Mājās pie aktrises
Rēzija filmēšanas grupu ir aicinājusi ciemos Mārupei blakus esošajā ciematā "Vētras", savā un dzīvesbiedra, diriģenta Aināra Rubiķa plašajā mājā, kurā katra lieta, šķiet, mīlestībā sarūpēta vai kādas uzstāšanās stāsta izauklēta. Interesanti, ka Mārupe ir arī Rēzijas bērnības vieta, te atradās slavenais bērnudārzs, kurā strādāja mūzikas skolotāja, padomju laikā mega populārā krustmāte Lienīte, pie kuras savulaik nokļuva arī mazā Rēzija un viņas dvīņu brālis, mācītājs Krists Kalniņš.
"Vienmēr pa ceļam uz mājām nobraucu garām savam bērnības bērnudārzam. Atceros, kā mani toreiz aizkustināja dziesmiņa par Salatēti: "Kur, tu esi? Salatēti, Salatēti? Kur tu esi?..." – kāds mazs zaķēns dziesmiņā meklēja Salatēvu, nevarēja atrast, un tas mani toreiz saraudināja," atceras Rēzija. "Dziesmiņai bija ļoti skaista melodija."
Slaveno vecāku ēnā
Latvijas Televīzijas arhīvs glabā ļoti daudz ierakstu ar nosaukumu "Rēzija Kalniņa", un vecākais ir kino žurnāls "Māksla" (1971), kad aktrisei nebija pat gadiņš. Kā nu ne – Rēzijas vecāki bija slavenības, ko filmēja un fotografēja, apsprieda un vērtēja. Šī ir blakne, ar ko jāsadzīvo visa mūža garumā. Senajā materiālā redzams, kā Rēzija un Krists guļ blakus divguļamajos ratos, Liepājas koncertzāles "Pūt, vējiņi!" teritorijā, savukārt viņu tēvs, ģeniālais komponists Imants Kalniņš, bērnus nostūmis klusākā nomaļus vietā, uzsit gaisā knipi, sak: guliet rāmi, kamēr es piedalos vokāli instrumentālo ansambļu konkursā-skatē. Tajā spēlēja arī tolaik jau popularitāti ieguvusī grupa "Menuets", kas izpildīja Kalniņa mūziku. "Es nojaušu, ka šis ir vecākais fragments ar manu piedalīšanos," saka Rēzija. "Pa labi ratiņos ir Krists, pa kreisi – es."
Rēzijas un Krista mamma, Nacionālā teātra aktrise Helga Dancberga (ko liela daļa skatītāju atceras kā skaisto Cepļa kunga (Eduards Pāvuls) sievu Bertu Rolanda Kalniņa filmā "Ceplis") kādā citā arhīva materiālā stāsta, ka abi bērni piedzimuši ļoti, ļoti maziņi, kā jau tas mēdz būt, diviem bērniņiem dzimstot vienlaicīgi.
Neilgi pēc dzimšanas Rēzija plaši atvērusi rociņas, pagriezusies pret Kristu un cieši viņu apķērusi.
"Jā, mamma stāstīja, ka Krists piedzimis pirmais, mazs un ziliņš, bet jau ar melnu matu loku uz pieres. Es izšāvos otrā. Abi svērām tikai pusotru kilogramu katrs, tas ir ļoti maz. Veselu mēnesi pavadījām inkubatorā, bet redz, cik veselīgi izaugām," smejas aktrise.
Tēvs bērnu dzīvēs ir bijis daudzkārt mazāk nekā mamma, kas viņus izaudzinājusi. Galvenās bērnības atmiņas ar tēti – tās ir vasaras Vecpiebalgas mājā, kur, saskaņā ar mammas un tēta vienošanos, dvīņi jūnija beigās, pēc Jāņiem, tikuši atstāti. "Es tikai atceros frāzi: Netraucēsim pāpiķīti, viņš strādā!"" stāsta Rēzija. Tēvs allaž sēdējis pie klavierēm un komponējis, bērni viņa istabā drīkstējuši ieiet tikai reizumis, arī tad, kad bija jāspēlē klavieres, kas, saprotams, nevienam no bērniem nav īpaši paticis.
