Skaties latviešu jauno režisoru filmas katru ceturtdienas vakaru no 31. marta līdz 26. maijam pulksten 22.30 LTV7 un REplay.lv. Savukārt portālā LSM.lv lasi intervijas ar režisoriem.
LTV7 līdz 26. maijam ceturtdienu vakaros pulksten 22.30 skatāmas Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Nacionālās filmu skolas jauno režisoru filmas visdažādākajos žanros, tajā skaitā Elzas Gaujas dokumentālā īsfilma "Profesors un Gena". Tā stāsta par diviem atšķirīgiem kungiem, kas domā par līdzīgām tēmām: "Pamestajā pilsētā Irbenē ir palicis vien radioteleskops un divi pēdējie iedzīvotāji – astronomijas profesors Juris un metālu utilizētājs Gena. Par spīti spilgto raksturu atšķirībām, abi prāto viens par otru, par citplanētiešiem, karu un zvaigznēm."
Filma 2021./2022. gadā nominēta nacionālajai kino balvai "Lielais Kristaps" gada labākās īsmetrāžas dokumentālās filmas, kā arī labākās studentu filmas kategorijā. Raitā sarunā izjautājām režisori gan par "Profesors un Gena", gan par aktuālajiem projektiem.
Aiga Leitholde: Kā sākās tavs ceļš uz kino?
Elza Gauja: Beidzot vidusskolu, es vēlējos stāties aktieros, bet tajā gadā aktierus neuzņēma, uzņēma kino režisorus. Mamma man ieteica, kamēr gaidu uz aktieru uzņemšanu, studēt kino režiju. Tā es iestājos audiovizuālās mākslas kursā un ieguvu bakalaura grādu kino režijā. Vēlāk kā brīvklausītāja apmeklēju aktieru kursa lekcijas. Beidzot bakalaura kursu, jutos izsmelta. Man šķita, ka vairs nekad negribu veidot filmas. Pēc šīm studijām es spēlēju gan kino, gan teātros. Pateicoties filmai "Tikmēr Lucavsalā", atgriezos pie kino režijas un iestājos maģistra kursā.
Vai vari iepazīstināt ar savu filmogrāfiju kā kino režisorei?
Bakalaura filmas – tas bija sen, un tas laiks ir pagājis. Pēc tam pirmā filma bija "Tikmēr Lucavsalā". Kad aptuveni gadu biju to filmējusi, iestājos kino režijas maģistra kursā, pateicoties kam arī tapa īsfilmas "Komandantstunda" un "Profesors un Gena". Pirmā kursa laikā nofilmēju arī pilnmetrāžas spēlfilmu "Mamma vēl smaida", kas uz lielajiem ekrāniem būs skatāma šī gada septembra beigās. Šobrīd mēs strādājam pie nākamās spēlfilmas "Pastkarte no Romas" – pēc nedēļas sāksim filmēšanu, tāpēc tagad ir neliels uztraukums un darba pilnas rokas.
Un tomēr, atskatoties uz saviem pirmajiem, studentu gadu darbiem, vai tur ir kādas iezīmes, kuras tavā rokrakstā ir saglabājušās vēl joprojām?
Tieši nesen satiku bakalaura studiju laika kursa biedrus, kuri man sacīja, ka mans rokraksts esot bijis izteikts jau tajā laikā. Domāju – kāds rokraksts?
Šķiet, rokraksts ir tā viena lieta, kas ir saistīta ar tevi kā cilvēku un tavu pasaules redzējumu. Manā gadījumā tas ir vieglums. Es nespētu uztaisīt galēji drūmu filmu, kas mūs vestu vēl arvien dziļākā bezcerības atvarā.
Man patīk sirsnīgi pasmieties par dzīvi un pašai par sevi. Bet mēdzu eksperimentēt ar stilistiku. Piemēram, "Profesors un Gena" mēs izvēlējāmies visu filmēt ar radikāliem platlenķa objektīviem. Intervijā ar profesoru kamera bija novietota 10 centimetru attālumā no viņa sejas. Šāds attālums intervējamajam cilvēkam sagādā neērtības, bet šis objektīvs, kas nedaudz kropļo realitāti, atbilda filmas vizuālajai koncepcijai. Savukārt "Komandantstundā" izvēlējāmies visu filmēt it kā no pretējās mājas loga un daudz strādājām ar mizanscēnām. Katrreiz vēlos pamēģināt ko mazliet citu, un tieši studiju darbi sniedz šo iespēju eksperimentēt.
"Profesors un Gena" – šajā filmā satiekas pretēji tēli, kas dala vienu pasauli. Savā ziņā radīja sajūtas kā "Solaris". Kā nonāci pie šī stāsta?
Tā jau kopumā ir Tarkovska cienīga vide – Irbene. "Profesors un Gena" bija studiju uzdevums – dokumentālā īsfilma. Es meklēju dažādas tēmas, cilvēkus, vietas, vides un varoņus. Filmas operators teica, ka pie Irbenes lokatoriem esot ļoti interesanta vide. Tā es atradu informāciju par profesoru, ļoti izglītotu cilvēku, kas pasniedz lekcijas Francijā, bet šeit izvēlas dzīvot pamestā pilsētā. Man viņš šķita ļoti kolorīts tēls. Kad mēs izpētes laikā pie viņa aizbraucām, nejauši iepazināmies arī ar Genu. Šie absolūti kontrastējošie raksturi, kas kaut kādā ziņā domā par līdzīgām tēmām, bet katrs redz tās no absolūti cita skatupunkta, man šķita ļoti skaisti.
