Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Apkrāpt valsti un vidi atkritumu radītājus mudina pati valsts

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

VDK dokumenti atklāj arī cilvēku motivāciju sadarbībai

Tautastērpu darināšanas trakums: meistari knapi tiek galā ar pasūtījumiem

Tautastērpu meistarus Dziesmu svētku gadā gāž no kājām

Šovasar gaidāmie Dziesmu un deju svētki, visticamāk, varēs lepoties ar rekordlielu dalībnieku skaitu. Tas nozīmē arī rekorddaudz darba tautastērpu audējiem, šuvējiem un kurpniekiem.

Līgatnes novada vidējās paaudzes deju kolektīvs “Zeperi” ir viena no 789 deju kopām, kas gatavojas šā gada deju svētkiem. Tik daudz deju kolektīvu Daugavas stadionā būs pirmoreiz, kas liecina, ka tautasdejas Latvijā pēdējos gados kļūst arvien populārākas.

Redzot laukumā vai svētku estrādē raibos dejotāju un dziedātāju tūkstošus, varbūt mēdzam aizdomāties par garajiem mēģinājumiem, kas ir nostrādāto priekšnesumu pamatā. Tomēr kādu citu neatņemamu svētku sastāvdaļu nereti uztveram par pašsaprotamu. Un tie ir tautastērpi.

Tautastērpu šūšanas trakums svētku gadā ir sasniedzis kulmināciju
"Limbažu Tīne" - starp Latvijas līderiem
Rinda "Muduros" līdz gada beigām
"Musturos" gaida čaklas darbarokas

"Kristāla kurpīte" darina apavus visā Latvijā

Tautastērpu šūšanas trakums svētku gadā ir sasniedzis kulmināciju

„Mums ir Latgales tērps, tad te ir pilsētas tērps, ir arī solo tērpi no visiem novadiem. Un tērpi dalās arī pa gadsimtiem. Ir 19.gadsimts, 20.gadsimts, un ir arī arheoloģiskie tērpi, kas ir 11.-12.gadsimts,” deju kolektīva “Zeperi” vadītāja Liene Frīdberga izrāda noliktavu, kur viens pie otra striktā uzskaitē karājas rūtaini un strīpaini brunči, vadmalas mēteļi, ņieburi, kleitas, kastēs glīti salikti raibi lakati, aubes un rakstainu jostu ruļļi. Septiņpadsmit darbības gados “Zeperi” iekrājuši vairāk nekā piecus dažādus tautastērpu komplektus.

Līgatnes novada vidējās paaudzes deju kolektīva „Zeperi” vadītāja Liene Frīdberga

„Tautas deja Latvijā ir ļoti populāra, dejas ir daudz un dažādas. Un, jo mēs gribam skaistāk un atbilstošāk izstāstīt dejas stāstu, jo vairāk tērpu mums vajag. Arī pašlaik mēs šujam jaunus Austrumvidzemes tērpus uz svētkiem – sievām Madonas, vīriem vairāk uz Ērgļu pusi,” skaidro Liene Frīdberga.

Un, tā kā uz svētkiem gatavojas teju 1200 deju kolektīvu un koru, nav grūti iedomāties, kas pašlaik notiek tautastērpu darbnīcās.

"Limbažu Tīne" - starp Latvijas līderiem

Viens no galvenajiem atslēgvārdiem stāstā par tautastērpu ceļu līdz dejotājiem un dziedātājiem šodien ir uzņēmums “Limbažu Tīne”, un tās direktors jau 25 gadus ir Jānis Krasovskis.

Tautastērpu aušanas apjomu ziņā viņi Latvijā ir līderos.

„Uzņēmums te darbojas jau no 1914.gada. Nesen 100 gadus atzīmējām! Redziet, te ir vilna. Šī nāk no Austrālijas, jo tā ir smalkāka. Mūsējā – rupjāka. Liekam 70% Austrālijas un 30% mūsējo,” rāda Krasovskis.

Uzņēmuma „Limbažu Tīne” valdes priekšsēdētājs Jānis Krasovskis

„Limbažu Tīnē” lielos apjomos top dzija, ko izmanto tērpu aušanā, un arī lielākā daļa tautastērpu audumu. Šodienas “Tīne” izveidojusies uz kādreizējā sadzīves pakalpojumu kombināta bāzes.

