ĪSUMĀ:
- Kultūras pieejamība attiecas gan uz vides pieejamību, gan uz pielāgotu saturu.
- Relaksētie seansi ārvalstīs – ierasta prakse, piedomājot, lai filmu festivāli būtu piemēroti un pieejami dažādai auditorijai.
- Viena no relaksēto seansu galvenajām vadlīnijām ir samazināt skaņu līmeni kinotelpā.
- Relaksētā seansa laikā apmeklētāji var brīvi pārvietoties vai pēc vajadzības arī atstāt telpu un vēlāk tajā atgriezties.
- Relaksētais seanss piemērots arī, lai pašiem mazākajiem sniegtu maigu ievadu kino pasaulē.
- Lai arī tiek sperti soļi pieejamākas un iekļaujošākas kultūras virzienā, ceļš ne tuvu nav noslēdzies.
Kultūras pieejamība
Aizvien biežāk Latvijas kultūrtelpā aktualizējas jautājums par kultūras pieejamību dažādām auditorijām, un tas attiecas gan uz vides pieejamību, gan uz pielāgotu saturu. Rīgas Starptautiskā kino festivāla kuratore un filmu kataloga autore Dārta Ceriņa un "Showcase" vadītāja Kristīne Simsone rūpējas par to, lai nodrošinātu patīkamu un pieejamu kino pieredzi ikvienam Riga IFF apmeklētājam. Dārta Ceriņa skaidro, ka pēdējos divos trīs gados pieejamības pasākumi un piekļūstamības dimensija ir attīstījusies, tomēr atzīstot, ka ne visās institūcijās. Šobrīd ir vairāki nevalstiskie nodibinājumi, kā Latvijas Jaunā teātra institūts, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs un Rīgas Starptautiskais kino festivāls, kas domā gan par pieejamības informētību, gan infrastruktūras un satura pieejamību.
"Protams, nav tā, ka tikai nevalstiskais sektors kaut ko darītu. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs un viss tīkls, manuprāt, ir vieni no pirmajiem, kas iesāka ļoti detalizētu aprakstu sagatavošanu, domājot tieši par pieejamību. Savā ziņā viņi ir arī bija mūsu paraugs – mēs skatījāmies, kā viņi to dara un kā to dara arī Jaunā teātra institūts. Kopumā es domāju, ka kultūras pieejamība uzlabojas un kļūst par dienas kārtībā arvien biežāk sastopamu tematu," stāsta Ceriņa.
Kristīne Simsone norāda, ka, lai arī situācija uzlabojas, ir diezgan daudz vēl kas darāms līdz brīdim, kad varēsim teikt, ka kultūras joma ir un būs uzskatāma tiešām par pieejamu. "Ja mēs skatāmies uz visiem sabiedrības locekļiem, līdz tam vēl ir, manuprāt, ilgi [jāgaida], jo viens, ar ko kultūras organizācijas saskaras, protams, ir resursu ierobežojumi, kas ir gan finansiālajā plānā, gan darba spēka kontekstā, un otrs – arī infrastruktūra."
Iekļaujošas kino pieredzes radīšana
Šis ir otrs gads, kad Riga IFF apmeklētājiem piedāvā relaksēto seansu. "Šī doma sākās ar to, ka pirms vairākiem gadiem mana paziņa uzrakstīja jautājumu par kādu konkrētu seansu "Kino Bizē". Tas bija tieši festivāla laikā, un es viņai teicu – "redz, kur ir festivāls ar lielisku bērnu filmu piedāvājumu", uz ko viņa atbildēja, ka viņa
ar dēlu, kuram ir autiskā spektra traucējumi, iet uz vietām, kas ir klusākas. Festivālā ir ļoti liela kņada, tāpēc viņa izvēlējās iet uz "Kino Bizi".
Un citi paziņu lokā esoši cilvēki, kas ir ar redzes apgrūtinājumiem, arī izvēlējās iet uz "Kino Bizi" ar domu, ka tur ir klusāks un cilvēki apkārt ir draudzīgāki, pieņemošāki, un tad viņiem, piemēram, draugi var sēdēt blakus un stāstīt, kas notiek filmā, un paskaidrot vizuālās detaļas, kas arī ir svarīgas filmas uztverei. Tas nebija uzreiz, bet mēs kopā ar Dārtu sākām pieejamības iniciatīvas darbināt, un tad radās arī doma par šo relaksēto seansu," stāsta Simsone un norāda arī, ka tiek vērots, ko dara kolēģi ārpus valsts robežām, jo relaksētie seansi ārvalstīs ir jau ierasta prakse, kur tiek daudz piedomāts, lai filmu festivāli būtu piemēroti un pieejami dažādai auditorijai.
Seansa laikā uz vietas ir arī apmācīts personāls, kas nepieciešamības gadījumā var sniegt palīdzību vai atbalstu. "Katru gadu mums ir šī brīnišķīgā brīvprātīgo kompānija – cilvēki, kas ir festivāla sejas, rokas un sirdis," uzsver Dārta Ceriņa, kura kopā ar Kristīni Simsoni brīvprātīgajiem pirms festivāla detalizēti izstāsta katra seansa konkrētās pieejamības prakses un to, kas jāzina, ja ir situācija A, B vai C. "Iesaistītā personāla apjoms ir gana liels, tāpēc cilvēks, kuram ir nepieciešama palīdzība, noteikti nepaliks nesadzirdēts".
Maņu jūtīgums
Bērni ar autiskā spektra traucējumiem bieži saskaras ar maņu jutīgumu, un tādi tradicionāli kino seansu aspekti kā skaļi trokšņi, spilgta gaisma vai pārpildītas telpas var radīt grūtības izbaudīt kino piedzīvojumu. Ja indivīds ir jūtīgs pret skaņu, ierastais kino seanss var būt ārkārtīgi satraucošs, tāpēc viena no šādu relaksēto seansu galvenajām vadlīnijām ir samazināt skaņu līmeni kinotelpā. "Mēs vienmēr īsfilmas liekam vienā digitālajā failā, lai tām visām var pieregulēt skaņu un lai viena filma nav klusa, bet otra bliezoši skaļa. Un, ja atrod arī to perfekto brīdi, kad tu dzirdi visu, kas ir jādzird, un tajā pašā laikā kaut kādi skaļāki momenti nebiedē, tad man liekas, ka tas ir tas zelta standarts," skaidro Kristīne Simsone.
Apzinoties auditorijas dažādās vajadzības un vēlmes, šāda relaksētā seansa laikā apmeklētāji var brīvi pārvietoties vai pēc vajadzības arī atstāt telpu un vēlāk tajā atgriezties. Kristīne Simsone uzsver, ka pārvietošanās ir ļoti būtisks aspekts:
"Domājot par hronometrāžu, seansu veidojam tā, lai tas ir aptuveni stundu garš, un īsfilmas ir ļoti pateicīgs formāts, jo tajā brīdī, kad tu sagursti, vari iziet ārā vai pastaigāt un kaut kā sagrupēties.
Un tad ir tā pabeigtā pieredze, ka esi noskatījies veselu filmu un neesi pusi zaudējis. Ja uzmanība atļauj noskatīties, piemēram, trīs filmas, tas arī ir labi."
Beāte Norde ir mamma dēlam ar autiskā spektra traucējumiem, un viņa norāda, ka pieklusināta skaņa ir ļoti svarīgs elements, un iesaka padomāt par skaņu slāpējošajām austiņām. Uzsverot to, ka bērni ir dažādi un katram nepieciešama citādāka pieeja, kā vēl divus būtiskus elementus viņa izceļ plašu telpu un brīvu gaisotni, lai bērni nejustos ierobežoti. Beāte pastāsta, ka pirms došanās uz pasākumiem bērns tiek sagatavots: "Mēs paskaidrojam – kur mēs iesim, ko darīsim, parādam video – kā tur būs, atrodam "Google", kā tur izskatīsies." Viņa turpina: "Augot lielākam, viņš jau ir iemācījies sēdēt kino, un tad, kad nāk virsū nemiers, attaisu "Skittles" konfektes, un tad viņš tās lēnām ēd."
Tomēr Beāte Norde atzīst, ka parasti viņi iet uz kino tad, kad tur nav daudz cilvēku: "Jo runa ir par tiem līdzcilvēkiem, kuri nav izglītoti, jo tie bērni ir citādāki. Bijām uz cirku, aizgājām ātri prom, jo viņš bija skaļš, bet tā izrāde bija klusumā, līdz ar to viņš tur neiederējās, jo dabūja [nosodošus] skatienus no apkārtējiem cilvēkiem."
Pirmā pieredze kinoteātrī
Relaksētā seansa būtība ir arī pašiem mazākajiem sniegt maigu ievadu kino pasaulē, kur bērni var kustēties, izpausties un iesaistīties savā tempā, nodrošinot pozitīvu agrīno kino pieredzi.
Nepilnu stundu garajā seansā ir apkopotas noskaņā daudzveidīgas un no ikdienas piedāvājuma atšķirīgas animācijas īsfilmas.
Kristīne Simsone skaidro: "Satura piedāvājums pirmsskolas vecumam ir ļoti mazs. Var likties, ka mēs pamatplūsmas repertuārā peldam visādās animācijās, ko redzam multipleksos, kas ir labi, – tā ir izklaide, sava niša, bet liela daļa no tām parasti tiek veidota primāri, lai tur būtu kaut kas vecākiem, kaut kas bērniem un tamlīdzīgi. Un arī tas garums nav primāri nekad tādam divgadniekam, trīsgadniekam. Filmu izlase ir tas, ar ko mēs ilgus gadus esam strādājuši, un mēs turpinām vienu un to pašu vīziju, ko Sonora (Sonora Broka, festivāla radošā direktore un filmu programmas vadītāja – red.), festivāla radošā direktore, nospraudusi – kādos emocionālos kamertoņos filmas rādām, tas tiks turpināts arī šogad."
Papildinot Kristīnes Simsones teikto, Dārta Ceriņa norāda: "Noteikta veida emocionālie kamertoņi tiek respektēti. Noteikti izceļams darbs ir animācijas īsfilma "Dede ir mirusi". Tā pievēršas tēmai, kas ik pa laikam ir cirkulējusi vai nu teātrī, vai literatūrā – par nāves pieņemšanu un to, kā par to runāt ar bērnu. Šajā situācijā tas ir mājdzīvnieks, kas ir bijis dienu dienā līdzās. Šis ir valodiskais aspekts, kur arī liela semantiskā rūpe tiek veltīta tam, kā mēs filmas nosaucam vai mēģinām atveidot šos nosaukumus, un mēs ar Sonoru lēmām, ka neignorēsim nosaukumā pateikt "Dede ir mirusi", ka tā ir nāve, ka tur nevajag veidot kaut kādus noteikta veida aizstājējapzīmētājus, eifēmismus par došanos prom vai paradīzi, vai ko citu. Tas ir tas, kas piesaka šī seansa māksliniecisko saturisko uzdevumu, un par to ir ļoti daudz domāts gan iepriekš, gan arī šobrīd."
Kā veicināt pieejamību turpmāk
Lai arī tiek sperti soļi pieejamākas un iekļaujošākas kultūras virzienā, ceļš ne tuvu nav noslēdzies. Ir lietas, ko var izdarīt tūlīt, un ir lietas, kurām nepieciešams laiks un resursi. Lai mazinātu raizes un neskaidrības, Beāte Norde kā ieteikumu iekļaujošu kultūras pasākumu organizatoriem turpmāk min vizuālo ceļvežu (ideālajā variantā – video formātā) ieviešanu:
"Noderīgs būtu reklāmas rullītis ar paskaidrojumu, kas tur notiks.
Makša [Beātes dēls] gadījumā tas noteikti strādātu. Es viņam varētu izstāstīt un parādīt – "skaties, mēs brauksim tur, un tevi sagaida šis". Viņš jau būtu sagatavots un zinātu, kā tur izskatīsies un kas tur būs. Piemēram, pa soļiem – uzstāsies dziedātājs, tur būs ģitāra, tad būs deju brīdis, vēl kaut kas. Jo mums arī ikdiena ir tāda – viss pēc plāna un viss ar attēliem: būs skola, tad tētis brauks pakaļ ar mašīnu, pēc tam vingrošana, mājas. Viņa gadījumā tas strādā." Beāte turpina: "Viņš jau saprot, viņš vienkārši nerunā. Viņam tā valoda nav kā komunikācijas veids, tāpēc to neizmanto. Ja viņš zina, kā tur izskatīsies, pietiek arī tikai uzrakstīt, bet, ja nezina – tad vajag arī attēlu."
Iekļaujošu kultūras pasākumu uzlabojumu kontekstā Kristīne Simsone izceļ trīs būtiskus punktus:
"Pirmais, manuprāt, ir komunikācija ar konkrēto mērķauditoriju, pieejamības kontekstā – ar dažādām kopienām un nevalstiskajām organizācijām, kas tās pārstāv.
Mēs esam bijuši kontaktā ar Latvijas Neredzīgo biedrību, Dauna sindroma biedrību ["Dauna sindroms Latvija"]. Tiesa gan, ne publiskās programmas kontekstā, bet esam strādājuši ar Latvijas Autisma asociāciju. Mūs konsultē Lība Bērziņa no biedrības "Colorize", kura pati darbojas citās kultūras organizācijās." Simsone turpina: "Otrs, mēs šobrīd operējam ļoti mazā komandā, kas uz festivāla laiku pieaug, un neatsverams atbalsts nāk no brīvprātīgajiem. Bet, manuprāt, ja ir iespēja finansiāli ietāmēt pozīciju cilvēkam, kas strādā konkrēti ar pieejamību, un ideālā gadījumā – ja no kādas no kopienām, tad tas jau būtu milzīgs solis pareizajā virzienā." Kā trešo punktu viņa izceļ nepieciešamību vienmēr būt gatavam veikt uzlabojumus: "Manuprāt, te nav vietas tādam "jā, bet mums ir šādi" vai – "redz, kā mēs esam darījuši". Mēs neesam ne mēraukla, ne mērķauditorija. Klausīties, ko mums saka un uzklausīt konstruktīvu kritiku un ieteikumus – manuprāt, tā ir puse no uzvaras."
Pievienojoties Kristīnes Simsones teiktajam, Dārta Ceriņa papildina: "Tad, kad ir attīstītāka iekšējā infrastruktūra, jau var piedāvāt šo pielāgoto un orientēto saturu. Savā ziņā nesaistīti ar pieejamības jautājumiem – starptautiskajā īsfilmu konkursā ir nokļuvusi meksikāņa Ivana Lēvenberga īsfilma "Istabas krāsa", kas pievēršas varonim, kuram ir diagnosticēts autisms. Ir arī šādi saturiskie motīvi, kas mēģina ne tikai radīt komunikāciju par pieejamību, bet piešķir cilvēciskākas aprises vai mēģina kaut kā risināt to pašu tēmu paralēli. Tad šie aspekti – infrastruktūra, komunikācija un saturs – arī labi satiekas. Tas, manuprāt, ir vissvarīgākais."
Riga IFF programmā šogad:
