Latvieši palikuši bez savām "Troņu spēlēm"
"Ja būtu bijusi iespēja filmēt vēsturisko romānu "Zīmogs sarkanā vaskā", visticamāk, latviešiem pašiem būtu savas "Troņu spēles"," – tāda bija viena no tēzēm, kas pirms laika raisījās publiskās diskusijās par rakstnieka Jāņa Lejiņa triloģiju. Un kā gan ne? – Lejiņš pie mūsu 12. gadsimta vēsturiskā lieldarba strādājis teju 10 gadus, iedziļinoties gan romāna tēlu autentiskumā, gan – kas īpaši raksturīgi tieši Jānim – kopā ar arheologiem un vēsturniekiem pētot mūsu gadsimtiem seno vēsturi. Triloģija ir viens no visvairāk atkārtoti izdotiem mūsdienu latviešu literatūras daiļdarbiem: grāmatu plauktos tā nav atrodama. Daudziem lasītājiem par prieku tuvākajā laikā paredzams kārtējais poligrāfijas metiens.
"Mēs, latvieši, diezgan labi pārzinām savu vēsturi, sākot ar 19. gadsimtu, bet par mūsu vec-vec-vec-māmiņām un vēl tālākiem ciltskoka zariem zinām gaužām maz," komentē rakstnieka dzīvesbiedre, šķiet, visu laiku skatītākās un iemīļotākās latviešu daudzsēriju videofilmas "Likteņa līdumnieki" režisore Virdžīnija Lejiņa, kas filmā bija iecerējusi atveidot arī "Zīmogu sarkanā vaskā". "Visi Jāņa darbi ir ļoti kinematogrāfiski: tikai ņem un filmē," komentē režisore. "Strādājot pie filmas scenārija, mums ļoti gribējās celt latviešu pašapziņu, gāžot mītu, ka mēs esam vergu un kalpu tauta. Jo tā nav taisnība! Gluži otrādi: mums ir, ar ko lepoties, ir, ko stāstīt citiem un arī sev pašiem!" skumja nots par filmas nerealizēšanos ieskanas talantīgās režisores balsī.
Rakstnieka panākumu atslēga
Lejiņš ir tiešs, ar labu humora sajūtu, vīrišķīgs vīrs, kas, vaicāts par rakstnieka panākumu atslēgu, tikai nosmejas: "Lielākais rakstnieka veiksmes noslēpums ir ļoti skaidrs: čuguna pakaļa!" – un turpina par savu rakstnieka dienas režīmu: "Pieceļos no rīta, noskrienu savu krosiņu, nomazgājos, paņemu kafijas krūzi un cigareti, un eju uz darbu," – domājot savu mājas rakstāmgaldu. "Un sēžu, kamēr nelabi metas!"
Starp citu, Ērihs Marija Remarks ir bijis gluži tajās pašās domās kā Lejiņš: "Rakstnieka panākumu attiecību veido 10% talanta, 90% dibena!"
Romāns kā vēstures avots
Jānis ir viens no retajiem rakstniekiem, kura sirds aicinājums ir tieši senais vēsturiskais romāns. Viss sākas ar sagatavošanās procesu, tēmas skrupulozu pētniecību, kas prasot vairākus gadus: "Vēsture ir jāsakārto. Katra vēstures joma strādā savā virzienā, tāpēc katram faktam, ko esmu rakstījis ir 2–3 avoti. Nevar paļauties tikai uz vienu avotu: jāliek kopā vēsture, valodniecības un antropoloģijas pētījumi, rakstītie avoti ir tikai vieni no daudziem. Jāsaprot, ka katrs rakstītais teksts grib kaut ko panākt. Bieži tie ir senie ideoloģiski teksti, tai skaitā, "Indriķa hronika"," skaidro rakstnieks.
