Animācijas lielvalsts – Latvija. Kā pašmāju autori soļo pasaules kino avangardā

Kad man jādomā par Latvijas animācijas vietu pasaulē, vienmēr prātā nāk frāze, ko man reiz kāds teica sarunā par to: "Tas, kas pasaulei šķiet īpašs andergraunds, mums ir ikdiena." Nudien, Latvijas animācija visos laikos ir bijusi mākslinieciskā avangardā, un pēdējos gados mēs varam runāt par latviešu animācijas jauno vilni – uz spēcīgām tradīcijām balstītu augstvērtīgu kino, kuru atzīst arī pasaules festivāli. Varētu pat gadīties, ka ārzemēs mūsu animāciju pazīst labāk nekā mājās. Tāpēc Latvijas Animācijas asociācija un Latvijas Televīzija jūnijā piedāvā ielūkoties pēdējo gadu animācijas izlasē.

13. jūnijā Francijas pilsētā Ansī (Annecy) ir sācies nozīmīgākais animācijas filmu festivāls, kurā pēc pēdējo gadu panākumiem no Latvijas māksliniekiem gaidīs ko īpašu. 2019. gadā tur konkursam paralēlajā programmā "Contrechamp" uzvaras laurus plūca mūsu vietējais fenomens – jaunais režisors Gints Zilbalodis, kurš pilnmetrāžas animācijas filmu "Projām" (2019) ir veidojis pilnībā viens pats. Šķiet, ka viņš arī bija tas, kurš Latvijas populārās kultūras uzmanību vismaz uz brīdi pievērsa animācijai.

Gadu vēlāk šajā pašā konkursā galveno balvu saņēma Ilze Burkovska-Jakobsena ar dokumentālo animācijas filmu "Mans mīļākais karš" (2020), kura, starp citu, šobrīd atkal atgriežas uz pasaules ekrāniem, jo diemžēl tās tēma – dzīve padomju propagandas ēnā – ir atkal kļuvusi sāpīgi aktuāla.

Bet pirms dažām dienām Traibekas festivālā Ņujorkā pirmizrādi piedzīvoja jau par kino leģendu kļuvušās animatores Signes Baumanes jaunākais darbs "Mans laulību projekts" – domāju, ka droši varam paredzēt tai līdzīgi spīdošu likteni kā filmai "Akmeņi manās kabatās" (2014).

Bet, kamēr skaļi izskan gandrīz tikai pilnmetrāžas filmu panākumi, īsajā metrā starptautiska atzinība jau sen nav retums.

Īsfilmas vienmēr ir bijis daudz drosmīgāks formāts – tās ir bezbailīgākas, atļaujas pārkāpt formas un satura robežas, rotaļāties un eksperimentēt.

Līdz ar to animācijas īsfilmas jau pēc definīcijas nav iespējams noturēt rāmjos. Uz šo raibo dažādību uzmanību vērš Latvijas Animācijas asociācijas un Latvijas Televīzijas kopīgais projekts, kas trijās jūnija ceturtdienās LTV7 rāda pēdējo gadu aktualitātes animācijas jomā. 16. jūnijā pulksten 22.20 ēterā nonāks trešā no šīm programmām, kurā ietilpst arī, iespējams, komerciāli veiksmīgākā no pēdējo gadu īsfilmām – daudz pieredzējusī, pasauli apceļojusī Anetes Meleces "Kiosks" (2013).

Animācijas asociācijas vadītāja Anna Zača norāda, ka šīs sadarbības mērķis ir uzsvērt latviešu animatoru dažādos rokrakstus un ka to ir plānots atkārtot, kad nogatavosies nākamais īsfilmu birums.

Gaidot jaunos vārdus, kas vēl parādīsies, ir interesanti vērot jau pieredzējušo režisoru turpmāko darbību. Kārlis Vītols tikko saņēma Nacionālā kino centra finansējumu pilnmetrāžas filmai "Ziemeļu zvaigzne". Tai pašā konkursā līdzekļi piešķirti Edmundam Jansonam, kurš Latvijas skatītājam jau ir labi pazīstams pēc sirsnīgā Maskačkas stāsta "Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi" (2019). Tas pats Gints Zilbalodis ir pirmajos ražošanas soļos filmai "Straume" – šoreiz tā būs kopprodukcija, kaut gan puisis saglabā vadības grožus vairākos filmas tapšanas līmeņos.

Bet pāriešana uz pilnmetrāžu ne vienmēr nozīmē pieaugšanu – tāpat kā rakstniekam īsstāsti nav tikai treniņš romānam. Īsā formāta kodolīgums prasa īpašu izveicību un daudzslāņainību.

