Orests Silabriedis: Ir tāda sajūta, ka filmas skaņu celiņam ir divi autori: viena ir Juste Janulīte, un otrs ir Juris Vaivods – vai tas būtu pārlieku skaļi teikts?
Juris Vaivods: Tas ir samelots! (smejas) Par Justi gan tiesa: tas ir starpvalstu sadarbības projekts, un Viesturam jau ir vairākkārtēja sadarbība ar šo brīnišķīgo lietuviešu komponisti. Es palīdzēju režisoram ar saviem ieteikumiem mūzikas izvēlē, kas vairāk saistās ar Latviju un to laiku, proti, deviņdesmito gadu sākumu, un vēl konkrētāk – barikāžu laiku.
Redzot filmas montāžas demo variantu, sapratu, ka stāsts ir par cilvēku, kurš cenšas domāt atšķirīgi, līdz ar to mans piedāvājums Viesturam bija mūsu alternatīvās mūzikas dižgari, kuri tiešām izraisīja apbrīnu pat Rietumu pasaulē –
cik nu varēja šie ieraksti tur nokļūt – ar to, kā viņi bez šīsdienas tehnikas iespējām, līmējot lentes un tamlīdzīgi, spēja radīt elektroniskās mūzikas pieminekļus.
Kāda bija skaņuceliņa tapšanas secība? Kad tu skatījies filmas uzmetumus, vai Justes mūzika jau bija?
Kaut kas mazdrusciņ jau bija, bet centos no tā izvairīties. Šī man jau ir otrā sadarbība ar Viesturu kinojomā: pirmā filma bija "Piļsāta pi upis", un centos atrast mazdrusciņ atšķirīgu Justi Janulīti no tās, kāda viņa bija šajā kinolentē. Manuprāt, tas arī izdevās, jo sazinājos ar Justi, viņa atsūtīja man tādus mūzikas ierakstus, kuri gluži nav pieejami "Spotify" vai viņas mājaslapā, un par tiem viņai tiešām liels paldies! Manuprāt, viss darbojas diezgan lieliski. Protams, bija arī mūzikas fragmenti, ko Viesturs jau kā režisors bija pamanījis un pats atcerējies no tiem laikiem, un man bija prieks, ka mūsu domas sakrita, jo es arī viņam būtu ieteicis vienu vai otru grupu vai mūziķu apvienību. To puzli liekot, daudz sēdējām, meklējot aizvien jaunus gabaliņus un skatoties, kā vizuālais materiāls iet kopā ar skaņu celiņu.
Kā ir iespējams tik organiski savienot to visu? Ja es nezinātu ne NSRD vai ko citu, varētu domāt, ka visu skaņu celiņu veidojis viens un tas pats komponists. Gan Justes daļa, gan alternatīvie skaņu lauki savienojas vienā audumā. Kurš ir tas šuvējs?
(smejas) Šuvām jau mēs kopā. Ar Armandu Začu, Viesturu, arī Lietuvas skaņu celiņa kopā licējs palīdzēja ar savām sajūtām, jo tomēr ir svarīgi, lai kāds paskatās arī no malas, nezinot latviešu valodu – ja tās ir dziesmas. Instrumentālā mūzika stāv pāri robežām – tās radītās noskaņas jau saprot visi. Man arī pašam [par šo skaņu celiņu] prieks: manuprāt, tā ir tā frekvence, ko bija uzskaņojis 1991. gads – kā laikmets, kā pāreja no vienas [valsts] formas uz valsts neatkarības pieteikšanu, jo mūziķi, kuri radījuši šo mūziku, laiku sajuta līdzīgi. Tā es gribētu teikt.
Kā tu pats atceries 1991. gada janvāri? Kur biji tu?
Biju divās frontēs. Manuprāt, vienu atceries arī tu – tas bija mūsu Mūzikas akadēmijas, tolaik vēl konservatorijas, kordiriģentu nodaļas mācību koris, ar kuru mēs dziedājām gan Vecrīgā, gan Doma baznīcā, gan arī, starp citu, pirmā barikāžu upura – šofera Mūrnieka – bērēs. Un otra bija mūsu tā saucamā pilsētas kapela "Usma", ar kuru braucām uz tā saucamajiem karstākajiem punktiem. Mums bija dzīvoklis Alfrēda Kalniņa ielā, kur mēs šad un tad arī nakšņojām uz grīdas, un tur, kur mūs izsauca, tur arī braucām.
Tas, kas man ir visvairāk acu priekšā palicis, – tās sastingušās un pelēkās vīru sejas, kad uz pārvada, kas ved uz Vecmīlgrāvi, omonieši bija sašāvuši kravas mašīnas.
Un tad nu mēģinājām ar mūziku tos cilvēkus tā kā iekustināt, aicināt, lai padzied līdzi, lai kaut kā mazdrusciņ atslābinās.
Tas maz bija iespējams tādā brīdī?
Es ceru, ka mēs kaut kā palīdzējām... Braucām uz Ulbroku, kur bija Latvijas Radio torņi, arī tur naktī mēģinājām cilvēkiem uzfrišināt garastāvokli. Tā ka mazdrusciņ pienesums ir bijis arī no mūsu puses.
Kā var pārvarēt to slieksni, kad cilvēki atrodas nāves tuvumā – tu atnāc, paņem akordeonu...
Bet kas cits atliek? Kas cits atliek? Vai nu arī tevi pārņem bailes... Labi, šajā gadījumā
Latvijai ļoti paveicās – atšķirībā no Viļņas, kur upuru bija daudz vairāk. Bet kaut kā cilvēki prata tās bailes pārvarēt.
Man liekas, ka tajā brīdī jau neviens neko tādu nedomāja – tāpēc arī varbūt bija šie nejaušie upuri, kuri pagadījās lodei ceļā – jo nebija baiļu. Ja būtu bail, gan jau tad būtu tukšas ielas.
Lai gan – tas bija laiks, kad cilvēki prata arī bailes pārvarēt.
Kā tu domā – kā Viesturam Kairišam ir izdevies pastāstīt par barikādēm tiem, kas tās nekad nav redzējuši?
Man ir ļoti liels prieks tieši par to, ka Viesturs filmā nav ielicis hrestomātiskās lietas, proti, kaut kādu vēstures atstāstu. Jā, ir arī tas – šis klāt esošais fons, kur var nolasīt notikumus, bet principā man liekas, ka tas ir pareizais veids, kā šobrīd uzrunāt jaunos cilvēkus, no kuriem arī varbūt viens otrs stāv izvēles priekšā.
Starp citu, filmas galvenais varonis – Dailes teātra aktieris Kārlis Arnolds Avots – šobrīd ir iestājies Zemessardzē. Varbūt šī filma liks padomāt arī vienam otram viņa laikabiedram par šīm lietām un vērtībām, kurām arī mēs stāvējām klāt, kad tās mainījās.
Tas ir brīnišķīgs veids, kā caur jauna cilvēka stāstu uzrunāt mūsdienu jaunos cilvēkus, jo problēmas jau ir tās pašas – pirmās mīlestības mokas, radošās mokas: kā tu mēģini atrast savu īpatno rokrakstu, šajā gadījumā runājot par filmas galvenā varoņa izvēli – kā viņš ietekmējas no Džārmuša filmām. Tas būs ļoti, ļoti noderīgi! Un tas, ka šim konkrētā cilvēka stāstam ir arī vēsturiskā aizmugure – tas iedarbojas ļoti labi.
Atzīšos: skatoties filmu, neatpazinu NSRD! Sapratu, ka dzied Ieva Akuratere. Vienubrīd nāca prātā – varbūt "K. Remonts"? Bet to, ka tas ir NSRD – atzīšos, nezināju šo "Tango".
Man pašam bija pārsteigums, ka šī dziesma piedalījās "Mikrofona" aptaujā – konkrēti šis "Tango" dabūja kādu padsmito vietu. Tur jau bija vēl arī otra brīnišķīga soliste – Raimonda Vazdika, ar kuras vārdiem tiek fragmentāri atskaņota dziesma "Minors".
Kādas tev pašam tobrīd bija attiecības ar šādu mūziku? Jautāju to tādēļ, ka mūsu lokā, Mediņskolā, un pēc tam arī konservatorijā klausījāmies pilnīgi citu neakadēmisko mūziku. Latviešu alternatīvie nonāca mūsu uzmanības lokā krietni vēlāk, deviņdesmito vidū, beigās.
Es neteiktu, ka ar šo mūziku dzīvoju ikdienā, bet zināju gan "Dzeltenos pastniekus", gan NSRD, konkrēti Hardijam Lediņam bija interesanti sekot līdzi.
Varbūt tāpēc, ka mums teātrī bija brīnišķīgā aktrise Gundega Ozolīte, kura ar viņiem sadarbojās un kaut ko bija iedziedājusi. "Aurora" savukārt bija tāds eksperimentu laiks – viņu vadonis Ritvars Dižkačs tapa par grupas "Jumprava" dzejnieku. Konkrētās dziesmas "Barjera" ieraksta sakarā Aigaram Grāveram jautāju, vai viņš arī tur bijis klāt. Viņš teica – jā, viņš tajā ierakstā rībinot elektriskās bungas. Bet līderis bija Dižkačs, kurš bija liels palīgs "Jumpravai", lai viņi veidotu savu īpatno rokrakstu.
Ir tādi, kuriem ne Dižkačs, ne "Aurora" šodien pilnīgi neko neizsaka. Tu tad tomēr esi vairāk no tiem, kas to scēnu pazina.
Tā varbūt nebija gluži tā mūzika, kas visu laiku skanēja fonā, bet interese man bija.
Arī daži mākslinieki no "Zig Zag" staigāja pa Konservatorijas gaiteņiem. Tā gaisotne jau toreiz bija ļoti raiba. Manuprāt, par deviņdesmito gadu latviešu rokmūziku varētu pat uzņemt atsevišķu seriālu. Jo tās idejas bija tik raibas un interesantas!
Tiem, kas nezina šos piemērus, medusmaize būs "Zodiaks" – kur nu mēs bez viņiem, tomēr viena no vispārdotākajām platēm… Tad nu vienā filmas epizodē ieskanas viņu tēma. Ir arī viena Raimonda Paula populāra dziesma. Varbūt ar vienu epizodi esmu mazdrusciņ samelojies – ar "Credo" dziesmu, kas nav gluži 1991. gads, bet 1992. gads. Bet tur ir atkal savs stāsts, jo reizēm ir tā, ka režisors uzfilmē kādu ainu ar konkrētu mūziku, un pēc tam mēs saprotam, ka šīs mūzikas izmantošana ļoti, ļoti dārgi maksā, un tad nu jāmēģina tieši tādā pašā tempā atrast kādu alternatīvu no latviešu mūzikas. Man ir prieks, ka man izdevās atrast! Nomainījām "Joy Division" pret "Credo" dziesmu.
Bija vēl otra epizode, kuru izglāba Uldis Rudaks ar savām hrestomātiskajām zināšanām, jo viņš paņēma grupu "Tumsa" – ne to, ko šodien zinām, bet to, kuras nosaukumā pēc katra burtiņa bija punkts.
Ko vēl neesam nosaukuši?
"Līvu" "Zābaku dziesmu". Es tomēr Viesturam teicu, ka šī nu bija tik hrestomātiska dziesma, ka vismaz kādā barikāžu autobusiņā to vajadzētu ielikt kā radio hitu.
Un kur nu var piemirst tādu personību kā Roberts Gobziņš un viņa "Aku aku" par veco purva āzi. Tas jau arī bija ļoti nozīmīgs numurs! Viestura izvēle vēl bija atrast Latgales mirušo psalmu dziedātājas, kuras ļoti organiski iekļaujas šajā stāstā. Tā ka amplitūda mums tiešām ir diezgan plaša.
Bet jāsaka paldies Justei, jo salikt viņas mūziku kopā ar NSRD izrādījās diezgan viegls uzdevums – kaut kā ļoti dabiski tas viss iznāca. Ar viņas atļauju šīs divas dažādās pasaules sadzīvo vienkopus, vienlaikus.