"Mūsu, latviešu, vēsturi ir rakstījuši vācieši un krievi. Mums beidzot tā ir jāuzraksta pašiem!" Jānis Lejiņš savulaik izteicies. "Un man katrā ziņā gribētos, lai manu romānu varētu izmantot arī kā vēstures avotu. Ne tikai daiļliteratūru."
Romānu rakstīt ir kā mīcīt mālu
Pēc pētīšanas seko rakstīšanas darbs, kam Jānim ir ļoti augsti kvalitātes kritēriji: katra epizode, ko mēs izlasām minūtes laikā, Lejiņam prasījusi vairāku mēnešu pūles: "Tas ir kā ar mālu: tu mīci, mīci, mīci, kamēr dabū ārā to, ko gribi. Tad ir dedzināšanas process, un, ja tu redzi, ka nav izdevies, tad sāc atkal no jauna," komentē rakstnieks.
"Rakstīšanas procesā man ir svarīgi noķert ritmu, tāpēc es varu kādu vārdu palabot, bet ja jālabo vairāk par puslappusi, tad es pārrakstu no gala. Jo valodai, manuprāt, ir jāplūst kā medum – tā lēni, biezi, ar tādu čaukstoņu. Tekstam jābūt uzlādētam. Matemātiski es rēķinu, ka uz vienu gatavu lapaspusi man ir apmēram 10–12 izmesto."
Titānisks darbs
"Tas ir titānisks darbs, kā Lejiņš strādā. Strādājot pie triloģijas ["Zīmogs sarkanā vaskā"], Jānis tai veltīja trīs gadus pa 16–18 stundām dienā, nav brīnums, ka viņš bija pilnībā izšāvies. Tā ir upurēšanās!" patiesas meistarības augsto cenu raksturo režisors, bijušais Lejiņa kolēģis Latvijas Televīzijā Jānis Rēdlihs. "Taču, protams, ne no katra to upuri arī pieņem," smaida Rēdlihs. "Un varbūt, ka tikai tāda darba rezultātā mākslinieks vai – šajā gadījumā – rakstnieks var pieslēgties citām dimensijām un atklāt daudz vairāk nekā vēsturnieki. Jo tur jau saslēdzas citi informatīvie lauki, atnāk patiesā informācija: kā tas ir bijis īstenībā."
Savukārt Lejiņš pats atzīst, ka lielākais gandarījums ir, kad kādi vecāki saka: mans piecpadsmitgadīgais dēls, kas vispār nemēdz lasīt, necēlās no dīvāna, kamēr to grāmatu izlasīja cauri!" Diez vai tas savulaik bija slaveno hokejistu, brāļu Rēdlihu stāsts, taču viņu tēvs, režisors Jānis Rēdlihs zina stāstīt, ka pusaudžu gados puikas ar šo grāmatu patiešām gluži vai saauguši, kamēr nav aizvēruši romāna pēdējo vāku. Kas zina, varbūt mūsu senču varonība 12. gadsimtā vēlāk ir iedvesmojusi nesavtīgai cīņai arī mūsu slavenos hokejistus? Un kaut kādā mērā ietekmējusi stipru vīru rašanos ne tikai sporta laukā vien: līdzīgs stāsts ir arī pianistam un komponistam Vestardam Šimkum.
Īsta veču literatūra īstu vīru izaugsmei
"Īstas veču literatūras ir maz, un šis ir piemērs: spēcīga cīņa, emocija, izteikts goda moments, – tās ir veču lietas. Es to zinu, jo arī mani puikas lasīja šo romānu, un tās lietas bija tās, kas viņiem trāpīja," atzīst hokejistu Rēdlihu tētis Jānis Rēdlihs. "Ne tikai sižets, kas ir ļoti interesants un no kā nevar pat atrauties, bet tās veču būtības lietas tur ir iekšā. Un arī es pats ļoti aizrāvos: lasīju ar visu ķermeni – biju gatavs cīņai, uztraucos. Tas bija lielisks pārdzīvojums!"
