Šis gads atnācis ar kādu apaļu jubileju suitu kopienai - jau pērn suiti varēja svinēt 90 gadus kopš pirmās uzstāšanās Rīgā, ar ko pievērsa sev plašākas publikas uzmanību un izpelnījās vispārēju sajūsmu, bet šogad aprit 80 gadu kopš leģendārās Aleksandra Rusteiķa filmas "Dzimtene sauc" jeb "Kāzas Alsungā", kurā fiksētas krāšņās suitu kāzu svinēšanas tradīcijas. Par šo vēsturisko kinolenti šonedēļ suiti atgādināja arī Rīgas publikai.
Filmas "Kāzas Alsungā" pirmizrāde notika 1935.gada novembrī Rīgas kinoteātrī "Palladium" un sakrita ar Brīvības pieminekļa atklāšanas svinībām. Šī stundu garā kinolente ir īpaša vairāku iemeslu dēļ - tajā pirmoreiz iemūžinātas suitu kāzu tradīcijas, tā ir pirmā filma, kas ieskaņota Latvijā, nevis kā līdz tam - Zviedrijā, un tajā ir tikai divi profesionāli aktieri, proti, tā laika teātra zvaigznes Milda Zīlava un Kārlis Pabriks.
Viļa Lāča veidotais filmas scenārijs vēsta par saimniekdēlu Jāni, kurš pēc svešumā pavadītiem gadiem atgriežas dzimtajā pusē un iepazīstas ar Veltu. Viņu kāzas precīzi ataino kāzu ieražas suitu kultūrvēsturiskajā novadā.
Filmas uzņemšana bijis liels notikums visam suitu novadam - masu skatos piedalījās, tradīcijas izdziedāja un izspēlēja gan Gudenieku suitu sievas, gan daudzi Alsungas, Basu un Jūrkalnes zemnieki. Viņu vidū - arī Gudenieku ansambļa tagadējās vadītājas Lidijas Leimanes vectēvs.
Lidijas Leimanes stāstus par filmas "Dzimtene sauc" uzņemšanu šonedēļ varēja dzirdēt arī Rīgā. "Mans vectēvs bija trešajā lielākajā lomā, tāpēc arī uzņemšanas grupa pašā sākumā ieradās manās dzimtajās mājās "Gāčās". Tur bija visi! Tur Milda Zīlava pirmoreiz mācījās slaukt govi, pirmoreiz kāpa zirga mugurā. Viņa neprata ne slaukt, ne jāt. Tur viņai to gotiņu izslaukt neizdevās, bet tad kaut kur aiz Alsungas bija atraduši tādu gotiņu, kurai piens pats tek ārā," stāsta Lidija Leimane.
Leimanes kundzes vectēva māsa, teicēja un tradīciju zinātāja Marija Šperliņa filmas tapšanā bija suitu kultūru maz zinošā režisora Aleksandra Rusteiķa labā roka.
"Epizodē, kad atbrauca precinieki un viņiem parādīja īsto meitu, tur ir tāda melodrāma - viņa noliek galvu līgavainim uz pleca. Redziet, tā toreiz bija tāda mode teātrī - tika uzskatīts, ka sieviete ir jūtīga un saviļņojuma brīžos ģībst. Pret to bija ļoti protestējusi mana vectēva māsa un teikusi: "Puisis kā bilde, kāda ģībšana! Citādi vēl domās, ka viņa ir slima!"" atminas Lidija Leimane.
Apbrīnojama ir suitu iedzīvotāju aktīvā iesaistīšanās filmas uzņemšanā. Vietējais mācītājs no kanceles aicinājis visus, kuri ikdienā nevalkā suitu drānas, tās uz filmēšanas laiku tomēr apvilkt. Pa visiem saziedojuši arī tērpu aktrisei Mildai Zīlavai, kura to vēlāk paņēma līdzi trimdā un vilka visās ārvalstu vēstniecību pieņemšanās.
Filma tapa īsā laikā - uzņemšana notika 1935. gada vasarā visos suitu pagastos, jau novembrī kinolente nonāca pie skatītājiem. Šodien to var noskatīties arī interneta vietnē "Youtube".
