Filmu "Dzejnieks un Auķis" veidojusi Latvijas Televīzijas komanda – režisors Guntis Lēmanis, scenārija autore Ilze Strenga. Filma kā trauslā, jutekliskā, filozofiskā dzejā uzbur Dzejnieka (Imanta Ziedoņa) un Auķa (tā aktrisi Ausmu Kantāni-Ziedoni sauca Imants) jaunības laiku, kad poētiskie vārdi vēstulē un pastkartē bija dzīves lādiņš otram cilvēkam.
Filma tapusi sadarbībā ar Rakstniecības un mūzikas muzeju – laikmeta noskaņu filma iegūs no vēl neredzēta foto krājuma, kas iegūts no Rakstniecības un mūzikas muzeja, kā arī foto liecībām, ko glabā Imanta Ziedoņa māsa Anita Bumbure. Būtisks ir arī izmantotais Latvijas Televīzijas arhīvu materiāls. Imanta Ziedoņa un Ausmas Kantānes-Ziedones vēstules lasa aktieri Ilze Ķuzule-Skrastiņa un Kaspars Znotiņš. Savus stāstus par Dzejnieku un Auķi atklāj literatūras pētniece, Imanta Ziedoņa "Kopoto rakstu" sastādītāja Andra Konste; Imanta Ziedoņa māsa Anita Bumbure; ārste, Ausmas Kantānes-Ziedones draudzene Ingrīda Circene; komponists Raimonds Pauls; aktieris Jānis Paukštello.
Saruna ar filmas režisoru
Latvijas Televīzija: Raksturo, lūdzu, filmas saturu? Kādās Imanta Ziedoņa un Ausmas Kantānes-Ziedones dzīlēs skatītājam izdosies ielūkoties?
Guntis Lēmanis: Tātad dzejnieks Imants Ziedonis un aktrise Ausma Kantāne – šie divi lielumi būs dokumentālajā filmā par jaunību un mīlestību. Tās nosaukums ir "Dzejnieks un Auķis", un tajā ir pateikts gandrīz viss. Tie ir divi lielumi, kuri, savstarpēji mijiedarbojoties, ir nodzīvojuši veselu dzīvi. Sākums droši vieni ir 60. gadu sastapšanās, bet pēc sastapšanās un savstarpējās dzīves sākuma starp viņiem sāk veidoties tāds epistulārais žanrs – viņi raksta viens otram vēstules. Neraksturīgi mūsdienu laikam. Garas, izteiksmīgas, liriskas, līdz aizkustinājumam patiesas un arī savu laiku atainojošas vēstules. Līdz ar to tur ir tāda vitāla dzīve.
Kur radās iedvesma vai arī kādu apstākļu sakritību dēļ radās ideja veidot šādu filmu?
Dokumentālam stāstam jau vienmēr ir dzīves malks nepieciešams. Ausma Kantāne jau kādu laiku pirms savas aiziešanas daudz runāja, ka viņa beidzot ir atradusi jaunības dienu vēstules. Tad jau likās, ka būtu interesanti kaut kad to šķetināt, bet tās jau bija jāatšifrē un vēl nezin kas. Tā laiks pagāja, un tās iegūla Rakstniecības muzejā. Sadarbībā ar Rakstniecības muzeju un viņu foto fondu, kas apkopo Ziedoņa jaunību un Ausmas teātra jaunību, tas kopā uzreiz summējās un šķita – o, te ir materiāls. Kā teica Ziedoņa māsa, izlasot vēstules, viņa teica – es šitādu Ziedoni nepazīstu, viņš vienmēr bijis tāds atskabargains un mazliet lecīgs, bet šeit tāds lirisks, tāds mīļš, nu pilnīgs sīrups, neiedomājami. Protams, mijiedarbojoties ar Kantāni, tur jau ir arī savas problēmas un pamācīšanas un vēl nezin kas, bet tas viss caurvijas ar tādu labestīgumu un arī tādu viņiem vien zināma koda valodu.
Vēstules ir kaut kas ļoti, ļoti personisks un intīms – kā filmas komanda veido šo saskares ceļu starp filmas "varoņiem"/viņu jūtu dzīlēm un skatītāju?
Jā, šajā stāstā būs daudz dokumentālu kadru, visa iespējamā jaunība, ko varējām sameklēt.
Redzēsim Ziedoni vēl ar melniem, čirkainiem matiem, Ausmu ar vaigu bedrītēm.
Viņu vēstules ierunās divi aktieri, Kaspars Znotiņš un Ilze Ķuzule-Skrastiņa. Viņiem ir morālas tiesības to darīt, viņi ir pietiekoši uzlādējušies ar šiem cilvēkiem, ikdienā ar viņiem bijuši, lai viņus labi saprastu, izjustu. Viņiem ir morālas tiesības to darīt, jo es nezinu nevienu citu, mēs nevarējām izdomāt, kuri vēl to varētu. Protams, arī profesionālajā ziņā viņi ir augsta pilotāža, viņi pievieno to, ko grūti pat definēt. Tādu mantotu inteliģenci vai mantotu zināšanu, dzīves garšu.
Kas bija sarežģītākais filmas tapšanas procesā?
Tā ir cīņa ar šiem diviem lielumiem. Ziedonis nav vienkāršs. Vienā brīdī tev šķiet, ka tu esi viņu jau iepazinis, ka viss rit uz priekšu un viss ir kārtībā, bet pēkšņi viņš tā kā ķirzaka nomet asti un jau audzē citu. Tu ar to asti rokās domā, ko ar to darīt? Jāsāk izzināt no jauna. Tā visu laiku – pārsteigums pēc pārsteiguma. Galvenais ir noturēties uz ceļa. Jo viņš dod tik daudz tos sānceļus, ka tu varētu par katru sānceļu taisīt filmu. Tu katrreiz iebrien tajā un tad lēnām brien atpakaļ, lai noturētos uz ceļa, jo tas ceļš šoreiz ir tādā absolūtā tīrībā, taisnē, savstarpējā mīlestībā un dzīvē starp dzejnieku un Ausmu.
Kuras personības/domubiedri dalīsies savos stāstos par Dzejnieku un Auķi?
Jā, mēs esam sašaurinājuši to cilvēku loku, kas varētu kaut ko teikt, jo galvenās ir vēstules, bet, protams, tos radošos posmus definēs literatūrzinātniece Andra Konste, un daudz no dzīves kā Ausmas Kantānes vienaudze definēs Ziedoņa māsa. Tur atkal nāks tādas personiskas lietas, kā, pieņemsim, kāzas Benjamiņu mājā, kas ir brīnumainā kārtā 66. gadā nofilmētas.
Tur pilnīgi katrā kadrā parādās kultūrvēsture, un tas būs jauki.
Ko tolaik nozīmēja "vēstule" – vai tai piemita kāds īpaši uzlādējošs spēks? Kā tu ieteiktu mūsdienu skatītājam raudzīties uz šo procesu? Vai varbūt par kaut ko aizdomāties, kaut ko aizgūt?
Šis žanrs ir pazudis, un būs grūti, būs grūti nomierināties. Gribēsies īsākus tekstus. Tie ir gari, poētiski, skaisti, un var piemesties mazvērtības komplekss, ka tu vairs nespēj šādi rakstīt, ka tu neesi Ziedonis un tu arī neesi Kantāne ar savu aktrises meistarību un atvērtību.
Tas būs mūsu laikmetam tāds mazs pārbaudījums, bet pie reizes arī sapratne, vai mēs spējam kaut kādā veidā... nezinu, saindēties ar kaut ko tādu, ar tādu vīrusu, kas pēkšņi ir labs.
