“Valdim Celmam kā labam māksliniekam, kā zīmju zinātājam bija izdevies nevis formāli [izdarīt savu darbu] (..), bet tas bija izcili. Vai tajā upē var iekāpt vēlreiz? Nezinu,” komentē etnogrāfe Janīna Kursīte-Pakule.
Arī šogad Deju svētkos paredzēts īpašs uzvedums, kurā būs latviešus vienojošās zīmes. Etnogrāfe un zīmju pētniece Daina Kraukle norāda, ka viņas pienesums šajā gadījumā ir materiālu meklēšana no ļoti seniem laikiem, tostarp akmens laikmeta.
Viena no krāšņākajām zīmēm, kuru dejotāji izdejo, ir Austras koks, kas, attīstoties dejai, pieaug savā kuplumā un krāšņumā. Tomēr ne vienmēr zīmes izdodas atveidot pilnā apmērā.
Kraukle skaidro, ka reizēm gan laukumā tiek ievietota tikai ceturtā daļa no zīmes. Piemēram, tikai galotne, un skatītājam vai pētniekam ir jābūt pietiekoši saprotošam un uzmanīgam, lai zīmi pilnībā saskatītu.
Tādējādi reizēm izdejot visu zīmi traucē ierobežotais deju laukums.
Vaicāta, vai ir kāda zīme, kuru dejotāji nespēj izdejot, Kraukle atbild: “Drīzāk tas nav saistīts ar tehnisko pusi, cik ar to domu, kuru virsvadītāji grib ielikt. (..) Viņi pēc savām sajūtām izmanto tās zīmes, kas to stāstu var paspilgtināt. Ja būtu nepieciešamība, tad var izdejot absolūti visu.”
