Grāmata solās beidzot atbildēt uz neskaidrajiem jautājumiem dzejnieka, aktiera un mūziķa biogrāfijā un ar vairāk nekā 20 laikabiedru atmiņu stāstiem restaurēt, kāds tad bija Mārtiņš Freimanis, kurš dzīvoja ātri, nesaudzēja sevi un ikvienam sastaptajam radīja iespaidu, ka ir viņa labākais draugs.
Grupas “Tumsa” uzstāšanās un triumfs festivālā “Liepājas dzintars 98” ir vieni no vissenākajiem LTV arhīvos atrodamajiem kadriem ar tolaik 21 gadu veco Mārtiņu Freimani. Arī šis grupas dzīvē nozīmīgais notikums iekļauts par Mārtiņu topošajā grāmatā, un fragmenti no manuskripta mūziķa draugu un talanta cienītāju ielokā citēti arī veltījumu albuma “Mans draugs Mārtiņš Freimanis” atvēršanas vakarā.
Albumu ieskaņojuši Mārtiņa draugi un domubiedri, un daļa no tā ienākumiem tiks novirzīta grāmatas izdošanai, kam sekos labdarības koncertu sērija, lai palīdzētu bērniem ar nāvējošām diagnozēm.
“Ja šis ir veids, kā paildzināt viņa dziesmu skanējuma ilgumu, līdz ar to arī Mārtiņa Freimaņa faktisko dzīvi, darīsim visu, ko varēsim, lai par viņu laiku pa laikam interesantā veidā atgādinātu,” ir pārliecināts albuma izpildproducents Guntars Račs. “Ne visi varēja izturēt to tempu, kādā viņš dzīvoja – no “Sarkana” uz “Pieciem vilkiem”, atpakaļ, tad kādā mājas ballītē, kur viņš vienmēr satika kādu cilvēku, un tos cilvēkus viņš tā pieradināja, ka viņi ir viņa labākie draugi. Tāpēc arī grāmatas nosaukums ir “Mans draugs – Mārtiņš Freimanis” – jo viņš tiešām mācēja vismaz radīt iespaidu, ka viņš ir tavs labākais draugs tajā konkrētajā mirklī.”
Kā pastāstīja Račs, grāmatā ir gan stāsts par Mārtiņa pārcelšanos uz Rīgu, gan viņa kļūšana ne tikai par dziedātāju, bet arī par aktieri – dalība Māras Zālītes un Zigmara Liepiņa rokoperā “Kaupēn, mans mīļais!”
Augustā gaidāmajā grāmatā vairāk nekā 20 cilvēku atmiņu stāsti restaurē 33 gadus īso, taču notikumiem piesātināto Freimaņa mūžu. Kā mazu puiku viņu pazina žurnālists Juris Valdovskis, ar ko Mārtiņš Aizputē dzīvojis blakus mājās.
“Bumbu ar mums viņš trenkāt nenāca, viņam bija citas intereses – viņš gāja uz Misiņkalna mežu rūpēties par varžu populāciju, par skudru pūžņiem, viņš bija dabas draugs,” atcerējās Valdovskis.
Vēlāk Valdovskis bija pirmais, kuram Freimanis publicēšanai atklāja savas skaudrākās dzīves lapaspuses: “Stāstu, ko nevienam nebija stāstījis – ka savu mammu pēc ilgiem gadiem atrada trakomājā, ka tēvs pazuda no kuģa, noslīka tajās dienās, kad ar trio “Fly” bija jāuzstājas Eirovīzijā, ka viņš patiesībā četru gadu vecumā kļuva par dzīvu vecāku bāreni.”
“Viņš jau bija gandrīz kā mūsu ģimenes loceklis – viņš pie mums pavadīja visus Ziemassvētkus,” pastāstīja mūziķis Lauris Reiniks. “Viņš vienmēr kaifoja, kad mēs ar Rūtu strīdējāmies Ziemassvētkos vai ar vecākiem, jo viņš teica – es varu vienkārši sēdēt un skatīties, kā jūs strīdaties.”
Arī Reinika māte Dace dalījās atmiņās: “Es esmu pēc profesijas skolotāja, un viņam vienmēr patika ar mani runāt par skolu, jo viņš arī pāris gadus Liepājā strādāja par angļu valodas skolotāju un viņam likās, ka viņš ir veselu mūžu nostrādājis skolā.”
Reiniku ģimene kā partizāni ilgus gadus glabājusi arī noslēpumu, ka Mārtiņš Freimanis rakstījis Artūra Reinika grupai “Tērvete” šlāgerdziesmas ar segvārdu Ilze Melne.
“Un viņam ļoti patika, ka visi meklēja – kur var redzēt dzejnieci Ilzi Melni, kur var redzēt vaigā komponisti Ilzi Melni, tas viņam drausmīgi patika,” atcerējās Artūrs Reiniks.
Grāmatas autore – muzikoloģe Daiga Mazvērsīte – grāmatā centusies ieviest kārtību līdz šim haotiskajā Freimaņa biogrāfijā. Un kādreizējie kolēģi dalās arī atmiņās, kā bija ar Mārtiņu strādāt studijā.
“Toreiz bija studijā muzikāls bardaks, Mārtiņš nāca, mēs šad tad iedzērām balzamu, domājām, rakstījām tās dziesmas, Mārtiņš uz vietas rakstīja tekstus,” pastāstīja mūzikas producents Gints Stankevičs.
“Visvairāk man ir žēl, izlasot šo grāmatu, ka kaut kā mums vajadzēja atrast to ceļu .. dabūt vienu atklātības stundu, un mēs uzzinātu, cik slikti ir,” atzina Guntars Račs. “Mēs neviens nenojautām, ka tik slikti ir. Un tas ir tas, ko mēs visi nesam tagad iekšā – to sajūtu, ka – ja mēs būtu zinājuši, mēs būtu varējuši palīdzēt.”
Muzikants dzīvo tik ilgi, kamēr skan viņa dziesmas, un Mārtiņa Freimaņa draugi ir apņēmušies darīt visu iespējamo, lai ik pa laikam atgādinātu par mūziķi un viņa atstāto radošo mantojumu, kas izrādījies neprātīgi liels.
