Recenzija: Sekas visiem Toma Krūza labajiem nodomiem

1996. gadā iznāca pirmā “Neiespējamās misijas” filma, un tobrīd 34 gadus vecais Toms Krūzs pirmoreiz atveidoja slepeno aģentu Ītenu Hantu. Savā ziņā neticami (lai gan Holivudas jaunības kulta pasaulē - kas tur neticams?), ka šobrīd Krūzam ir jau 56, bet viņš joprojām spēlē šo pašu lomu. Un joprojām izpilda savus trikus.

Jāteic, ka tas ir lielākais (un brīžiem arī vienīgais) “Neiespējamās misijas: Sekas” bonuss un mārketinga trumpis. Ņemot vērā, ka asa sižeta filmu kontekstā lielāko daļu piedāvājuma sastāda komiksu ekranizācijas, “parastajām filmām” ir jāpiedāvā kas atšķirīgs. Komiksu filmas, kā arī, piemēram, tādi Dveina Džonsona trilleri kā “Debesskrāpis” vai “Postītāji” pārsvarā izmanto zaļo ekrānu un datorgrafiku, vienā brīdī radot iespaidu, ka aktieri vairs pilnīgi nesaprot, ko spēlē, bet skatītājs vairs īsti nesaprot, ko tieši skatās. Bet tad - klasiskā Džeimsa Bonda vīzē parādās “Neiespējamā misija”, kur spriedze un aizraujošas pakaļdzīšanās ainas ir dzīvas, ir redzami arī dabiski foni, un varoņi arī ir īsti cilvēki. No vienas puses, var šķist, ka tas jau nav tik svarīgi, bet izrādās - ir gan. Spriežot pēc kritiķu sajūsminātajām atsauksmēm (vietnē "metacritic.com" filmai ir 86% pozitīvs novērtējums), skatītāji ir sailgojušies pēc klasiskas asa sižeta spiegu filmas, kurā nepiedalās neviens datorgrafikas monstrs.

Nevar noliegt, ka sārtvaidzīgā Krūza enerģija un pārgalvība ir apbrīnojama un cienījama, taču tai pašā laikā jāpiekrīt Pītera Traversa rakstītajam žurnālā “The Rolling Stone”: “Jūsu misija, ja jūs nolemjat tai piekrist, ir pārstāt domāt par sižetu, cik vien ātri iespējams".

Režisors un scenārija autors Kristofers Makkvērijs (arī “Neiespējamā misija: Slepenā nācija” režisors un scenārists) prot radīt sakāpinātas ainas un savirpināt spiegu drāmas, bet brīdī, kad varoņi sāk sarunāties, sākas problēmas.

To precīzi ilustrē epizode filmas sākumā, kad Hanta komanda pazaudē čemodānu ar trim plutonija lodēm. Atskan jautājums: “Kur ir plutonijs?”, kamera tuvplānā parāda tukšu laukumu, kur pirms tam šis čemodāns ir atradies (šo čemodānu uz ekrāna pirms tam atrāda vairākas reizes), un - lai visiem VISS būtu pilnīgi skaidrs, Ītens Hants secina: “Tas ir pazudis.”

Ņemot vērā, ka kino galvenais uzdevums ir darbībā parādīt notiekošo, šādi paskaidrojoši (turklāt bieži vien divreiz un trīsreiz paskaidrojoši) dialogi neliecina par izstrādātu scenāriju. Un diemžēl “Neiespējamā misija: Sekas” lielākoties ir sadalīta pa posmiem: darbība - dialogs, kas paskaidro to, kas ir noticis, vai runā par to, kas notiks - darbība - atkal paskaidrojošs dialogs. Un šādi uz riņķi. Saprotams, ka šādi pa lielam ir žanra noteikumi - pakaļdzīšanās ainas ir tik ievelkošas, ka skatītājs, kurš īpaši neseko līdzi notiekošajam, var aizmirst to, kas noticis līdz šim. Taču tiem, kas seko līdzi, šīs “aizpildītājsarunas”, kuras turklāt ir absolūti nopietnas, bez mazākās ironijas vai humora, ir visai nogurdinošas.