Jā, abi tēli šajā slēgtajā vidē ienesa dzīvību un cilvēcību. Runājot par dokumentālajām filmām, dažkārt tās kļūst monotonas garo interviju dēļ. Tavā gadījumā tas tā nebija. Kā tu veidoji filmas ritmu?
Ritmu veidoju absolūti intuitīvi. Ar katru no varoņiem man bija divas garās intervijas. Jau iepriekš biju sameklējusi kopējās tēmas, par kurām ar viņiem runāt. Savukārt montāžā meklēju, kur viedokļi sakrīt, kur ir pretēji, kur parādās humors. Tematisko materiālu apaudzēju ar kadriem, šādi meklējot ritmu un to, kurā brīdī prasās atelpa bez teksta. Kino dod to iespēju izteikties ar vizuālo valodu, un ir forši to izmantot.
Vai varoņi ir redzējuši tavu filmu, un ko viņi par to teica?
Profesors ir redzējis, Gena nepacēla klausuli, kad vēlējos viņu uzaicināt uz pirmizrādi. Profesors atbrauca uz pirmizrādi, un viņam ļoti patika.
Skatoties filmu, varētu padomāt, ka kungi ir vientuļi. Vai viņi tādi ir?
Profesors dzīvo kopā ar sievu, viņa tikai neparādās filmā. Gena kaut kādā ziņā ir vientulīgs, bet cilvēks jau apzināti pieņem lēmumu tāds būt. Ja viņam tas būtu svarīgi, viņš varētu dzīvot citur, kur viņš katru dienu satiek cilvēkus. Iespējams, vientulība ir tas, ko viņš grib, vai viņam šķiet, ka viņš to grib. Bet vēl ļoti iespējams, ka būt vienam nenozīmē būt vientuļam.
Kādi cilvēki bija "Profesors un Gena" uzņemšanas komandā?
Filmas operators bija Aleksandrs Grebņevs, ar kuru mēs kopā studējam maģistra programmā. Aleksandram ir plaša kino pieredze gan ar dokumentālajām filmām, gan spēlfilmām. Skaņu ierakstīja Lelde Strunda un Toms Čaune, skaņas režisors bija Jevgēnijs Nacišs. Filmēšanas laukumā mēs bijām maza komanda – operators, es un asistents, kas dokumentālajām filmām ir ierasti. Piemēram, Lucavsalas filmā mēs pārsvarā bijām divatā ar operatoru Jāni Rubeni.
Kā jūti aktrisi sevī, kad arvien vairāk kļūsti par režisori?
Es pieļauju, ka savu iekšējo aktrisi nedaudz aizmirstu, bet zini kā – arī dzīvē mēs reizēm uzspēlējam teātri, man šobrīd ar to pietiek. Radot kino, aktiermākslas pieredze palīdz praktiski darbā ar aktieriem – gan spēlfilmās, gan dokumentālajā kino, jo aktierim ir jāmāk klausīties, vērot un sajust blakus esošos cilvēkus, tas ļauj precīzāk sarunāties ar varoņiem.
Kā redzi Latvijas kino attīstību?
Es domāju, ka Latvijas kino attīstās lieliem soļiem. Mums ir ļoti daudz filmu un daudz pirmizrāžu. Man šķiet, ka šajā kvantitātē ir iespēja rasties kvalitātei. Tā ir iespēja attīstīties arī jaunajiem talantiem.
Kino ir prakses lieta. Jo vairāk tev ir iespēja praktizēt, jo vairāk tu vari attīstīt savas iemaņas. Kaut kā reizēm tiek pieņemts, ka jau pirmajai filmai ir jābūt ģeniālai, bet kino ir meistarība, kuru ar katru filmu tu slīpē arvien vairāk.
Šobrīd finansējuma iegūšanas iespējas ir diezgan plašas – bija pieejams papildu finansējums saistībā ar pandēmijas dīkstāvi, pateicoties kuram varēja tapt jaunas filmas, tostarp "Mamma vēl smaida". Vēl nesen noslēdzās Eiropas Savienības papildu finansējuma konkurss, apmēram 6 miljonu eiro apmērā, par kuriem varēs tapt jaunas filmas un seriāli, kas ir brīnišķīgi. Līdz šim seriālu budžeti bija tik niecīgi, ka bija grūti kvalitatīvu seriālu izveidot. Šobrīd autoriem ir dota iespēja izpausties plašāk un celt arī kvalitātes latiņu.
Varbūt vari kaut ko ieskicēt par topošo filmu "Pastkarte no Romas"?
Filmas stāsta varoņi ir Alvīne un Ernests – pastnieku pāris, kuri ir pensijas vecumā, bet joprojām strādā. Šīs lomas atveidos Jānis Jarāns un Indra Burkovska. Alvīnes varone sapņo par ceļojumu uz Romu, kuru jaunības dienās vīrs bija solījis, bet tā arī nav piepildījis. Tā kā finanses viņiem šo sapni īstenot neļauj, viņi izdomā gandrīz ideālo krāpniecības shēmu, ar kuras palīdzību vinnēt loterijā šo ceļojumu. Paralēli šai amizantajai stāsta līnijai Alvīnei diemžēl pakāpeniski sākas Alcheimera slimība. Ernests sievas veselības problēmas sāk slēpt no kolēģiem, labot viņas kļūdas un uzņemas vairāk, nekā spēj pacelt. Bet īsumā – filma ir par mīlestību.