Un, jā, Latvijas Mākslas akadēmijas audiovizuālās programmas "Kustība. Attēls. Skaņa", kas ir vienīgā vieta Latvijā, kur mācīties animāciju, absolventi sāk ar īsfilmām (tāpat kā Latvijas Kultūras akadēmijas audiovizuālās programmas studenti) un ne viens vien no viņiem dosies tālāk uz pilnmetrāžu, bet mēs nedrīkstam aizmirst, ka īsfilma ir stabils un svarīgs formāts pats par sevi.

Iespējams, ka šobrīd pasaulē kopumā animācija piedzimst no jauna.

Tai izdodas nokratīt priekšstatu, ka multenes ir domātas tikai bērniem, ka šādā formā var stāstīt tikai pasakas vai ka eksistē tikai amerikāņu "Disney" un anime (termins, ar ko starptautiski tiek apzīmēta Japānas animācija), kas ir visā pasaulē labi pazīstamas, milzīgas industrijas. Šī gada Amerikas Kinoakadēmijas balvai jeb Oskaram trīs kategorijās (Labākā starptautiskā filma, Labākā dokumentālā filma, Labākā animācijas filma) pirmo reizi vēsturē bija nominēta animācija – dāņu filma "Bēgt" ("Flee", 2021), kas ir ļoti smags stāsts par bēgšanu no kara plosītās Afganistānas.

Zīmēts materiāls dod daudz brīvas telpas, kurā izpaust to, ko ar kameru nebūtu iespējams notvert. Vai nu tie būtu pagātnes notikumi, kurus vairs nenofilmēt, vai pārāk sāpīgas, sarežģītas, smagas tēmas.

Animācija atkāpjas no reālisma un it kā piedāvā skatītājam drošu distanci, bet tai pašā laikā izrādās realitātei pietuvinātāka nekā "dzīvs" attēls, jo uzrunā apziņas asociatīvo līmeni, radot daudz dziļāku izpratni par to, kas piedzīvots uz ekrāna.

Ja par spēlfilmu uzdevumu bieži vien tiek uzskatīta realitātes tieša atainošana, tad animācijai ir dota absolūta izteiksmes brīvība – tā ir zemapziņas attēlu plūdumam vistuvākā māksla.

Ievadā es atļāvos minēt tādu parādību kā latviešu animācijas jaunais vilnis. Iespējams, ka tā sākums varētu sakrist ar jau minētās LMA studiju programmas atklāšanu 2013. gadā vai ar vispārēju Latvijas kino atdzimšanu pēc ilgiem krīzes gadiem, bet ar tādiem pragmatiskiem iemesliem vien nav iespējams pamatot neparasto domāšanas veidu, kas ļauj latviešiem veidot unikālus ekrānstāstus. Skaidrs, ka daļēji pie tā vainojama mūsu senā animācijas tradīcija – jaunie animatori ir uzauguši ar to, kas citur pasaulē tiktu uzskatīts par marginālu, neparastu kino. Viņi jau no agras bērnības ir pazīstami ar animācijas iespējām, jo ir redzējuši "Fantadromu" (1985), "Kabatu" (1983) vai "Nesu un Nesiju" (1991). Līdz ar to viņiem savā izpratnē par kino nav nekas jālauž vai jāpārkāpj; viņi jau ir gatavi radīt.

Lietot vārdu "jaunais" attiecībā uz šīs konkrētās programmas saturu gan ir mazliet netaisnīgi, jo lielākā daļa šo režisoru pārstāv vidējo paaudzi, kas sevi jau ir pierādījuši, bet domāju, ka priekšnoteikumi viņiem bijuši tie paši. Un jaunākā animatoru paaudze var mācīties ne tikai no 20. gadsimta meistardarbiem, bet arī no tepat blakus tapušajiem.

Kaut kā tā ir izvērties, ka Latvijas (pieaugušajiem domātajai) animācijai ir grūti nonākt līdz vietējam skatītājam. Īsfilmas iziet uzvaras gājienā pa pasaules festivāliem, bet šeit tās ir jāķer retos, īpaši kūrētos seansos vai speciāli jāmeklē straumēšanas platformās.

Tādēļ šo darbu parādīšanās televīzijā ir ļoti patīkama un atbalstāma iniciatīva. Ceru redzēt vairāk pieejamas animācijas, lai nav tā, ka par tās panākumiem zina tikai kino industrijai pietuvinātie. Galu galā pasaules kontekstā arī mēs esam animācijas lielvalsts.

16. jūnijā LTV7 ēterā pulksten 22.20 būs vērojama Anetes Meleces filma "Kiosks", Indras Sproģes "Ievads epilogam", kā arī Lizetes Upītes "Rīgas ceriņi" un "Nakts pastaigas". Pēc tam tās ierobežotu laiku varēs noskatīties vietnē Replay.lv.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt