Jāatzīmē, ka aktrises Emmas Stounas sniegums filmā ir lielisks – šķiet, ka režisora izvēlētajā skotu rakstnieka romāna rāmī, kā arī pārspīlētajos jūgendstila pārbagātības interjeros, aktrise patiešām atradusi sev atbilstošu spēles laukumu. Filmā arī redzams kaut kas līdz šim Lantima daiļradē maz vai precīzāk gandrīz nemaz sastapts – humors ar vieglu un gaišu toņkārtu. Filmas skatīšanās laikā nenožēloju ne minūti, taču darbs, kuru gan tās producenti, gan galvenās lomas atveidotāja, gan arī pats režisors pozicionē kā uzdrošināšanos uz sievieti atbrīvojošu vēstījumu, kura centrā ir sievietes seksualitāte, tomēr liek uzdot arī vēl vienu jautājumu: kad beigsim par sievietes brīvību slavinošiem uzdot darbus, kas turpina sievietes infantilizēšanu un/vai padarīšanu par prostitūtu vai izpētes objektu un vīrieša – radītāja, Dieva, kas zina un visu saprot labāk, konstrukciju?
Vai šī filma nenoslīkst solījumos, ko tā gluži vienkārši nav spējīga izpildīt?
Ne jau Šarikovs, bet Bella
"Nabaga radības" iedvesmojis skotu autora Alasdēra Greja (Alasdair Gray) romāns ar tādu pašu nosaukumu. Romāna un filmas sižets ir sava veida interpretācija Mihaila Bulgakova "Suņa sirdij" – sievietei, kas izdara pašnāvību, zinātnieks pārstāda viņas nedzimušā bērna smadzenes.
Tā pasaulē pirmos soļus sper nevis haosa priekšvēstnesis Šariks/Šarikovs, bet gan atdzimšanas – renesanses inkarnācija – Bella – sieviete – balta lapa, radība ar zīdaiņa smadzenēm.
Filmas prezentācijā Ņujorkas kinofestivālā režisors skaidroja, ka filma atšķiras no romāna ar to, ka tā daudz tuvāk un detalizētāk pievēršas tieši galvenās varones Bellas tēlam, tā "pieaugšanai", "nobriešanai", tā veidota no viņas skatu punkta. Bellas "bērna prāts" pamato bangojoši košās krāsas un estētiski spēcīgās ainas. Tēla attīstībā, lai palīdzētu aktrisei Emmai Stounai darbā, tika izveidoti vairāki Bellas pieaugšanas posmi, kuros katram ticis piemeklēts savs kustību un estētikas, apkārtējās vides, krāsu, noskaņu un citu atribūtu piesātināts arsenāls. Ar šīs shēmas palīdzību aktrisei ir bijis vieglāk pārslēgties no vienas filmas epizodes filmēšanas pie citas, kas ne vienmēr notika hronoloģiskā secībā. Tieši ķermeniskais tēla iemiesošanas faktors, kuru pastiprina daudzie tuvplāni, iespējams, ļauj stāstījumu arvien tuvāk pietuvināt galvenajai varonei. Tas viss ir labi, interesanti, tas strādā.
Baisais un brīnumainas, šoreiz arī mazliet jautrais Lantima kino
Lai arī Lantima darbiem kinokritiķi pārmet pārlieku formālismu režijā un tehniskajos risinājumos, es šai kritikai nevēlos piekrist. Franču kinokritikas raidījumā "Maska un spalva" ("Le Masque et la plume"), kritiķu smieklus raisīja fakts, ka Lantims pēkšņi šajā filmā atklājis "zivs acs" ("fisheye") objektīvu un steidzies ar to filmētas ainas pilnīgi visur iestarpināt. Vairums viņa darbu piedāvā kādu šodienas autorkino ne pietiekoši bieži sastopamu elementu – pilnīgu iztēles lidojumu. Vairākums no tiem nav sakņoti dokumentālu reālu tēlu prototipu piedzīvotajā, tie nestāsta par vēstures pagriezieniem, to centrā nav psihoemocionālas problēmas vai attiecību drāmas. Tie ir literāri un pasakaini – nozīmē, ka tajos ir kaut kas no baisā un brīnumainā, kas atrodams dažādu tautu pasakās vai Borhesa, Kortāsara novelēs, maģiskā reālisma darbos, Džonatana Svifta "Gulivera ceļojumos". Tie ir jauna pasaule, kurā skatītājs ir aicināts aizmirst ikdienišķo un fantazēt. Šo aspektu gan mākslā, gan teātrī, gan arī kino es vērtēju ļoti augstu un tas izpaužas gan sižetā, gan režijā, gan arī tehniskajā izpildījumā.
