Viņš kopā ar arhīva direktori Daci Bušanti viesojās Latvijas Televīzijas raidījumā "Kultūrdeva", lai arhīva 60. jubilejas ieskaņās pastāstītu par misiju saglabāt vēstures liecības, par materiālu digitalizāciju, kā arī par darbu, kas bieži vien pieprasa detektīva prasmes.
ĪSUMĀ:
- Arhīvistu misija– dzīvot mākslai.
- Kas nāk uz arhīvu?
- Kāpēc strādāt arhīvā?
- Unikālie materiāli un zaudētās liecības.
- Nepārtrauktais detektīva darbs.
Arhivāru misija – dzīvot mākslai
Henrieta Verhoustinska: Vai jūs kā arhivāri ievērojāt kaut ko īpašu Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā apskatāmajā Jāzepa Grosvalda darbu retrospekcijā "Esmu tagad noņēmies dzīvot mākslai"?
Dace Bušante: Jā, man vienmēr patīk šīs mākslas muzeja lielās izstādes, jo tās ir ļoti interesantas un bagātīgas. Man kā arhivāram tiešām nozīmīgi ir tas, ka es ne tikai eju baudīt mākslu, bet arī uzzinu visu par šo cilvēku, par laiku, kurā ir dzīvojis, kur viņš ir bijis, ko darījis. Tas arī ir ļoti svarīgi. Es varu nesagatavoties, bet iet un pilnībā visu uzzināt.
Grosvalda izstādē mani uzrunāja tas, ka informācija ir pasniegta dažādos veidos, ka varēju klausīties Grosvalda dienasgrāmatas audioierakstā, varēju apskatīt tās oriģinālā, paņemt rokās kā kopijas un pašķirstīt. Es varēju arī skatīties video, kurā šķīra viņa skices un diensgrāmatas, tas mani uzrunāja.
Henrieta Verhoustinska: Rūdolf, kādi ir jūsu iespaidi pēc izstādes?
Rūdolfs Henčels: Es varētu piekrist Dacei par to, kādā veidā tas sasaucas ar arhīvistu dzīvi. Uzraksts, ka "Esmu tagad noņēmies dzīvot mākslai"... arhīvistu darbs ļoti lielā mērā ir dzīvot mākslai, jo tas, ko mēs kinofotofonodokumentu arhīvā darām, tie lielākoties ir mākslas darbi.
Dārgumu glabāšana
Henrieta Verhoustinska: Kinofotofonodokumentu arhīvs svin 60 gadus, un vismaz 30 gadus jūs atrodaties ēkā blakus Kinostudijai, tātad arī Latvijas kinomākslai zīmīgā vietā. Man kā kinooperatora sievai, kurai ir bijusi darīšana ar kinolentēm, vienmēr ir bijis jautājums, kā tas ir – uzglabāt kinolentes, ko tas prasa no jūsu institūcijas? Tas ir ugunsnedrošs un trausls materiāls, Cik ilgi dzīvo viena kinolente?
Rūdolfs Henčels: Primāri galvenais ir tas, lai apstākļiem nebūtu krasas pārmaiņas, no auksta uz siltu vai no silta uz aukstu. Protams, ir kaut kāda noteiktā temperatūra, tie varētu būt kādi +13 līdz +14 grādi. Ļoti svarīgs ir relatīvais mitrums, tam vajadzētu būt vidēji 50%.
Henrieta Verhoustinska: Cik ilgi dzīvo viena kinolente?
Dace Bušante: Tas atkarīgs, kādi tai ir apstākļi. Jo labāki apstākļi, jo ilgāk dzīvo. Ir lentes, kuru oriģināli glabājas 100 gadus, tās vēl nav sabrukušas. Protams, tās ar laiku degradējas, bet svarīgi, kā Rūdolfs minēja, ir tie apstākļi un tas, ka ir nemainīgs klimats. Nenoliedzami tas ir arī liels glabāšanas apjoms, līdz ar to ir vajadzīgas lielas telpas un speciāli plaukti. Lentes ir smagas, ir svarīgi, lai viņas var ērti izmantot.
Es domāju, ka lentes, kas pie mums glabājās, vēl kādu laiku būs ar mums, un mēs varēsim no tām iegūt kādu informāciju.
Henrieta Verhoustinska: Urbānā leģenda vēsta, ka digitālie dati patiesībā saglabājās sliktāk nekā tādi fiziskie nesēji kā lentes, vai tā ir?
