"Rīgas Modes" un mazā modele
Ditas pirmā skatuves pieredze saistās ar modes skatēm – un jau dzīves pirmajos gados. Septiņdesmitie gadi bija laiks, kad apģērbu šūšanas uzņēmums "Rīgas Modes" izveidojās par Padomju Savienības plānveida ekonomikas struktūrai neraksturīgu zīmolu, par kaut ko, kas līdzinājās sapnim un nesaistījās ar padomijas ikdienu.
Pateicoties uzņēmuma prasmīgajām dāmām, kas kaut kādā mērā pārstāvēja un turpināja Latvijas pirmās brīvvalsts tērpu kvalitātes tradīciju, "Rīgas Modes" krāšņoja padomju dzīves pelēcību ar savu moderno apģērbu skatēm un attēliem žurnāla "Rīgas Modes" apģērbu aktuālo tendenču lapās. Turklāt "Rīgas Modes" veidoja ne tikai pieaugušo, bet arī bērnu apģērbu līnijas. Tas paskaidro, kāpēc modes tērpu skatēs piedalījās mazāki un lielāki bērni, tajā skaitā Dita: "Atceros skaistās modeles, ko šad un tad joprojām satieku Rīgā – mēs paejam viena otrai garām, jo viņas, protams, mani neatpazīst. Es gan joprojām šarmantās manekenes atceros, viņas man asociējas ar kaut ko īpašu. Un ne tikai man: gan pašas modeļu demonstrētājas, gan zīmols "Rīgas Modes" tolaik bija zināms visā Padomju Savienībā. It kā viens no padomju sistēmas plānveida ražošanas objektiem, bet dīvainā kārtā – it kā ārpus šīs skarbās, smagnējās un murgainās padomijas realitātes, kad veikalos nebija nekādu preču un bija jāstāv garās rindās, piemēram, pēc apavu pāra, ko varbūt vienu reizi mēnesī izmeta, piemēram, veikalā "Bērnu pasaule". Es nāku no tā laika," smejas Dita Rietuma, kuras tēls daudziem asociējas ar sievišķīgu lietišķību un eleganci.
Ugunskristības
Vēlāk Ditai daudzkārt nācies uzstāties uz skatuves, teikt runas publikas priekšā, bet pieredze mazās modeles darbā bijusi kā pirmās ugunskristības: "Modes skates notika Daugavas sporta namā, un es pirmo reizi piedzīvoju skatuves bailes: viens no skates režisoriem bija izdomājis, ka modes skati atklās bērns, – tiku izvēlēta es! – kas iznāks uz skatuves mēles un iegriezīs patafonu, kas bija kā dekorācijas elements. Man bija tik lielas bailes, ka tās mani burtiski sastindzināja, taču – modeles karjera drīz vien beidzās, jo es saslimu."
Kvalitāte, ko bērns sajūt
Dažām padomijā ražotajām precēm, ko kādas tā laika komisijas atzina par labām un vērtīgām, piešķīra emblēmu: kvalitātes zīme. Kā piemēram, VEFa ražotajiem radioaparātiem, kas, līdzīgi kā "Rīgas Modes", lielākoties nebija vis Padomju Savienības inženieru nopelns, bet balstījās pirmās Latvijas brīvvalsts kvalitātes tradīcijā. Uz "Rīgas Modēs" šūtajiem apģērbiem kvalitātes emblēmu neuzspieda, bet to patieso vērtību Dita atminas gluži vienkārši – no pieskāriena: "Skatoties senās bildes, joprojām atceros manis demonstrēto tērpu kvalitāti! To sajutu gluži nevilšus, vienkārši ar savu bērna tausti: rokdarbi bija patīkami un perfekti nostrādāti. Tagad saprotu, ka tie bija pasaules klases modes darbi."