Kā minēju iepriekš, šajā filmā arī sastopams kaut kas Lantima daiļradei neraksturīgs – humors. To izspēlē gan Emmas Stounas atveidotā Bella, kuras kustības šķiet pārspīlētas, teatrālas gluži kā mēmajā kino, pastiprinot komisku efektu. Gluži kā Čaplins, kas kāpj uz viena un tā paša grābekļa, arī Bella, atkārtojot savas darbības vai formulējot savus bērnišķīgos iespaidus, raisa smieklus.
Bellas pieeja dzīves dzīvošanai ir neordināra, tieša, pilnasinīga, ziņkāres un atklāsmju pilna, kā "kulaks uz acs" un tajā ir atrodamas novirzes no ikdienas rūpēm, dzīves pelēcīguma.
Arī īpatnējie, dramatiskie, kaislīgie vīrieši, ar kuriem viņai ir tas prieks sastapties, ienes savu komisma devu stāstā. Filma arī vizuāli ir bagāta spilgtām, gandrīz nereālām krāsām, tās barokālā bagātība scenogrāfijā arī raisa pārspīlējuma, pārticības un pāri malām plūstošas dzīves efektu. Filmas ainas ir dinamiskas, kustību un dažādu kadru apdzīvojošo radību pilnas. Kad galvenā varone dodas ceļojumā uz Lisabonu, filmā var rast atblāzmas no bērnu piedzīvojumu filmu estētikas, kuras brīvdienu rītos var vērot LTV. Vienlaikus trakā zinātnieka tēlā vai Bellas transformāciju procesā redzam atblāzmas no "Frankenšteina". Filmas interjeri ir tik pat piesātināti kā Žana Kokto "Skaistules un briesmoņa" pilī. Bellas mājvietu arī apdzīvo Hieronīma Bosa cienīgi monstriņi – suņi ar vistas kājām, zosis ar cūkas ķermeni, visi viens otram maisās pa kājām. Jūgendstila, baroka, renesanses interjeru kokteiļa bagātība mijas ar trakomāju istabu polsterējumiem, un no ādas gabaliem šķietami kopā sašūtais Bellas radītājs Godvins Baksters (ko iemieso Vilems Defo) ir mazliet baismīgs, bet vienlaikus aizkustinošs onkulis, kura ķermeni un dzīvi sabojājis cits traks zinātnieks – viņa tēvs.
Sievietes seksualitātes ekstrēmi
Bellas seksualitātes rašanās, kā arī sieviešu seksualitāte ir minēta gan kā grāmatas, gan filmas galvenā tēma.
Es gan teiktu, ka šo darbu tēma ir drīzāk dubults vīriešu (grāmatas un pēc tam filmas autora) skatījums uz sievietes seksualitātes pamošanos un interpretācija par to, kā tā tiek izdzīvota.
Varbūt tāpēc, ka mana personiskā sastapšanās ar seksualitāti bija ļoti atšķirīga no filmā redzētā (lai arī, protams, jāņem vērā, ka Bella ir ekscesa inkarnācija), uzskatu, ka sievietes prezentēšana gandrīz kā nimfomāni ir tieši tas pats, kas "Lolitas" vai "Amerikāņu skaistuma" cienīga vīrieša siekalošanās ap neaizskartās nevainīgās meitenes tēlu. Protams, ekstrēmi un, precīzāk, ekstrēma seksualitāte ir interesanta lieta ar ko strādāt, tā viennozīmīgi piesaista ļoti daudz uzmanības, tā raisa diskusijas un pārdomas, taču mani nebeidz mulsināt fakts, ka vīriešu skatiena versijām par sievietes seksualitāti bieži vien jābūt viena vai otra ekstrēma pusē. Turklāt ar to vēl manas pārdomas nebeidzas. Domāju arī par bībelisko (es teiktu pat patriarhālo) sievietes tēla attīstību, kura atblāzmas var atrast arī filmā. Bībeles stāstos divas vislabāk zināmās sievietes eksistē kā divi ekstrēmi – cēlā jaunava Marija un pavedinātāja, ļaundare Ieva. Pēc tam tiek izveidots arī svētās, sievietēm pieejamās Marijas Magdalēnas stāsts, kura radīšanas nepieciešamību lieliski vienā no savām grāmatām ir analizējis franču mākslas vēsturnieks Daniels Arrass (Daniel Arrasse), pievēršoties Marijas Magdalēnas matu attēlojumam renesanses gleznās.
