazā formāta filmu, var daudz ko noslēpt.

Bet svarīgi arī uzsvērt, ka mums bija fantastiska māksliniece Hanele Zane Putniņa, kura ar savām rokām izveidoja tik daudz rekvizītu un neprātīgi saspringtos apstākļos visu tik apbrīnojami un pašaizliedzīgi novadīja. Un tāpat kostīmu mākslinieces Ieva Kupcāne un Liene Bite, un parūku meistare Zane Žilinska, kuras ar ļoti maziem resursiem izdarīja tik ļoti daudz.

Mani ļoti izklaidēja filmas komiskums. Pieņemu, ka aktieri izbaudīja jokošanu vecajā valodā.

Tas ir tik forši, ka tu tā saki! Sākumā, kad rakstīju scenāriju un ar operatoru Dāvidu Smiltiņu domājām kadrējumu, tad man pašai nāca apjausma, ka filma vismaz daļēji ir komēdija, lai gan sākotnēji nebija tāda nodoma. Bet vēlāk, montējot safilmēto, neko smieklīgu vairs nejutu, viss likās pazudis tajā lēnumā vai arī vienkārši izmests līdz ar ainām, kas galīgi nebija izdevušās. Tādēļ mani iepriecina tavs un vēl citu skatītāju filmā ieraudzītais komiskums.

Manuprāt, filmas asprātība ir pretstatos  augsti skolotie, smalkie vācieši un vienkāršie latviešu zemnieki, kas apveltīti ar dzīves gudrību. Varētu teikt, racionālais pret iracionālo – ja tas cilvēkam ir balansā, tad viņš, iespējams, ir tas dzīvesgudrais cilvēks.

Man arī liekas, ka filmā svarīga ir tā šūpošanās starp abām pusēm – racionalitāti un iracionalitāti. Piemēram, ļoti daudzās vietās grāmatā, kurās Stenders ar savu brīnišķīgo aizrautību sāk jūsmot par to, kā ir iekārtota pasaule, vai drīzāk – kā viņš redz pasauli, tur nav nekā parastā izpratnē racionāla. Tajā pašā laikā šie šķietami neapgaismotie cilvēki reizēm ir daudz prātīgāki, pragmatiskāki, ar konkrētāku sapratni par lietām. Tāpēc nav vienas "kastes", kurā katru no viņiem ielikt. 

Filma "Augstas gudrības grāmata"
Filma "Augstas gudrības grāmata"

Pastāsti, kā izveidojās tava sadarbība ar aktieriem!

Mums pārsvarā bija neprofesionāli aktieri un tad daži profesionāļi. Galveno lomu – Stenderu – atveido Ieva Putniņa. Par viņu man bija skaidrs jau pirms scenārija rakstīšanas, jo mēs esam pazīstamas jau labi sen un bijām sadarbojušās jau manā kursa darba īsfilmā. Tur viņai bija zombiju meitenes loma bez teksta, ar uzsvaru uz kustībām. Ieva nav profesionāla aktrise, viņa ir vizuālā māksliniece, pieredzējusi buto dejotāja un arī performatore. Manuprāt, viņa ir ļoti unikāla aktrise un ļoti atbilstoša Stendera tēlam, jo viņa pati ir arī pedagoģe, kurai piemīt gan tāda pamatīga gudrība, gan liels prieks par pasauli, ko viņa izstaro uz līdzcilvēkiem. Nav saglabājušās nekādas Stendera ģīmetnes, izņemot vienu siluetu, bet viņa vizuālais apraksts man šķita kaut kādā mērā ļoti līdzīgs Ievai. Tā bija liela cīņa, kamēr tikām galā ar savdabīgajiem un piņķerīgajiem senās latviešu rakstu valodas tekstiem, bet Ieva to godam izcīnīja!

Autentiskuma labad gan Vecā, gan Jaunā Stendera balsis ierunāja Dāvids Stasuns, pa pusei latvietis, kuram dzimtā valoda ir vācu.