Rūdolfs Henčels: Ja runājam par videokasetēm, kas ir arī analogās, ne tikai digitālās, tad noteikti – jā. Arī filmu lentes glabājās ilgāk nekā jebkādas videokastes. Lentes noteikti varētu saglabāt ilgāk par 100 gadiem, līdz pat 500 gadiem, ja veiktu tādu praksi, ka tās pārprintē uz jaunas filmas. Tas ir tāds ļoti, ļoti dārgs prieks, pasaulē uz rokas pirkstiem saskaitāmi arhīvi var kaut ko tādu darīt. Piemēram, krāsu filmas tiek saglabātas tā, ka atdala zaļo un zilo krāsu, to katru informāciju saglabā uz atsevišķas lentes. Arī melnbalto dala, melno un balto katru uz savas lentes.
Henrieta Verhoustinska: Ja atnāk cilvēks un vēlās noskatīties filmu, tad viņam jāskatās no trīs lentēm vienlaicīgi?
Rūdolfs Henčels: Nē, tas attiecās tikai uz saglabāšanu. Pēc tam no tām var taisīt pozitīvu un tev ir pilnīgi labi saglabājusies filma.
Kas apmeklē arhīvu?
Henrieta Verhoustinska: Vai uz kinofotofonodokumentu arhīvu var nākt jebkurš cilvēks un uzrakstīt pieprasījumu noskatīties kādu filmu, vai atrast kādu foto vai audio liecību? Vai priekšroka ir pētniekiem?
Dace Bušante: Laipni aicināts ir jebkurš, vienkārši piesakoties. No sākuma var apskatīties mūsu digitālajā krātuvē redzidzirdilatviju.lv, atrast sev vajadzīgo, interesējošo, ja nevar atrast, var sazināties ar arhīvu, mēs palīdzēsim.
Henrieta Verhoustinska: Arhīvā ir milzīgs apjoms, liela bagātība, un jums ir pašiem sava kinozāle.
Dace Bušante: Pat divas.
Henrieta Verhoustinska: Pat divas. Vai bieži tās tiek piepildītas?
Dace Bušante: Reizēm, ne ļoti bieži, bet ir.
Kāpēc strādāt arhīvā?
Henrieta Verhoustinska: Sakiet lūdzu, kādi ir iemesli, kāpēc strādājat arhīvā, kā jūs tur nonācāt? Kāda ir jūsu personīgā sasaiste ar to?
Rūdolfs Henčels: Es tur nonācu ļoti interesantā veidā. Man kādu brīdi nebija darba, un es principā nokļuvu tur tikai tāpēc, ka man bija pieredze ar videokasetēm. Tā kā nodarbojos ar skeitbordu un tas tiek filmēts video kasešu formātā, kas tolaik bija ļoti aktuāls, es mācēju darboties ar videokasetēm. Kad es tur nokļuvu, visu pārējo iemācījos. Šīs lietas netiek kaut kur mācītas, principā tu meklē cilvēkus, kas ar to ir saskārušies, un uz paša entuziasma un intereses pamata sāc saprast tās lietas.
Henrieta Verhoustinska: Dace, kāds ir jūsu ceļš uz arhīvu?
Dace Bušante: Tas arī ir saistīts ar nejaušiem notikumiem. Esmu arhīvā nostrādājusi gandrīz 20 gadus, gan ar pārtraukumiem. Tā pirmā reize, kad nokļuvu arhīvā, arī bija nejaušība, jo es pēc profesijas esmu bibliogrāfe, informācijas speciāliste. Mana paziņa strādāja arhīva bibliotēkā, viņa brauca prom un piedāvāja, vai nevēlos tur pastrādāt. Es aizgāju, un tā es tur paliku. [..]
Henrieta Verhoustinska: Jūsu darbības laikā arhīvā – kas ir bijis tāds priecīgākais notikums?
Dace Bušante: Man ir trīs priecīgi notikumi. Pirmais ir tas, ka mēs atklājām mūsu digitālo krātuvi "Redzi, dzirdi Latviju!", tas bija liels un priecīgs notikums man, kolēģiem un domāju, ka arī sabiedrībai. Otrs ļoti saviļņojošais notikums bija tas, ka mēs publicējām visu kinohroniku kolekciju, devām iespēju skatīties kinohronikas failus publiski mūsu digitālajā vietnē. Trešais ļoti nozīmīgais notikums, kas notika nesen, bija kino digitalizācijas iekārtu iegāde un mūsu lielais solis nākotnē, ka mēs beidzot normāli varam digitalizēt savas kino lentes.
Unikālie materiāli un zaudētās liecības
Henrieta Verhoustinska: Kas katram no jums ir bijis tas unikālākais materiāls, ko jūs esat turējuši savās rokās?