"Mūzikas skaņas"
Filmām no kapitālistiskajiem Rietumiem tikt līdz padomju skatītājam bija ļoti grūti, bet dažas – šķietami nevainīgas – reizēm tomēr izsitās cauri dzelzs priekškaram. Viena no tādām septiņdesmitajos bija producenta un režisora Roberta Vaiza "Mūzikas skaņas", kur galvenās lomas atveidoja bezgala šarmantie Džūlija Endrūsa un Kristofers Plamers. Ne tikai harismātiskie aktieri, arī Austrijas kalnainās dabas skaistums, Ričarda Rodžersa mūzika un filmas scenārijs, kas balstījās dokumentālā Marijas fon Trapas atmiņu stāstā par savas dziedošās ģimenes gaitām, nevarēja atstāt vienaldzīgus ne lielus, ne mazus. Filma bija arī viens no pirmajiem un lielākajiem mazās Ditas Rietumas kino iespaidiem. Vēlāk topošā kino kritiķe uzzināja, ka muzikālā drāma "Mūzikas skaņas" ir veselu piecu Amerikas Kinoakadēmijas balvu laureāte, tajā skaitā nominācijā "Labākā filma".
Inficēšanās ar kino un Mihails Savisko
Pastiprināta inficēšanās ar kino un interese par šo jomu Ditai saistās ar Mihailu Savisko un viņa autorprogrammu "Kino un mēs": "Šis bija īpašs raidījums Latvijas Televīzijā! Es domāju, ka arī mūsdienās būtu interesanti to skatīties no jauna, jo Miks Savisko piedāvāja ārkārtīgi interesantas, izvērstas sarunas par kino – gan par Latvijā, gan ārvalstīs notiekošiem mākslas procesiem. Starp citu, Francijā šāds raidījums joprojām eksistē, un – visu cieņu Mikam Savisko!"
Kustīgās bildes Latvijā
Kustīgo bilžu – tā sākotnēji sauca kino! – ēra Latviju sasniedza ļoti strauji. Pirmās Latvijas laikā ātri vien tika atrastas vietas kino izrādīšanai, 1923. gadā tiek uzbūvēts "Splendid Palace" – to atklāja 30. decembrī kā pirmo speciāli kino izrādīšanai celto ēku. Trīsdesmitajos gados Latvijā bija jau ap trīsdesmit kinoteātru.
Kino pa dzelzs priekškara šķirbām
"Diemžēl padomju gados vērtīgs pasaules kino līdz Latvijai nonāca ļoti reti, es par to daudz lasīju kādos izdevumos ar nekvalitatīvā poligrāfijā pievienotām fotogrāfijām un aprakstiem, cik šīs filmas ir kaitīgas padomju cilvēkam. Tas bija laiks, kad arī kino skaitījās ideoloģijas ierocis, taču es, protams, šīs filmas gribēju redzēt. Vienīgā iespēja to izdarīt bija doties studēt uz Maskavas Kino institūtu, kas skaitījās ļoti elitāra augstskola un kur es arī iestājos."
Elitāra augstskola kā latiņa pasaules mēroga rakursam
Lai cik tas neizklausītos pretrunīgi, padomju iekārta pati izraka sev kapu, radot tāda līmeņa mācību iestādes kā Maskavas Kino augstskola, kas nespēja izglītot savus studentus citādi, kā rādot pasaules kino sasniegumus un tendences, kas neapšaubāmi veidoja personības, kas skatījās pāri dzelzs priekškara sienām: "Šeit es ieguvu ne tikai iespēju redzēt pasaules kino, bet izbaudīju Maskavas kā tā laika kultūras centra plašo kultūras piedāvājumu vispār – tajā skaitā teātru izrādes un dažādas viesizrādes, nozīmīgs bija arī Maskavas kā pasaules lielpilsētas temps, ritms un vēriens!" raksturo Rietuma. "Ar mani kopā tolaik mācījās šodienas izcilas kino jomas personības: operators Gints Bērziņš, kinokritiķe, Latvijas Televīzijas žurnāliste Daira Āboliņa, kino režisori Laila un Juris Pakalniņi, – mēs bijām tāda latviešu komūna Maskavas kopmītnē, un laiks, ko pavadījām studijās, likvidēja kaut kādu lokālo vērtējuma egoismu un ļāva arī uz Latvijas kultūru paskatīties pasaules kultūras sasniegumu kontekstā."