Filmas sižets izmanto klasisku premisu - pasaule ir jāglābj no anarhistu grupējuma “Apustuļi”, kuri ar kodolieroču palīdzību vēlas iznīcināt pastāvošo iekārtu. Ītena Hanta goda kodekss un morāle kļūst par šķērsli - mēģinot glābt savu komandu, viņš izgāž plutonija atgūšanas misiju, un viss filmā tālāk notiekošais ir šīs rīcības sekas. Jautājums par rīcībām un sekām, acīmredzot, ir filmas idejas vadmotīvs, ņemot vērā, ka Hanta varonis arī cieš no iepriekšējās filmās piedzīvotā sekām. Viņa pagurums, ideālisms un arī posttraumatiskais sindroms viņu dzen uz priekšu, neatsakoties no šādām “neiespējamām misijām”. Diemžēl šī varoņa šķautne ir aplūkota salīdzinoši maz, nozogot filmai iespēju ierakties dziļāk slepenā aģenta iekšējā mehānismā (kā, piemēram, to mēģināja darīt Džeimsa Bonda “Kazino “Royale””).

Izklaides žanrs nav viegls - jo īpaši, ja aiz muguras ir jau piecas vairāk vai mazāk veiksmīgas sērijas filmas. Katru reizi jāpiedāvā kas jauns, kas vairāk, kas vēl, vēl, vēl… Un “Neiespējamā misija: Sekas” to sniedz. Ir izcili horeografēts kautiņš žilbinoši dizainīgā naktskluba tualetē, motociklu pakaļdzīšanās pa Parīzes ielām, kuru, kā stāsta aizkadru hronikas, Krūzs veicis bez drošības stiprinājumiem, ir pat helikopteru pakaļdzīšanās.

Un šīs ainas tiešām ir brīnišķīgas - izklaide bez nekādiem pastarpinājumiem. Kā arī Latvijas auditorijai, protams, īpašs prieciņš ir tas, ka vietējais uzņēmums “Aerodium” filmas vajadzībām uzbūvējis lielāko vēja tuneli pasaulē.

“Neiespējamā misija: Sekas” lutina arī ar fantastiskām lokācijām, skaistām neona gaismām un elegantiem kadriem, kuru ritmiskā montāža dzen uz priekšu darbību tādā kā paātrinājumā. Skatījos filmu kopā ar vēl vienu kino industrijas pārstāvi, kurš neizpratnē vaicāja par vairākām vizuāli iespaidīgām ainām (piemēram, aina pārpildītajā naktsklubā), kuras patiesībā ir vienkārši “transition” (pārejas) kadri un kurām nav nekādas dramaturģiskas funkcijas. Kāpēc tās ir tik garas? Kāda no tām ir jēga? (Jo, godīgi sakot, jēgas nav.) Pavisam vienkārši - jo tās ir skaistas un iespaidīgas.

Apjoms, estētiskā bauda un sevis izrādīšana ir filmas galvenie trumpji, lai izklaidētu skatītāju. Un lielākoties tas nostrādā - ar prātu es saprotu, ka šīs ainas ir bezjēdzīgas, bet tai pašā laikā man ir vienalga.

Tāpat kā reizēm ir vienalga, ka kurpes ir neciešami neērtas - tās izskatās skaisti, un reizi gadā esmu gatava tās uzvilkt.

Kopumā filma tiešām izpilda savu virsuzdevumu - tā izklaidē, aizrauj un pat tipiskas pakaļdzīšanās ainas pasniedz ar kādu negaidītu un oriģinālu triku, neradot žanra klišeju atstrādāšanu. To gan nevarētu teikt par sižeta uzbūvi un, vēl jo vairāk, dialogiem. Jā, šis ir stāsts par varoņiem, par pasaules glābšanu no sagrāves, bet brīdī, kad nopietnā tonī izskan tādas frāzes kā: “Padomā par augstāko labumu!”, nevilšus izlaužas nopūta. Bet toties Toms Krūzs joprojām ir teicamā fiziskā formā. Un tas laikam arī ir galvenais.

Izklaide
Kultūra
Jaunākie
Interesanti