"Larisa Mondrusa – iespējams, vienīgā popdziedātāja, kas sasniedza slavas virsotnes abās dzelzs mūra pusēs – gan padomju impērijā, gan Eiropā," par dziedātāju, kas savu radošo darbību uzsāka 60. gadu Latvijā, stāsta filmas scenārija autors Gundars Rēders.
18 gadu vecumā dziedātāja kļuva par Rīgas estrādes orķestra solisti un ar skatuvisko pievilcību un skaisto balss tembru, kas līdzinājās Rietumu popmūzikas standartiem, ātri vien vairoja sabiedrības interesi. Ieguvusi atpazīstamību savā zemē, māksliniece kļuva iemīļota arī plašākā mērogā.
70. gados Larisa Mondrusa kopā ar savu vīru Egilu Švarcu krita padomju kultūras funkcionāru nežēlastībā un emigrēja uz Vācijas Federatīvo Republiku.
"Padomju Savienības oficiālā prese ziņoja, ka Larisa ir izdarījusi pašnāvību, nevis aizbraukusi uz Rietumiem," stāsta filmas režisors Arvīds Babris.
Par spīti izplatītajiem meliem un negatīvajai propogandai dziedātājai izdevās no jauna izveidot spilgtu karjeru, šoreiz jau uz vācu estrādes skatuves. "Larisas vīrs Egils Švarcs sarunā, kas tika filmēta abu pašreizējās mājās Minhenē, saka, ka Larisa jāiemet ūdenī, un tad viņa izpeldēs – tas arī viņu raksturo. Aizbraucot no Padomju Latvijas, abiem bija jāsāk savas muzikālās karjeras no nulles, vien ar 200 markām kabatā," stāsta Gundars Rēders. "Larisu raksturo mērķtiecība un talants. Ir fantastiski, ka cilvēks, kurš vāciski praktiski nerunā, pēc diviem gadiem uzstājas Vācijas lielākajās televīzijas kompānijās un dzied kopā ar Eiropas līmeņa vācu lielajām zvaigznēm!" mākslinieci raksturo Arvīds Babris.
Latvijā Larisas Mondrusas, tāpat "Čikāgas piecīšu", Ilmāra Dzeņa un citu tā laika trimdas izpildītāju mūziku klausījās nelegāli ievestās platēs un izplatītos ierakstos.
"Viņas mūzika radīja sajūtu, ka kaut kur ir tā brīvā pasaule, kur dzied par Latviju, par latviešiem, un šeit, Latvijā, to nedrīkstēja darīt. Larisas dziesmas deva cerību, ka varbūt mēs arī kādreiz tā dzīvosim – brīvībā," ar savām bērnības sajūtām, klausoties mūziķes dziesmās, dalās Gundars Rēders.
Larisa Mondrusa savas karjeras laikā izpildīja dziesmas krievu, vācu, poļu un citās svešvalodās. Starp dziedātājas populārākajām dziesmām latviešu valodā minamas "Uzliec veco gramofonu", "Svešā zemē stādu rozes" un "Neticu, ka tā var izgaist mīla". 80. gados māksliniece ieskaņoja Raimonda Paula "Dāvāja Māriņa" un Ulda Stabulnieka "Tik un tā".
Filmu "Larisa. Svešā zemē stādu rozes" veidojuši režisors un scenārija autors Arvīds Babris, scenārija līdzautors un redaktors Gundars Rēders, vadošais operators Normunds Pavlovskis, producente Ilze Circene, režisora asistente Karmena Kreicberga, montāžas režisore Jekaterina Buličeva, skaņu režisore Diāna Pāvilsone, video apstrādātājs Ģirts Ģērmanis un video grafiķis Artis Lejiņš.
Dokumentālā filma "Larisa. Svešā zemē stādu rozes" – 2024. gada 17. februārī pulksten 21.10 LTV1 un REplay.lv.