Kalniņš vēlākos gados ir teicis, ka vislabāk viņa mūziku, protams, spēj sajust paša bērni, saucot to par vienu asinsriti dzīvē un mūzikā.
Rēzija ir izpildījusi daudz sava tēva mūzikas, ko ļoti mīl, un, jāpiekrīt Kalniņam, šķiet, tiešām izpilda kaut kā īpaši. Viņa ir piedalījusies daudzos Imantdienu koncertos, arī izrādēs ar tēva mūziku, taču mīļāks, viņai šķiet, ir stāsts par to, kā tētis viņu bērnībā dēvējis. Proti, par Božibožuku vai Jūķentiņu. Un arī – Rēzija Merilina Viktorija: "Jā, toreiz nelika otrus vārdus, bet man ir otrs – Viktorija. Daudzi to nezina. Bet, šķiet, šis vārds man dod spēku."
Mamma Rēziju mīļi saukusi par maigo puķīti. "Varbūt ārēji neizskatās, ka esmu tāda, jo pasaule pieprasa spēku, bet iekšēji, savējiem, es atļaujos būt maigā puķīte," nosmaida Rēzija.
Dzimšanas diena un Ziemassvētki
Rēzijas un Krista dzimšanas diena ir dienu pirms Ziemassvētkiem – 23. decembrī. Un kādam varētu šķist, ka abas svinēšanas būtu racionāli apvienot, taču ne Helgai Dancbergai. "Agrāk mums ar brāli nebija arī vārda dienu, vienkārši vārdu "Rēzija" un "Krists" kalendārā nebija, tāpēc dzimšanas diena bija vienīgie mūsu svētki. Un tā kā mēs abi ar Kristu bijām jau savā ziņā apdalīti, mamma mums katru gadu rīkoja īpašas dzimšanas dienas ar dāvanām gan dzimšanas dienā, gan pēc – arī Ziemassvētkos, un mēs jutāmies kā vislielākie luteklīši," ar mīlestību atceras Rēzija. "Arī tad, kad dzīvojām jau atsevišķi, mēs regulāri braucām pie mammas, viņa prata mūs sapulcināt, ārā bija liels galds, cepām šašlikus. Tā nebija ciemošanās, tā bija dzīvošana mūsu ģimenē. Mūs gan audzināja ne tikai mamma, bet arī Dana, mūsu trīs gadus vecākā māsa, ar ko man joprojām ir ļoti cieša un īpaša saite."
Krustmāte Lienīte – otra mamma
Palikt vienam ar bērniem – tas ir izaicinājums ikvienam vecākam, bet aktrisei jo īpaši: kur likt bērnus vakaros, kad teātrī ir izrādes? Helga Dancberga atrada iespēju: Rēzija un Krists tika iekārtoti Mārupes diennakts bērnudārzā, kas primāri bija paredzēts bagātā Mārupes kolhoza darbinieku bērniem un bija ļoti labi aprīkots. Mūzikas audzinātāja Liene Lūse bija viena no bērnudārza veiksmēm, un, pateicoties viņai, bērni ieguva ne tikai muzikālu izglītību, bet arī iespēju filmēties televīzijā – muzikālajā bērnu raidījumā "Ar dziesmiņu darbu sāku", no kura Liene Lūse arī kļuva pazīstama visā Latvijā kā krustmāte Lienīte.
"Kaut kādā ziņā Lienīte mums bija kā otrā mamma, jo mēs pavadījām bērnudārzā sešas dienas nedēļā. Reiz es biju slima, viņa paņēma mani pie sevis uz mājām, lika bankas. Man likās: viņa tik skaista, kā princese," atceras Rēzija. "Bet tas bija arī nežēlīgs laiks, prom no mājām sešas dienas nedēļā, kas ir atstājis rētas, tāpēc man rūpes par citiem un ģimenes sajūta ir ļoti svarīga. Kad mamma gāja prom, atstājot mūs uz sešām dienām, mēs ļoti raudājām: mammīt, neatstāj mūs! Mammai sirds lūza, bet audzinātāja teica: neuztraucieties, Dancbergas kundze, pēc piecām minūtēm viņi jau spēlēsies, un viss būs kārtībā. Es vairs neatceros, bet ceru, ka tā arī bija."