Rūdolfs Henčels: Es varētu minēt brīdi, kad dabūjām dokumentālās filmas "235 000 000" trūkstošās daļas, kas ilgus gadus nekur nebija atrodamas. Es atceros, ka pats to skenēju un šo [filmas] versiju savā arhīvā sataisījām.
Dace Bušante: Jā, es arī tur biju klāt, un vedu šo filmu no Ulda Brauna mājām. Man šķiet, ka man saviļņojošākais un interesantākais notikums bija, ka mēs arhīvā saņēmām Spertālu ģimenes dokumentu kolekciju, un starp visiem šiem nodotajiem dokumentiem bija arī mazas kinolentītes, mazas kasetītes, 9,5 milimetri. Es tās turēju rokā un pirmo reizi redzēju, jo viņām perforācija bija pa vidu, starp kadriem. Tās ir smērā retas lentītes, un tas unikālais brīdis bija tas, ka tās bija oriģināli. Šīs lentītes tika sāktas ražot 1922. gadā, tātad tām tiešām bija 100 gadu. Mēs iegādājāmies projektoru, lai varētu tās noskatīties. Pats Arvīds Spertāls tās bija filmējis, tur bija viņa sieva skaistā kleitā, brauca ar mašīnu, pastaigājās pie ezera.
Henrieta Verhoustinska: Par ko ir visvairāk žēl, ka tas nav saglabājies? Es pati par to domāju un zinu, ka tad, kad veidojām filmu "Lidija", mums vajadzēja [Kārļa] Ulmaņa runu, kurā viņš saka savus slavenos vārdus "Palieciet savās vietās, es palikšu savā". Mēs konstatējām, ka šī runa nav saglabājusies audio versijā, bet tikai pierakstos.
Dace Bušante: Arī Gunāra Astras runa nav saglabājusies diemžēl, tas arī ir ļoti skumji. Arī daudzas filmas nav saglabājušās, daudzu trūkst, tās tiek prasītas, bet mēs tās nevaram atrast. Vai arī mums tās nav pieejamas.
Rūdolfs Henčels: Es biežāk saskaros ar to, ka mums filma ir, bet ir tikai viena kopija un tā var būt kaut kāda nomas kopija, kas ir rādīta kinoteātros ļoti daudz reizes, un viņa vienkārši ir ļoti sliktā stāvoklī. Tad ir žēl, ka nav citas kopijas. Vai arī kopijas ir ar citas valodas subtitriem, un to nevar noņemt. Var, bet tas būtu dārgi un laikietilpīgi.
Visas filmas būtu pelnījušas digitalizāciju
Henrieta Verhoustinska: Arhīvā ne tikai digitalizē, bet arī restaurē filmas?
Dace Bušante: Mēs paši to nedarām, mēs esam daļa no restaurācijas procesa, kuru pērkam kā ārpakalpojumu. Mūsu misija ir saglabāt un fiksēt kino lentēs esošo informāciju digitālā formātā, un mēs arī apstrādājam, veicam vienkāršoto apstrādi, lai filma nebūtu gluži sarkana. Lai filmu var skatīties un cilvēkiem būtu prieks to skatīties.
Henrieta Verhoustinska: Kā jūs veidojat šo prioritāro filmu sarakstu?
Dace Bušante: Tas ir atkarīgs no tā, kas konkrētajā gadā ir prioritātes. Ir šīs plānveida digitalizācijas plāns, kurā mēs skatāmies konkrēto fondu filmas un tās digitalizējam. Skatāmies arī uz to, ko būs nepieciešams izrādīt, kam ir kādas jubilejas. Piemēram, šogad Ivars Seleckis svinēs savu jubileju, tātad rakurss uz viņa filmām. Tāpat skatāmies arī uz aktieru un citu kino veidotāju jubilejām un attiecīgi no tā veidojas arī prioritātes.
Šobrīd esam pievērsušies arī animācijas filmām, jo tās ir palikušas nedaudz novārtā. Filmu ir ļoti daudz, un visas būtu pelnījušas tikt digitalizētas.
Henrieta Verhoustinska: Rūdolf, jūs ne tikai digitalizējat, bet arī pats radāt kino darbus. Vienu šādu mēs redzējām sociālajos tīklos, tas bija veltīts arhīvam. Ļoti poētisks, skaists videoklips par arhīva darbību. Kas jūs pamudināja tādu izveidot?
Rūdolfs Henčels: Paldies! Tas bija viens no papildu darba pienākumiem. Tā kā mums bija tikko iepirkta jaunā kino digitalizācijas tehnika un tā nekur vēl nebija atrādīta, un tie procesi ir vizuāli pietiekami interesanti, radās doma, ka gribētos izveidot video instrukciju par to, kā notiek kino digitalizācija. Resursu nebija tik daudz, lai taisītu diktora tekstu, nonācu pie versijas, ka jātaisa ar poētiskā kino elementiem. Iekļautie arhīva kadri ir no 20. un 30. gadiem, lai būtu droši, ka tur nebūs nekādu autortiesību.
Nepārtrauktais detektīva darbs
Henrieta Verhoustinska: Ir dažādas situācijas, kur jums ir jārīkojas gandrīz kā tādiem detektīviem, kā izmeklētājiem, kas ierodas noziegumu vietās. Man ir ziņas, ka filma "Mirāža" bija ļoti sliktā stāvoklī, un tā tika atjaunota no divām kopijām, no krievu valodā ieskaņotās kopijas tika ņemts attēls, un no latviešu valodas kopijas tika ņemta skaņa. Vai jums bieži nākas saskarties ar šādām situācijām, kur jāsaliek no dažādiem gabaliņiem viens veselums?
Dace Bušante: Nepārtraukti, jo tie izejmateriāli kinolentēs ir tādi, kādi viņi ir. Citus mēs nedabūsim, strādājam ar to, kas ir. Gribas uztaisīt šo tīro kopiju latviešu valodā, bet ir situācija, ka filmas ir krievu valodā ar latviešu subtitriem, un otrādi, tad mums nākas variēt un pielāgot, bet tas nav tik vienkārši. Rūdolfs to varēs apliecināt, ka katra kopija ir tomēr citāda un tas nav tik vienkārši salikt krievu valodas attēlu ar latviešu valodas skaņu. [..]
Henrieta Verhoustinska: Tā varētu būt, jo aktieri jau arī runāja dažādās valodās.
Dace Bušante: Jā, un nesakrīt garumi un ir visādas īpatnības šīm kopijām.
Henrieta Verhoustinska: Redzidzirdilatviju.lv ir brīnišķīga dārgumu lāde, kurā vienmēr ir patīkami ieiet. Vai jūs esat fiksējuši, kas ir meklētākie materiāli šajā vietnē?
Dace Bušante: Jā, ir, un ir interesanti, ka cilvēki bieži skatās vienu un to pašu, tas atkārtojas un atkārtojas. Skatoties, kas pusgadā ir skatītākā filma, tu ieraugi, ka ir skatīta kaut kāda filma tūkstošiem reižu. No sākuma man likās, ka tā ir kļūda, bet nē. Kad kāds cilvēks atrod sevi vai kādu konkrēto vietu, un nopublicē to feisbukā, un saka – redziet, te ir mūsu ciemats. Visi cilvēki metas skatīties. Tas ir brīnišķīgi, un mums par to prieks.
Daudz skatās hronikas, bet ļoti daudz skatās arī spēlfilmas, piemēram, seriālu "Ilgais ceļš kāpās" ļoti daudz skatās, arī "Vecā jūrnieka ligzda" ir topa filma.
Henrieta Verhoustinska: Vai meklētākā fotogrāfija ir Viļa Rīdzinieka fotogrāfija no Latvijas Republikas proklamēšanas?
Dace Bušante: Ja mums tā ir, tad tā ir pārfotogrāfēta. Man gan šķiet, ka mums tās nav.
Henrieta Verhoustinska: Kāda ir jūsu un arī apmeklētāju attieksme pret ideoloģiski iekrāsotiem, okupācijas laikā tapušiem mākslas darbiem vai dokumentālajiem kadriem? Vai ir kādas lietas, ko varbūt nedodat apmeklētājiem?
Dace Bušante: Šobrīd nav tādu slēgto fondu. Principā tas, kāpēc kaut ko nepublicējam, ir vairāk atkarīgs no autortiesībām. Nenoliedzami ir darbi, kuros ir kaut kāda sensitīva informācija, piemēram, privātpersonu filmējumus mēs skatāmies un kāzas, bēres, ja mums nav atļaujas, mēs nepublicējam. Bet visas padomju laika kinohronikas ir nopublicētas ar attiecīgajiem vadoņiem. Mums reizēm arī pārmet, ka mēs slavinām to laiku, bet mēs neko neslavinām, tās ir tā laika liecības. Var uz šīm hronikām paskatīties arī mazliet savādāk, uz šo cilvēku, vietu, kas tur ir, neklausoties šajā ideoloģiskajā tekstā.