Jaunava, atkarīgā ļaundare, prostitūta, kas kļūst par svēto – Bellas izaugsmē varam atrast atblāzmas visiem trim iepriekš minētajiem tēliem.
Bella un Emanuēla
Vairākās intervijās ir izcelts fakts, ka Bella pasauli iepazīst ar savu "pavadoņu" vai "skolotāju" palīdzību. Un šīs pasaules iepazīšanā ļoti svarīga ir arī viņas seksualitātes izzināšana.
Vīriešu tēli, kas zina, kā dzīvot, kas zina, kas ir sekss, kas viņu sargā, pēta vai nolaupa, visās šajās darbībās demonstrē varas pozīciju –
Godvins Baksters viņu "rada" kā "Dievs". Godvina māceklis Makss Makandels viņu "studē", novēro, pēta un fiksē visas viņas darbības un Dankans Vederberns viņu ved ceļojumā un mēģina iekarot meitu ģēģera, mačo stilā. Šis vīrieša-skolotāja tēls filmā neviļus lika arī domāt par erotiskās franču filmu sērijas "Emmanuelle" galvenās varones dzīves un seksualitātes apgūšanu, kuru tai sniedz iesākumā tās vīrs, vēlāk kāda sastapta sieviete, ko viņa iemīl, bet pēc tam kāds vecs seksa guru, kuram sieviete tiek "nodota" tālākai "apmācībai". Abās filmās vēl kāds kopīgs elements ir arī sievietes-bērna pozīcija nozīmē, kurā bērnam ir jāsniedz zināšanas, tas ir jāizglīto un tam jāļauj atklāt pasaule. Taču, lai cik daudz trakais Frankenšteinam līdzīgais Defo nezinātu par cilvēka fizioloģiju, lai cik viņa māceklis pārsteidzis fiksētu katru Bellas apēsto augli un izdzerto glāzi (un vai arī tajā nav kaut kas pazīstams?) un lai cik imūna pret Dankana Vederberna mačoistiskajiem iekarojumiem Bella nebūtu, viņas dzīvi diktē visu šo vīriešu izvēles un rīcība. Arī filmas noslēgums – Bellas profesijas izvēle īpaši neliecina par kādu lielu atbrīvošanos no savu daudzo dzīves pavadoņu grožiem.
Ar humoru var apsvērt domu, ka šī filma ir alternatīva Grētas Gervigas (Greta Gerwig) filmai un 2023. gada kases grāvējam "Bārbija" ("Barbie"). Jāpiekrīt, ka Margo Robijas (Margot Robbie) naivā, perfekti skaistā, blondā un pārliecinošā pasaules vērotāja Bārbija ir diametrāli pretēja tumšmatainajai gotei, skeletīgajai, perfekti skaistajai Emmas Stounas Bellai, kas kā viesuļvētra ienāk visur, kur tai tiek atvērtas durvis, pamazām meklējot savu cilvēcību un savas vērtību sistēmas. Man, protams, patiktu, ja ASV Kinoakadēmijas balvas pasniegšanas ceremonijā par labāko pilnmetrāžas filmu cīnītos divas šīs gladiatores bez "Openheimera" ("Oppenheimer"), taču jāsaka, ka abu filmu noslēgumi mani pilnīgi vienādi pievīla skatījumā, ko tie sniedza par sievietes nākotni.
Gaidīsim tālākās gladiatores, kuru stāstu nobeigumos atradīšu kaut ko iedvesmojošāku par to, ka viss paliek pa vecam – lielo uzņēmumu koncernu valdēs viss bez izmaiņām, vīriešu diktēts – kamēr Bārbijas iet pie ginekologiem un gotes izvēlas savu dzīvi veltīt savu tētu iestaigātajam ceļam un profesijām, sakot, ka beidzot atrasta brīvība!