"Zilais putniņš"
Viens no interesantākajiem ierakstiem, kur abi mazie dvīņi ir kopā ar krustmāti Lienīti ir Latvijas Televīzijas kino apraksts "Kā svītra skanēt sāk" (1979) par to, kā skaņa nonāk ieraksta lentē. Šodien mums nešķiet tik svarīgi, kā top skaņa, daudz amizantāk un mīļāk ir ieraudzīt abus mazos, deviņgadīgos Kalniņus; pamanīt, ka Rēzija vēl ir nedrošāka par Kristu un dzirdēt Imanta Kalniņa dziesmiņu "Zilais putniņš" abu mazo balsu izpildījumā, kas bija dvīņu bērnības hits. "Tagad, skatoties šo fragmentu, man ir dziļa saite ar to mazo Rēzīti, kam es gribētu pateikt: tu esi brīnišķīga, tev viss izdosies!" savas bērnības pārdzīvojumu aizkustināta, saka pieredzes bagātā aktrise Rēzija Kalniņa.
Zili mati un liecības dublikāts
Viens no interesantākajiem ir Rēzijas stāsts no pusaudža gadiem, kas maigo puķīti pārvērta diezgan ekspresīvā jaunā meitenē, kas matus nogrieza pavisam īsus un nokrāsoja zilus. Kādās Dancbergas atmiņās tie tiek saukti par panku laikiem, ko Rēzija izdzīvoja trakāk nekā brālis. Mācības prātā nebija, bet arī mammu sāpināt negribējās, tāpēc nācās izgatavot skolas liecības dublikātu. "Bija divas liecības, viena īstā, otra – mammai, kurā bija tikai labas atzīmes – 4 un 5 (toreizējā piecu ballu sistēmā – red.)." Mamma atceras, ka Krists nekad neesot Rēziju nodevis, pat tad, kad mamma, ieraudzījusi Rēzijas labo liecību, dēlam pārmetusi, ka vajadzētu pacensties un dažus liecības trijniekus izlabot. Viņa, protams, toreiz nezināja, ka Rēzijai īstā atzīme ģeometrijā bija 2. Un tas neesot bijis vienīgais dievnieks. Jautāta, kā izdevies liecību viltot, Rēzija smejas vien: "Mēs bijām vairāki tādi divnieku karaļi. Izčekojām, kad neviena nav skolotāju istabā, nočiepām tīrās liecības, es iemācījos mammas parakstu, un tā tapa liecības dublikāts. Vispār man labi sanāca viltot lietas."
"OratoriO"
Šodien Rēzija ir liela aktrise, liela personība ar spēcīgu dzīves garīgo pozīciju, kas laikam ir galvenais iemesls, kāpēc viņa ir arī režisore:
"Es iestudēju tikai lugas, kurās ir tēmas, kas mani uzrunā personīgi. Un kuras es un arī mans vīrs Ainārs var dalīt ar mūsu domu biedriem mākslā, tai skaitā ar skatītājiem."
"OratoriO" – tas ir Rēzijas un Aināra teātris, precīzāk – mūzikas un drāmas telpa, kas vienlaicīgi ir arī domu biedru satikšanās vieta. "Esmu gan emocionāla, gan sentimentāla," droši, bez ironijas komentē aktrise. ""OratoriO" mums tagad ir otrās mājas, uz kurām no Mārupes mājas pārvietotas arī kādas mēbeles un lietas – sajūtai un atmosfērai."