Pārējos aktierus atradu starp sev zināmiem cilvēkiem, kas likās interesanti pēc izskata un pēc personības strāvojuma derēja tēliem. Tas viss bija risks, un es arī pati galīgi taustījos, kā vispār ar viņiem strādāt, bet aktieri bija brīnišķīgi un viņu klātbūtne visā filmēšanas trakumā bija īsts veldzējums.

Kas bija tavā komandā?

Komandas atdeve bija neticama! Izpildproducents jeb mūsu neapturamais lokomotīves vilcējs bija Mārcis Jansons. Operators – Dāvids Smiltiņš, kurš uz saviem pleciem iznesa milzīgu nastu. Pirmais (un vienīgais) režisores asistents un daudzu, daudzu citu darbu veicējs bija Antons Barons.

Vēl ļoti svarīga bija Laine Pole, aktieru atlases koordinatore, kura arī, kā jau tas notiek studentniekos, darīja ļoti daudz citu lietu ārpus sava posteņa tiešajiem pienākumiem. Viņi visi ir vēl samērā neseni kursabiedri un visi filmas attīstībā piedalījās jau no paša sākuma, kad vēl notika domāšana, plānošana un lokāciju meklēšana. Komandai ar lielu jaudu pieslēdzās arī Alise Krauja un Zane Štāla, kas darbojās pie loģistiskas lietām. Un jau pieminētās – māksliniece Hanele Zane Putniņa ar asistentēm Renāti Bāliņu un Helēnu Briedi, un kostīmu mākslinieces Ieva Kupcāne un Liene Bite ar savām asistentēm. Tad vēl skaņotājs Aleksejs Kiseļovs, kurš vēlāk pacietīgi visas skaņas arī apstrādāja un sasēdināja kopā. Un, protams, Dāvida galvenais palīgs Edgars Ļaksa un gaismotājs Kārlis Staņa, kurš filmēšanas vidū salauza elkoni un situāciju nāca glābt Krišam Apšeniekam. Un vēl vesela rinda citu cilvēku, kas ar mežonīgu darbu vai atbalstu palīdzēja tapt kaut kam, kas, protams, ar esošajiem līdzekļiem un esošajos apstākļos būtu neizdarāms.

Darba vadītājs un man svarīgs pasniedzējs ir Jānis Putniņš. Viņš bija arī ļoti būtisks sarunbiedrs un palīgs scenārija tapšanas stadijā – viņš to nodēvēja par "naivuļa vērienu". Proti, tu sāc kaut ko darīt, vispār nesaprotot, ko tas nozīmē. Kad to saproti, tad jau ir par vēlu griezties atpakaļ.

Filma bija nominēta "Lielajam Kristapam". Kā izjūti šādas nominācijas ietekmi uz tavu radošo procesu?

Nominācija "Lielajam Kristapam" mani ļoti iepriecināja, bet par to vispirms paldies Lienei Lindei, kura pierunāja filmu vispār iesniegt. Jo šī ir tikai grāmatas pirmās daļas ekranizācija. Darbs patiešām būs pabeigts tikai kopā ar otro – dzejoļu daļas ekranizāciju.

Nepabeigtas lietas jau baigi negribas citiem rādīt, pat ja nezini, kad vispār izdosies tās pabeigt. Bet dalība "Lielajā Kristapā" nozīmēja to, ka filma kaut kur parādās un par to uzzina plašāka auditorija.

Un mums tiešām uzsmaidīja liela veiksme – šajā ziemā saņēmām finansiālu atbalstu 2. daļas filmēšanai. Var jau būt, ka nominācija tam palīdzēja.

Kā tu sevi redzi Latvijas kino nozarē?

Grūti atbildēt uz šo jautājumu. Skaidrs, ka gribu vēl kaut ko filmēt, bet, ko un kā tieši – tad jau manīs procesa gaitā.

Ir taču neskaitāmi veidi, kā radīt kino. Man šķiet, konkrētajā brīdī jādara tas, kas tev ir jādara. Kad tas būs pabeigts, tad vietā nāks kas cits.

Man nav tādas konkrētas nākotnes vīzijas, kuru es šobrīd varētu atklāt. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti