Henrieta Verhoustinska: Vai strādājot kino, tev ir svarīgi kinovalodas meklējumi?
Aiks Karapetjans: Noteikti. Jo visi stāsti ir vairāk vai mazāk līdzīgi. Es drīzāk mēģinu atrast veidu, kā stāstus izstāstīt. Man arī kā režisoram gribas attīstīties un darīt lietas, kuras es neesmu darījis iepriekš, vai vismaz tās, ko esmu darījis iepriekš, attīstīt tālāk, kamēr tāda iespēja ir.
Skatītājiem atklāšu, ka filmā "Bezkaunīgie" dažādos plānos ir ļoti daudz kukaiņu. Vispār dzīvnieku pasaules tēma tev nav sveša: "Sema ceļojumos", kā mēs zinām, ir cūkas, savukārt filmā "Pirmdzimtais" ir mīklainais, mistiskais meža zvērs, kurš seko līdzi galvenajiem varoņiem. Vai dabas tēls, kā mazliet biedējoša pasaule, tavās filmās ienāk apzināti?
Jā, jo es no dabas baidos, es dabā nejūtos labi.
Tu esi pilsētnieks?
Jā, pilnīgs pilsētnieks.
Man daba vienmēr kaut kādā ziņā personificē ļaunumu – tajā ziņā, ka cilvēks nav spējīgs kontrolēt dabu.
Kāpēc tieši kukaiņi? Skatoties filmu, man, protams, ienāca prātā Kafka un "Pārvērtība".
Tas bija 23. decembrī 2018. gadā, kad es ar sievu kārtoju dzīvokli, jo mēs uz Ziemassvētku vakariņām gaidījām radus, un tad vienā brīdī viņa man pateica tādu frāzi: "Aik, paskaties uz augšu!" Es paskatījos uz augšu un uz griestiem bija tārpi. Ņemot vērā, ka mūsu mājā nedzīvo nekādi deklasēti cilvēki, tas bija diezgan liels pārsteigums. Mēs ar putekļsūcēju sākām cīnīties ar tiem kukaiņiem. Tajā brīdī man ienāca prātā, ka tas varētu būt interesants stāsts par ģimeni, kuru ārējais drauds apvieno. Es iedvesmojos no tādām filmām kā Polaņska "The Tenant" vai "Suspiria" – gan no Ardžento oriģināla, gan no rimeika, kas nesen bija ar Tildu Svintoni. Es gribēju ne tik ļoti psiholoģisku, cik fizioloģisku filmu taisīt.
Filmā viena no varonēm ir māja. Tā ir ārkārtīgi īpatnēja un ļoti iespaidīga. Kur jūs tādu atradāt?
Pie Alūksnes. Tā ir muiža. Trīs nedēļas mēs tur filmējām. Tur bija pilnīgi tukša, ļoti skaista ēka un priekš Latvijas ļoti neraksturīga arhitektūra. Likās, ka mums tur ir jāfilmē. Mūsu mākslinieks Aldis Meinerts ļoti palīdzēja. Principā bez viņa tas nebūtu noticis. Es nezinu, kā mēs ar saviem līdzekļiem būtu to realizējuši.
Kā tu nonāci pie domas filmu "Bezkaunīgie" pirmizrādīt tieši Rīgas Starptautiskajā kino festivālā?
Mēs sūtījām uz dažādiem festivāliem, un Rīgas festivāls bija viens no pirmajiem, kas atsaucās un teica, ka parādīs. Bet tas nenozīmē, ka ar to arī beidzas mūsu festivālu ceļojums. Es ceru, ka tieši otrādi – ceļojums filmai sāksies. Ir labi, ka ar Rīgu sāksies un tad ies tālāk.
Visas tavas filmas, izņemot "Cilvēki tur", spēlējas ar šausmu filmu žanru. Vai tu esi aizdomājies, ka nelaimi vēstošā, klaustrofobiskā atmosfēra, kas ir tavā jaunākajā filmā, patiesībā ļoti labi atbilst šī laikmeta, šī laika, kurā mēs dzīvojam, sajūtai.
Man gandrīz visās filmās ir klaustrofobiska sajūta. Mani varoņi atrodas noslēgtā telpā...
No kuras netiek ārā.
Jā. Kad vēl mācījos Kultūras akadēmijā, mans pasniedzējs Gatis Šmits teica: "Aik, tu esi interjera režisors." Kaut kādā ziņā viņam ir taisnība.
Man interjeros vairāk patīk filmēt, jo tu esi ierobežots, un es jūtos komfortabli ar ierobežojumiem. Otrais – tu vairāk vari koncentrēties uz svarīgām lietām, jo filmēt ārā var visādi. Man tieši tā lielā izvēle izraisa paniku.
Kā tu izvēlējies filmas abus galvenos aktierus? Jo Didzis Jonavs nav profesionāls aktieris un to, godīgi sakot, drusku var just.
Man kastinga pirmajā dienā atnāca viņi visi. Tas bija ļoti neticami. Vienmēr kastinga periods ir ļoti ilgs un mokošs, kamēr tu atrodi, tavuprāt, īstos aktierus. Kad es ar viņiem runāju, sapratu, ka viņiem kaut kādā ziņā ir līdzīga pieredze ar varoņiem, kas ir filmā. Ņemot vēra, ka viņiem nav liela pieredze [kino] un lielākā daļa no viņiem nav profesionāli aktieri, vieglāk būs, ja viņi to spēlēs caur savu pieredzi, nevis tēlos pilnīgi citus varoņus. Pirms tam mēs pusotru mēnesi tikāmies studijā un nevis mēģinājām pēc scenārija, bet taisījām vingrinājumus, uzdevumus, lai viņi sāktu pievērst viens otram uzmanību, klausītos, ko saka otrs, nevis gaidītu savu tekstu. Es arī viņiem teicu, ka mums ir ļoti īss filmēšanas periods un mums nebūs laika kaut ko runāt, mēģināt, tāpēc labāk tagad visu izrunājam, izdarām.
Tu esi ne tikai kino un teātra režisors, tev ir bijuši arī vairāki mēģinājumi operā. Tu esi iestudējis trīs operas: "Seviljas bārddzini", Guno "Faustu" un divus viencēlienus – Montemeci "Burvestību" un Leonkavallo "Pajaci".
Tas ir Latvijā. Pēc tam es Francijā "Karmenu" taisīju un Norvēģijā "Faustu" ar norvēģu sastāvu.
Es uzzināju, ka nākamā gada rudenī tu iestudēsi Ofenbaha "Hofmaņa stāstus".
No kā tu uzzināji?
No operas. (Smejas)
Ļoti labi. Tad mēs varam runāt par to. (Smejas) Cerams, tas notiks pēc gada, kā mums ir sarunāts.
Man nenormāli patīk mūsu operteātrī strādāt. Es ar ļoti lielu nepacietību gaidu to mirkli.
Bet operas žanrs ir pilnīgi, radikāli atšķirīgs no citiem tavas darbības virzieniem. Kas tevi saista operā? Turklāt tās ir ļoti dažādas operas, ko tu iestudē.
Ar operu ir viegli, jo tu jau iepriekš visu izdomā, izpildi kā mājasdarbu un tad atnāc un mēģini to visu realizēt. Ļoti līdzīgi ir kino. Es visdrīzāk teātri sauktu par kaut ko pilnīgi citu. Tur pieeja atšķiras ļoti, jo tev vairāk jāpaļaujas uz aktieriem, tev vairāk jāuzticas tiem cilvēkiem un galvenais – jādara viss, lai radītu tieši procesā. Nedrīkst baidīties no procesa, jo, pateicoties procesam, tev kaut kas sanāk. Es cenošos mazliet pārvarēt sevi, lai nesēžu stresā un bailēs par to, ka es nezinu, kas tālāk notiks. Es cenšos uzticēties aktieriem un tam, ka mums viss sanāks.
Uzticēties aktieriem tavā gadījumā nav grūti, jo tas ir Jaunā Rīgas teātra zieds, kas strādā pie tavas topošās izrādes "Fēlikss, Anatolijs un Ilona" – spēlē Kaspars Znotiņš, Andris Keišs, Vilis Daudziņš, Baiba Broka un Marija Linarte. Bet "Venēcijas tirgotājs", ko tu pirms 10 gadiem iestudēji Nacionālajā teātrī, netika atzīsts par baigo veiksmi. Tagad tu riskē vēlreiz.
Man jau sen bija materiāls, kuru es gribēju realizēt tieši Jaunajā Rīgas teātrī un tieši ar šiem aktieriem. Kad Alvis [Hermanis] man jautāja par aktieriem, es viņam uzreiz aizsūtīju sarakstu ar tiem, kurus es gribu, un, paldies dievam, es visus dabūju.
Gan savā jaunākajā filmā, gan izrādē tu sadarbojies ar dramaturģi Justīni Kļavu. Kas tevi piesaista darbā ar Justīni? Kā jūs viens otru atradāt?
Godīgi sakot, tajā laikā, kad es ar viņu iepazinos, es no viņas darbiem neko nebiju redzējis. Kā es minēju par to 23. decembri un par to ideju, ka es taisīšu filmu "Bezkaunīgie"...
Es vairs neatceros, ar kuru režisoru es runāju, ka vajag piesaistīt nevis scenāristu (es pats negribēju rakstīt), bet dramaturgu, jo uzstādījums bija līdzīgs teātrim – daži varoņi, viena lokācija.
Līdz ar to man likās, ka ir vērts vismaz pamēģināt. Es piezvanīju Justīnei, mēs satikāmies, es viņai izstāstīju un viņa teica – mēģinām! Mēs sākām rakstīt. Tajā brīdī, kad filma jau bija nofilmēta un es montēju, parādījās iespēja Jaunajā Rīgas teātrī taisīt izrādi, un es piedāvāju Justīnei uzrakstīt lugu. Es viņai iedevu materiālu, mēs diezgan ilgi runājām par to stāstu, par varoņiem, un viņa uzrakstīja lugu. Justīne māk ļoti asprātīgi rakstīt, viņa ļoti labi tiek galā ar varoņiem, un viņai ir laba humora izjūta, kas ir svarīgi. Man patīk, ka viņa māk nopietni runāt ar mani; mēs varam arī smieties un jokot, bet visu laiku fokuss ir uz darbu. Viņa tajā ziņā ir profesionāls cilvēks, kura mērķis ir taisīt kvalitatīvu darbu.
Izrāde "Fēlikss, Anatolijs un Ilona" stāsta par 90. gadiem, Skrundas lokatoru un to visu. Cik es novēroju mēģinājumos, 90. gadu vidi Kristīne Jurjāne ir diezgan autentiski iemiesojusi gan kostīmos, gan uz skatuves. Epizode, kuru es redzēju mēģinām, bija homēriski smieklīga. Es neatceros, kad es pēdējo reizi būtu tik sirsnīgi smējusies. Vai traģikomiskā intonācija tev ir tuva? Es izlasīju Justīnes lugu, tur ir arī traģiskas lietas.
Kad ar Justīni runājām par izrādes žanru, es teicu, ka tai ir jābūt traģikomēdijai, tai ir jābūt smieklīgai, bet jābeidzas ļoti skumji.
Stāsts ir par ļoti nožēlojamiem cilvēkiem, par ļoti nožēlojamiem laikiem – par 90. gadiem. Smieties mēs varam, bet beigās būtu labi, ja kontrastā skatītājs mazliet nopietni sāktu uztvert to, kas notiek uz skatuves.
Vēl – tā ir teātra skaista īpašība, ka arī mēģinājumos daudz kas rodas. Justīne tajā ziņā nav egoistiska autore, kura cīnās par katru burtu. Viņa ir ļoti objektīva un atvērta, un kad redz, ka piedāvājums ir labāks par to, kas viņai ir, viņa uzreiz piekritīs. Mēs visi strādājam nevis tādēļ, lai man vai viņai būtu labi, bet mēs darām tā, lai būtu laba izrāde un skatītājam skatoties kaut kas iekšā notiktu.