Mehānisko steļļu klaboņa dzirdama jau pa labu gabalu. Meistares strādā ar ausu aizbāžņiem. Citādi nemaz nedrīkst. Satieku vienu no pieredzējušākajām meistarēm Aidu, kura tobrīd auž spilgtu, rūtainu vilnas lakatu.

Uzņēmums nodarbina apmēram 40 darbinieku, kas vilnu apstrādā, krāso un no tās darina brunčus, villaines, lakatus. Vilnas lakati šogad īpaši pieprasīti, jo svētkos tos vajadzēs konkrētā dejā - “Bobu dancī”.

“Pēdējā pusgadā mums darba ir ļoti daudz. Jo visi grib uzposties, visi grib kaut ko jaunu – nu, kā jau uz svētkiem!” saka Krasovskis.

“Tīnes” saimnieks pat apsver iespēju sākt ražošanu divās maiņās. Jo tautastērpus uz savas valsts simtgadi Limbažos pasūta arī igauņi un lietuvieši. Tos auž uz mehāniskajām stellēm Limbažos, bet sarežģītākie top uz rokas stellēm Staiceles cehā.

“Audējas apmācām uz vietas. Vecās audējas ir ļoti spēcīgas. (..) Katru mēnesi saražojam tautastērpu audumus simtos, varbūt pat tūkstošos metru. Gadā sanāk daudzi desmiti kilometru,” atklāj Krasovskis.

Auduši tautastērpus jau daudziem dziesmu svētkiem, “Tīnes” meistari redz, ka pieprasījums arvien aug.

“Aug gan, lai cik dīvaini tas nebūtu. Teikšu, kā ir: daudzi jau sūdzas, bet valsts tomēr paliek turīgāka, vairāk arī mākslai un kultūrai velta līdzekļus. Līdz ar to nāk no novadiem, jo viņi dabū naudiņu, un pasūta. Bet tagad ļoti daudz pasūta arī individuāli. Ne tikai dejotāji, bet arī vienkārši cilvēki,” stāsta "Limbažu Tīnes" vadītājs. Lielākie pasūtītāji esot uzņēmumi „Muduri”, „Musturi” un „Senā klēts”.

Rinda "Muduros" līdz gada beigām

Uzņēmums „Muduri” tautastērpus šuj jau teju 20 gadu.  „Muduru” puspagrabs ir pieblīvēts ar krāsainu audumu baķiem, uz pakaramajiem rindojas gatavi tautastērpi. Visus pasūtījumus pat nevar saskaitīt, atzīst „Muduru” vadītāja Irīna Krasiļņikova.

„Pasūtījumu ir ļoti daudz – vairākām pašvaldībām pašlaik, Rīgai ļoti daudz… To jau nemaz nevar saskaitīt. Vairākos desmitos noteikti,” saka Irīna.

Rinda „Muduros” pašlaik ir līdz gada beigām. Pārsvarā šuj dejotājiem un koristiem. Daudzie pašvaldību pasūtījumi nozīmē, ka darba netrūkst, tomēr ir arī ēnas puse – iepirkumos gandrīz vienmēr prasa zemāko cenu.

„Šuvējas negrib par tādu naudu strādāt. Jo iepirkumos uzvar lētākais, un naudiņas sanāk mazas,” norāda Krasiļņikova.

Krasiļņikova stāsta, ka vienkāršākie sieviešu tautastērpi var maksāt apmēram 300 eiro, vīriem mazliet mazāk. Bet ar rokām bagātīgi izšūts Kurzemes tērps var maksāt arī pusotru tūkstoti eiro. Un, lai gan varētu domāt, ka tautastērpu izrakstīšana ir zūdoša amata prasme, meistare atklāj, ka vairākas „Muduru” izšuvējas ir gados pavisam jaunas. Viņa izņem no atvilktnes tautastērpa kreklu ar sarežģītiem sarkaniem rakstiem.

„Lūk, šo mums izšuva jauna meitene Ieva, kura strādā no mājām Vecpiebalgā. Viņa to ir mācījusies jau no vidusskolas. (..) Šūt jaunās meitenes negrib, bet viņas grib izšūt! Ar pērlītēm patīk strādāt. Viena meitene, piemēram, ir vetārste, bet izšūšana ir viņas hobijs, un viņa diezgan daudz izšuj arī mums. Ir arī jaunās dejotājas, kas pašas izšuj,” stāsta Krasiļņikova.

Dejotāja ir arī „Muduru” šuvēja Anita Rožkalne-Filka.

Uzņēmuma „Muduri” šuvēja Anita Rožkalne-Filka

„Es kādreiz tautastērpus nedarināju, bet pati esmu dejotāja. Vienmēr, kad uzvelku tautastērpu, tas ir kaut kas tik īpašs! Tas iedod pavisam citu sajūtu, nekā jebko citu uzvelkot. Un tad vēl, atnākot šeit strādāt, kad tu redzi, kā katra detaļa šim tautastērpam top, līdz tevīm aiziet šī sajūta, kas ir dzīvē vērtīgs. Tāpēc man ir aicinājums kolektīvu vadītājiem un dalībniekiem novērtēt, ko viņi nēsā. Un, runājot par to, ka uzvar lētākais piedāvājums, tomēr aizstāvēt sevi un runāt ar pašvaldību pārstāvjiem, ka tā ir vērtība un ka par kapeikām to tomēr nevajadzētu pirkt,” skaidro Anita Rožkalne-Filka.

"Musturos" darba vairāk, nekā var padarīt

Daugavas otrā krastā, Kalnciema ielas rajonā, mīt vieni no „Muduru” konkurentiem ar līdzīgu nosaukumu „Musturi”. Uzņēmums tapis pirms astoņiem gadiem, redzot, ka tautastērpu šūšanai kolektīvi arvien vairāk prot piesaistīt arī Eiropas naudu.

„Te mums ir astoņas darba vietas. Par maz šobrīd, protams. (..) Priecājamies, ka darbs ir. Darba ir vairāk, nekā varam padarīt. Ja mūs pašlaik dzird čaklas darbarokas, tad mēs tās laipni gaidām,” smaida „Musturu” vadītāja Daina Kļava. Arī viņa pati ir dejotāja un labi zina kolēģu vajadzības. Tāpat kā „Muduri”, arī „Musturi” regulāri braukā pie kolektīviem visā Latvijā.

Uzņēmuma „Musturi” vadītāja Daina Kļava

„Šūšana ir divas trešdaļas no darba, bet pirmā trešdaļa ir sagatavošanas process. Izdomāt, ko, kāpēc, kā būtu pareizi, kā tas izskatīsies, kā griezīsies, kādās dejās vilksiet. Šis darbs arī ir jāiegulda, pirms tiekam līdz šķērēm un auduma baķim. (..) Uz deju svētkiem pašlaik ir pilnīgi pēdējais brīdis. Uz pavasara skatēm vairs nevienam [jaunus tērpus] nesolām. Daži lielie projekti, kas pašlaik ir startējuši iepirkumos, tie ir tiešām jau uz gada beigām. Izmantojot dziesmu svētku gadu, kad pašvaldība ir iedvesmota dot līdzekļus, viņi šo naudu var iegūt un apsaimniekot ilgākā laikā. Jo tautastērpu jau netaisa uz vieniem svētkiem. Kādreiz dejoja 30 gadus, tagad varbūt 10 – 15,” stāsta Daina Kļava.

„Limbažu Tīnē” tautastērpu audumus pasūta arī lietuvieši, bet „Musturiem” situācija ir pretēja. Daina Kļava stāsta, ka brunču audumus pamatā iepērk no „Limbažu Tīnes”, bet vienkrāsainos audumus ņieburiem un mēteļiem pasūta no Lietuvas un caur Lietuvu – no visas pasaules ražotājiem.

„Bet daudzi audumi Lietuvā tiek ražoti speciāli pēc mūsu pasūtījuma un krāsoti pēc mūsu norādītajām krāsām. Latvijā nav, kas ražo [tādos apjomos]. Arī linu mēs ievedam no Lietuvas. Te pat nav jautājums par cenu un to, vai patīk. Latvijā vienkārši nav,” norāda Daina Kļava.

Visi tautastērpu ražotāji piemin ārzemju latviešu kolektīvu lielo interesi, gatavojoties vasarā gaidāmajiem svētkiem. Tāpēc interesants ir Dainas stāsts par tērpu šūšanu neklātienē.

„Viņiem šūt vispār ir superīgs izaicinājums, jo bieži vien ir jāšuj pēc bildēm un viņu pašu ņemtiem mēriem, mēģinot salikt piegrieztni un cerot, ka derēs. Lielākajā daļā gadījumu arī der. Bet, ja Eiropas dejotāji vismaz brauc uz Ziemassvētkiem mājās un atbrauc uz darbnīcu parādīt savu fizisko ķermeni, kaut ko pielaikot, tad šujot Kanādas kolektīvam… Meistari varētu tikai sapņot par tādu komandējumu – aizbraukt uz Kanādu pielaikot tērpus! Šobrīd mums ir Londonas, Stokholmas, Īrijas kolektīvi. Jā, arī viņi pucējas!” atklāj Daina Kļava.

Arī tautastērpiem ir savi modes kliedzieni – piemēram, precētajām dāmām pašlaik ļoti iecienīti esot tautastērpi ar vainagcepurēm.

„Ja cilvēki nezina, kā tās izskatās, tad es parasti saku: nu, kā Vairiņai. Izskatās mazliet pēc kroņa, bet ar segtu galvvidu,” saka Daina.

Taču tautastērpu audēji un šuvēji nav vienīgie, kurus svētku gadā gāž no kājām.

"Kristāla kurpīte" darina apavus visā Latvijā

Latgales studijas kolēģe Iveta Čigāne devās ciemos pie apavu meistara Andra Kačkāna, kura uzņēmums „Kristāla kurpīte” Rēzeknē jau 20 gadu taisa apavus dejotājiem un Latvijā ir līderis šai nišā.

„Kurpes, zābaki, pastalas – tas ir ejošākais. (..) Kolektīvs parasti pasūta 10-12 pārus, gan sieviešu, gan vīriešu,” uzskaita Kačkāns. Arī viņa darbadienas paiet ceļā pie dejotājiem visā Latvijā.

Uzņēmuma „Kristāla kurpīte” vadītājs Jānis Kačkāns

„Es nešķiroju. Ja jābrauc uz Ventspili, es braucu. Ja kāds tur paprasa, no kurienes es esmu, un es saku, ka no Rēzeknes, tad parasti izsaucas: ak šausmas! Bet man no Rēzeknes uz Rīgu un Ventspili – viens spļāviens, un es esmu te! Kolektīvam patīk, ka apčubina kājas. Viens pāris neder, atnesu nākošo. Neviens pāris man nav vienāds. Cenšos taisīt izmērus par pāris milimetriem lielākus, mazākus, lai visiem derētu un būtu ērti,” stāsta meistars.

„Kristāla kurpītē” pašlaik strādā 20 cilvēku, gandrīz puse darbinieku ir cilvēki ar īpašām vajadzībām.

„Re, kur sarkani zābaki ukraiņu kolektīvam. Tas ir Rīgas pasūtījums. Tā kā ne tikai latvieši gatavojas dziesmu svētkiem, bet arī citu tautību kolektīvi. Visi grib piedalīties un uzstāties,” saka Kačkāns.

Brīvdabas muzeja gadatirgū un dziesmu svētku laikā jūlija sākumā tirdziņos noteikti varēsiet sastapt daudzus tautastērpu meistarus – gan tos, pie kuriem ciemojāmies šajā raidījumā, gan daudzus citus amata pratējus. Jo skaidrs ir viens – tautastērpi Latvijā kļūst arvien populārāki, un gluži kā Nacionālā kultūras centra projektā „Katram savu tautastērpu” daudzi, iespējams, tieši Latvijas valsts simtajā gadā kļūs par tautastērpu īpašniekiem arī ārpus kora vai deju kolektīva.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Dziesmu un deju svētki
Kultūra
Jaunākie
Populārākie
Interesanti