Stāsts par "OratoriO" – tas, protams, nav stāsts tikai par paplašinātu darbošanos radošajā laukā. Būt pašiem sava teātra producentiem un saimniekiem – tas nozīmē: būt uzņēmējiem, kas maksā nodokļus, pārzina finanses, grāmatvedību, likumdošanu, uzņemas atbildību par iesaistītajiem cilvēkiem. Taču Rēzija par to daudz nerunā. Viņai lielāks prieks dalīties jaunajā projektā ar nosaukumu "Stāsts gada garumā": "Daces Micānes dzeja, senās tautas dziesmas un korāļi. Mēs, 10 mākslinieki, stāstām šo stāstu – mūzika ir gan Aināra Rubiķa, gan citu komponistu aranžēta. Mūsu mīļajā Torņakalna baznīcā ik gadu ir Citāds dievkalpojums, tad – šo koncertu es nosauktu par Citādo koncertu."
Vīrs Ainārs Rubiķis
Jautāta, kāds ir skaistākais kompliments, ko saņēmusi, Rēzija bez šaubīšanās atbild, ka tas ir tad, kad vīrs viņu saucot par sirsnīti. Savukārt Ainārs Rubiķis raidījumu veidotāju sagatavotā dzimšanas dienas pārsteiguma sveicienā Rēzijai dalās garākā stāstā par abu iepazīšanos, ko tulko kā Dieva dāvanu un Viņa maģiskā plāna sastāvdaļu, pat savā ziņa uzspiestu.
"Pirmo reizi Rēziju "dzīvajā" ieraudzīju, būdams dziedātājs korī "Kamēr...", viņa toreiz vadīja koncertu. Rēzija jau bija slavena māksliniece. Kas es? Puišelis. Taču tā bija mīla no pirmā acu uzmetiena. Taču man bija attiecības, arī viņai, un es neko neuzsāku," atceras Ainārs. "Savukārt Rēzija ieraudzīja mani jau vēlāk, diriģējot kādu koncertu, un toreiz Artūram Skrastiņam esot teikusi: šis ir mans cilvēks. Viņai bijusi sajūta, ka pazīst mani jau sen. Taču arī viņa neko nepasāka, to pašu iemeslu dēļ." Rubiķis atceras, ka pirmais iespaids par Rēziju viņam bijis, ka Dailes teātra dīva ir vēsa sieviete, taču – ai, cik liels prieks un gandarījums bijis, ka nācies šajā pārliecībā vilties:
"Rēzija ir ļoti mīlošs cilvēks. Viņa ir arī ļoti cīņas spējīga – viņa savējos aizstāvēs, kā vien varēs."
Rēzija stāstu par Aināra sākotnējo iespaidu klausās izbrīnījusies, šķiet, tas viņai ir pārsteigums, taču tad seko aizkustinošs Aināra vēlējums dzimšanas dienā: "Rēzija, saule! Vēlu tev būt pašai, jo tas ir vislabākais un no tā iegūst visi! Tad mēs smejamies, tad mēs dauzāmies. Tad viss ir kārtībā."
Vislabākā dāvana – tīra sirds
Sarunas noslēgumā Rēzija stāsta par saviem Ziemassvētkiem – ir vairākas svinības: gan ar brāļa Krista, gan arī ar Aināra vecāku ģimeni. Un abās Rēzija esot rūķis ar dāvanu maisu. "Jā, un es neprasu skaitīt dzejolīti tam, kas to negrib. Tas netiek pieprasīts, jo Ziemasvētku doma ir: dāvanas mēs saņemam no mīlestības, gluži vienkārši no tīras sirds," savā pārliecībā dalās Rēzija. "Vienīgais ko es gan prasu: kā tev šajā gadā gāja? Jo tas, kas ir svarīgs, man šķiet, tā ir interese par otru un klausīšanās.
To es arī novēlu Ziemassvētkos visiem: nepazaudēt vienam otru, saudzēt vienam otru un sevi. Māja dara svētu šo zemi. Lai mūsu sirdis ir kā mājas, kuras turēt tīras un svētas!"
